Folkloras vākšana

Apzināta lībiešu folkloras vākšana sākās ar somu akadēmiķa A. J. Šēgrēna 1846. gada ekspedīciju pie lībiešiem. 1861. gadā iznākušajā lībiešu gramatikas un valodas paraugu grāmatā publicēti gan viņa pierakstītie, gan arī lībiešu vēlāk iesūtītie sakāmvārdi, ticējumi, kalendārās ieražas u.c. Arī 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lībiešu folkloru iemūžināja somu valodnieki. Ē. N. Seteles (E. N. Setälä) 1888. gada ekspedīcijā tika pierakstītas vairāk nekā 80 pasakas, 140 sakāmvārdi, 110 mīklas, stāstījumi par kāzu paražām un 20–30 dziesmas. 1912. gada ekspedīcijā viņš kopā ar Ē. A. Sārimā (E. A. Saarimaa) veica pirmos lībiešu folkloras skaņu ierakstus parlogrāfā.

Oskars Loritss ekspedīcijā pie lībiešiem. Lūžņa, 1920. gads.

Pats nozīmīgākais lībiešu folkloras vācējs un pētītājs ir igauņu zinātnieks Oskars Loritss (Oskar Loorits, 1900–1961). Viņa vākums šobrīd glabājas Igaunijas Folkloras arhīvā. Turpat glabājas ar O. Loritsa līdzdalību tapušie lībiešu folkloras skaņu ieraksti, kas 1920. gados tika iegūti ar fonogrāfa, bet 1930. gados – ar skaņu plašu tehnikas palīdzību. Pateicoties viņa 1926. gadā publicētajam lībiešu pasaku un teiku tipa katalogam, lībieši ir pārstāvēti starptautiskajos katalogos un pasaku pētījumos. 1936. gadā O. Loritss publicēja visas tajā laikā savāktās dziesmas lībiešu valodā darbā Volklieder der Liven. Lielāko daļu no tajās publicētajām melodijām pierakstījis latviešu mūzikas zinātnieks un komponists Emilis Melngailis (1874–1954). Par pašu izcilāko devumu lībiešu folklorā tiek uzskatīts Loritsa igauņu valodā sarakstītais piecu sējumu darbs „Lībiešu tautas ticība” (Liivi rahva usund), par kuru jaunais zinātnieks 1927. gadā ieguva doktora grādu un kura pēdējie divi sējumi iznāca tikai 2000. gadā.

Oskara Loritsa sastādītais lībiešu tautasdziesmu apkopojums “Volkslieder der Liven”, 1936.

Sakāmvārdi

Lībiešu sakāmvārdi ir rūpīgi apstrādāti, jo Igaunijā 1981. gadā iznāca to zinātniskais izdevums ar atbilsmēm igauņu un latviešu valodā. Izdevuma tapšanā piedalījās arī lībietis Pēteris Dambergs. Tajā ir pārstāvēti 1088 sakāmvārdu tipi un uz to pamata iespējams izsekot, ka daļa sakāmvārdu ir saistīti ar Baltijas jūras somu tradīciju, bet daļa – ar latviešu tradīciju.

Alā vaņtõl mīeztõ kibārõst ’neskati vīru no cepures‘ ir vispopulārākais lībiešu sakāmvārds ar 17 variantiem. Tas ir pazīstams arī latviešiem, igauņiem un somiem.

Otrs populārākais sakāmvārds ar 15 variantiem Kārnaz karnõn silmõ äb knōb ’krauklis krauklim acīs neknābj‘ ir vienlīdz labi ir pazīstams kā austrumos, tā rietumos.

Trešais populārākais sakāmvārds ar 14 variantiem ir nācis no Bībeles un plaši izplatīts visā Eiropā: Kis tuoizõn oukõ kōvab, se īž sizzõl sadāb ’kas otram bedri rok, tas pats [tajā] iekrīt‘.

Teicēja Paulīne Kļaviņa. 1980. gadi.

Teikas

Lībiešu teikās darbojas tie paši varoņi, kas pazīstami no tautas ticības, ko paši lībieši sauca par tijā usk ’tukša ticība‘, tūl usk ’vēja ticība‘, liekā usk ’liekā ticība‘ jeb mōņ usk ’māņu ticība‘. Lai gan tajā netrūka dažādu būtņu, tomēr tās nebija sakārtotas pēc kādas klasifikācijas vai hierarhijas. Tāpat nav atrodami detalizēti apraksti, kā šīs būtnes izskatījās un kāds ir bijis viņu dzīves gājums. Lībiešu garu pasaulē bija kōrajemā ’ganāmpulka māte‘, mõtsāizā ’meža tēvs‘, mõtsājemā ’meža māte‘ īeǟma ’nakts māte‘, lemǟma ’siltuma māte‘, udjemā ’miglas māte‘, mōŗadǟma ’ogu māte‘, linādǟma ’linu māte‘, pȭzõjemā ’krūmu māte‘, sūojemā ’purva māte‘, riekizā ’ceļa tēvs‘ u.c.

