Par pirmo zināmo lībiešu profesionālās mākslas aizsācēju uzskatāms ievērojamais Vidzemes lībietis Mārcis Podiņš-Sārums (1799–1859), kas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. gadā Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu. Pirmais vīrs, kas tautiešus izbrīnīja ar savu gleznotprasmi, Kurzemes jūrmalā parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara – laikā, kad latviešu māksla jau bija pilnā plaukumā. Tas bija Jānis Belte, Lūžņas ciema zvejnieka dēls, kurš, kara gados atrazdamies ķeizara dienestā Krievijā, pašmācībā bija apguvis zīmēšanu un gleznošanu. Pirmais profesionālu mākslinieka izglītību baudījušais lībietis – zvejnieka dēls Andrejs Šulcs no Pizes ciema – Latvijas Mākslas akadēmiju beidzis tikai 1938. gadā.

Tēlotājmāksla kā reāli pastāvoša lībiešu kultūras dzīves sastāvdaļa līdzās tradicionāli pētītām un koptām nozarēm parādījās pavisam nesen – tikai 1994. gadā, kad, nodibinoties Lībiešu kultūras centram, pirmoreiz tika aizsākta lībiešu izcelsmes mākslinieku apzināšana un sarīkota pirmā stājmākslas izstāde (Līvõd kuņšt, atklāta 1994. gada 23. jūlijā Mazirbes tautas namā). Notikums bija patiesi unikāls – iespēja vienkopus redzēt vai visu vienas tautas mākslu: kā profesionālu mākslinieku, tā autodidaktu darbus, ļaujot gan ielūkoties pagātnē, gan apjaust arī attīstības potences. Ekspozīcijā bija apkopoti 42 darbi: eļļas gleznas, akvareļi un grafikas. To autori – desmit tobrīd zināmie dažādu gadagājumu lībiešu mākslinieki.

Tā paša gada augustā izstāde Līvõd kuņšt tika parādīta Ventspilī, bet rudenī – somugru radu dienās Tallinā. 1995. un 1996. gadā ekspozīcija apceļoja vairākas Somijas pilsētas – Helsinkus, Keravu, Pori, gūstot skatītāju sirsnīgu atsaucību. 1998. gadā ar šo kolekciju, ko papildināja vairāku jaunatklātu autoru darbi un pirmoreiz tēlniecība, beidzot varēja iepazīties arī Rīgā – lībiešu kultūras dienās. 2011. gadā notika trešā lībiešu mākslinieku darbu izstāde.

Brošūra “Lībiešu māksla”, 1998.

Tagad ir apzināti vairāki desmiti lībiskas izcelsmes mākslinieku, un starp viņiem ir arī ne viens vien Latvijas mākslā labi pazīstams vārds, piemēram, Jānis Belte, Vilnis Blažēvičs, Ilva Buntika, Baiba Damberga, Solveiga Lamstera, Andris un Varis Lamsteri, Rita Lele, Lilita Līce, Margarita Stāraste, Jānis Ziņģītis u.c.

Mākslinieka Jāņa Beltes (1893–1946) dzīves laikā viņa gleznas rotāja daudzas mājas lībiešu krastā, īpaši dzimtajā Lūžņas ciemā. Šobrīd zināmi vairs tikai 18 Beltes darbi. Viņš galvenokārt gleznojis ainavas – eļļā uz audekla, finiera, kartona. To teiksmainie motīvi – kalni, pilis, kuģi, ceļinieki – domājams, patapināti no pastkartēm vai pasūtītāja diktēti. Dažās ainavās jūtams reālas dabas tēlojums. Kultūrvēsturisku vērtību satur konkrētu zvejnieku māju gleznojumi (Lūžņas ciema Kārandas un Mazdūči). Belte gleznojis arī portretus.

Jānis Belte. Bez nosaukuma. Eļļa, audekls, 1938.

Mākslinieks Andrejs Šulcs (1910–2006) personālizstādes kopš 1931. gada rīkojis regulāri Ventspilī, Rīgā, Tukumā, īpaši aktīvi, sākot ar 1980. gadu, kad nedalīti varējis pievērsties glezniecībai. A. Šulcs izstādījies arī daudzās ārvalstīs: Igaunijā, Somijā, ASV, Kanādā, Brazīlijā, kuplinājis arī izstādes Līvõd kuņšt.

Andrejs Šulcs. Senču priede. Eļļa, audekls.

Grafiķe Baiba Damberga (1957) dzimusi Sīkraga Ķeļķos lībiešu kultūras darbinieka Pētera Damberga brāļa ģimenē. 1982. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1983. gada. Organizējusi izstādes Līvõd kuņšt, bijusi to dalībniece. Piedalījusies lībiešu mākslinieku grupu izstādēs Turaidā un Rīgā. Baiba Damberga strādājusi arī preses un grāmatu grafikā, veidojusi ilustrācijas „Lībiešu gadagrāmatai” (1996–1998, 2004, 2016) un izlasei „Es viltīgāks par tevi, menca!”(1998).

Baiba Damberga. Rūsa un kodes. Jaukta tehnika, 2016.