Plašu ieskatu par lībiešu apģērbu 10.–13. gs. sniedz arheoloģisko izrakumu materiāli. Sievietes valkājušas sarafānveida brunčus. Tos pie pleciem saturēja bruņurupuču saktas, ko savienoja važiņrota, vai rotadatas. Brunči bijuši brūnā vai zilā krāsā. Virs tiem valkātas jakas, bet greznāk rotātā apģērba daļa bijusi villaine – četrstūraina vilnas plecu sega. Rotāšanai izmantotas alvas un svina rozītes, bet stūru pušķos – bronzas spirālītes un gredzentiņi. Vīrieša apģērba vienīgais rotājums bijusi sakta, ar ko uz krūtīm sasprauda kreklu, pārsvarā lina. Komplektā vēl ietilpa svārki, bikses, ko zem ceļgaliem aptina ar kājautiem, un apmetnis (arī kažokādas).

Salaspils lībiešu sievietes arheoloģiskais tērps. Annas Zariņas rekonstrukcija.

Muzeju krājumos un lībiešu dzimtās saglabājies maz 19. gs. lībiešu tautastērpa sastāvdaļu. Tomēr pēc tiem, teicēju stāstījumiem un rakstītajiem avotiem iespējams rekonstruēt šī perioda lībiešu tradicionālo apģērbu.

Sievietes valkāja tunikveida kreklus (līb. serk), jakas (vamž, jak) vai ņieburus (būoršt) un brunčus (gūngaserk). Senākie brunči bija ar vertikālām strīpām, un to apakšmalā bija piešūtas divas krāsainas lentes. Lībietes valkāja arī villaines (kȭrtan), un 19. gs. beigās vēl bija saglabājušās senās baltās villaines, tomēr izplatītākas bija krāsainās seģenes (villikat) – austi kvadrātveida lakati ar bārkstiņām ap malām. Vēsā, lietainā laikā lībietes uz pleciem lika tā saucamos pussvārčus jeb sedzamos brunčus (jupkõ) – tie bija gluži kā parastie brunči, tikai platāki. Pussvārčus šuva no patumša, svītraina auduma un valkāja, divkārt salocītus. Lietus laikā virsējo kārtu no aizmugures pārmeta pāri galvai kā kapuci.

Lībietēm patika fabrikās darināti zīda, kokvilnas vai smalkvilnas lakati (krīzdag). Tos sēja galvā vai lika uz pleciem. Precētas sievas galvā lika aubes (mitš) ar skaisti izrotātu pakauša daļu – brokāta un zīda lentītes, auduma gabaliņi un stikla pērlītes. Sievas sēja arī mutes autu, tā saucamo mundagu (mundag) – baltu, garenu lakatu, kas nosedza vaigus un zodu un ko sasēja uz pakauša. Tam pāri sēja krāsainu lakatu vai lika aubi. Godos sievietes vēl uzsēja smalku, baltu priekšautu (ežōrõn) no pirkta auduma. Rotām izmantoja dažādu materiālu krelles.

Lībiešu ģimene Kurzemē. Mazirbe. 1846. A. G. Pecolda zīmējums.

Vīrieši valkāja kreklus, bikses (bikšõd) un svārkus (am). Arī vīriešu krekli bija tunikveida ar paplatu atlokāmu apkakli, kuru sasēja ar diegu saitītēm. Dažkārt ap kaklu sēja arī lentveidā salocītu lakatiņu. Bikses pārsvarā bija līdz ceļiem. Kājās vilka zeķes (sǟrsukād), kuras zem ceļgala apsēja ar prievīti (sǟrpaggõl). Lībiešu vīrieši bija iecienījuši īsos svārkus melnā, tumši zilā, tumši pelēkā vai baltā krāsā. Garos svārkus, kurus lietoja retāk, vilka virs īsajiem un valkāja kā mēteli (mantõl). Tiem nebija pogu, tādēļ ap vidu sēja jostu. Izplatītākie apavi abiem dzimumiem bija pastalas un no kārklu vai kadiķu lūkiem pītas vīzes. Vasarā pārsvarā staigāja basām kājām, bet kurpes un zābakus taupīja svētku reizēm.

Lībietes aube. Košraga Kinedīķi (Kinnedīke), 1969.
M. Ruljanda zīmējums.

1930. gadu sākumā, attīstoties kultūras un sabiedriskajai rosībai, tika nolemts, ka lībiešiem pienācis laiks atkal celt godā seno apģērbu. Jaundarinātajos tērpos lielās līnijās saglabāja 19. gs. tautastērpa tradīcijas, lai gan daļa lībiešu jaunavu galvā likušas precētu sievu rotu – aubi. Tautastērpa tālāka attīstība saistīta ar Mazirbi, ar toreizējā Mazirbes pamatskolas skolotāja Rūdolfa Ermanbrika un viņa sievas Mirdzas aktivitātēm. Gatavojoties 1948. gada Dziesmu svētkiem, Mazirbes sieviešu korim tika radīti jauni tērpi. Gājiena attēlā redzamas koristes tautastērpos ar metāla važu rotām. Ap vidu josta – prievīte, brunču apakšmala greznota ar krāsainām lentēm. Līdzīgi tērpi 50. gados bija arī R. Ermanbrika vadītajam Kolkas sieviešu korim. Brunču raksts bija tumši strīpots, ņieburs – melns. Balta lina blūze bija ar apkakli, ap kuru balto darbu izšuvumā bija veidoti rindotie loki, tādi bija arī ap aprocēm. Uzplecis bija rotāts ar četru rindu nepārtrauktajiem atpakaļdūrieniem. Divgabalu aube bija ar greznu muguras daļu. Ap aubes malu bija balta mežģīne. Austā josta bija ar rakstu baltā, rozā un zilā krāsā. Važiņu rota bija zīmēta pēc arheoloģiskajos izrakumos atrasto rotu parauga. Plecu priekšpusē četrstūra važu turētājos bija iestiprināta garena caurumota plāksnīte, no kuras pāri krūtīm stiepās 6–8 metāla ķēdītes.

Ansambļa Kāndla dziedātājas gatavojas koncertam.

Līdzīgus tērpus valkā arī mūsdienu lībiešu folkloras ansambļu dalībnieces.