Tomēr pirmajā vietā atrodas mierjemā ‘jūras māte‘, kurai līdzās dzīvoja arī mierizā ‘jūras tēvs‘ un mierrovz ‘jūras ļaudis‘. Jūras māte bija tā, kura zvejniekiem deva loma, taču uzskatīja, ka vētrā zvejniekiem un jūrniekiem viņa esot arī drošības sniedzēja, lai gan lībiešu garu sistēmā ir arī tieši šajā jomā specializējušies gari – tūljemā ‘vēja māte‘, tūlizā ‘vēja tēvs‘ un touvõjemā ‘vētras māte‘. Jūras māte ir vienīgā no lībiešu gariem, kuras sakarā var runāt par īstu ticību un tai atbilstošu kultu, kas izpaudās kā upurēšana. Upuri nesa svarīgos kalendārajos svētkos, pirmajā jūrā došanās reizē un kad jūrā parādījās bīstama situācija. Izplatītākie upuri bija ēdiens, grādīgs dzēriens, diegu un dziju gali.

Lībiešiem kā jūrnieku tautai bija pazīstami arī kuģu gari – potõrmaņ. Tie vēl 20. gadsimtā bija dzīva un funkcionējoša būtne. Lībieši ticēja, ka potõrmaņ apmetās uz dzīvi kuģī jau tā būvēšanas laikā. Kuģa gara aiziešana bija zīme, ka kuģi sagaida bojāeja. Viņu varēja redzēt visai reti, vairāk viņš bija dzirdams –klaudzinot, rībinot, bieži pat runājot cilvēku valodā. Tādā veidā gari deva zīmi par gaidāmām briesmām – vētrām, kuģa bojājumiem – un vadīja kuģa komandu. Par potõrmaņ lībiešiem ir ne vien ticējumi, bet arī daudz teiku. Lībiešiem ilgi saglabājās arī tādas ar ūdeni saistītas ticējumu būtnes kā sūraļ ‘lielais pelēkais‘ un naț ‘ūdensmeita‘. Parsvarā tie ir attēloti kā naidīgi gari, kuru plānos ir cilvēku un jo īpaši bērnu noslīcināšana.

Daudz teiku un ticējumu ir par velnu (kuŗē). Svarīgākā no viņa lomām bija cilvēku pavedinātājs uz neceļiem (dzeršana, pašnāvība utt.). Vēl viņš bija dvēseļu makšķerētājs, arī maldinātājs vārda tiešā nozīmē: ticēja, ka cilvēks var apmaldīties pat vispazīstamākajā vietā, ja nejauši ir nonācis uz velna takas. Iecienītas bijušas teikas par burvjiem. Pēdējos gadsimtos burvja ierastākais nosaukums bijis aizguvums no latviešu valodas buŗā, bet bez šī nosaukuma tika lietoti vēl citi. Piemēram, ļaunprātīgs riebējs (kadsū vai kadsīlma – ‘skauģa mute, skauģa acs, skauģis‘). Vēl ir burvja tēls, kas apzīmēts ar vārdu võl. Tā dēvēja radījumus, kas naktīs devās uz burvju sabatiem, un arī tādus, kas citu govīm zīda pienu. Naktīs võl parādās kā debesīs lidojoša ugunsaste, bet dienā – kā burvju spļaudekļi (võlpaskā ‚burvja sūds‘).

Lībiešiem patikuši arī stāsti par paslēptu bagātību, pie kuras kādu varēja aizvest, piemēram, miegā. Stāstus par noslēptiem dārgumiem, kas ziņu par sevi lielākoties deva kā naudas uguns (rōtuļ), kas īpaši deg svētku laikā vai citādi noteiktās nedēļas dienās, uztvēra ļoti nopietni. Pēc stāstītāju apgalvojuma, naudas uguni bija redzējuši vai nu viņi paši vai arī viņu ģimenes locekļi, radinieki, vai kāds no pašu ciema.

Lībiešiem ir daudz stāstu par saltkurpjiem (kīlmakǟnga). Tie bieži parādās kā vesels bars mazu bērnu, lai gan viņi var būt arī spoki ar nenoteiktu veidolu. Bailes no saltkurpja balstās vispārējās bailēs no nedabiskā nāvē mirušajiem – šeit ir darīšana ar bērniem, kas slepeni piedzimuši neprecētām meitām un nogalināti (tas nozīmē, palikuši nekristīti).

Viens no mīļākajiem lībiešu teiku personāžiem ir vīlkatõks ‘vilkatis’. Šīs būtnes vārds ir aizgūts no latviešu valodas, taču tas varēja notikt tādēļ, ka vārds pašu valodā bija tabu. Populārākie bija stāsti, kur saimnieks vilkatis ģimenes pārtikai vienmēr sagādā svaigu gaļu, laika ietaupīšanai kā vilks skrien uz darbu mežā un mājup u. tml. Vairākas teikas stāsta par mācītāju, kas pārvēršas par vilkaci. Pazīstamākais no šāda tipa stāstiem ir stāsts par vilkati (mācītājs) ar baltu krāgu, kurš no citiem vilkačiem izglābj savu kalponi.