Skolā, tā bija turpat Vaidē, jaunajā Lāžu mājā, mācījies vien trīs gadus. Kā Viktors atcerējās mūžā pēdējos gados, „kad es gāju skolā, man bija grūti, jo es latviešu valodu nepratu, tikai lībiski”. Astoņu gadu vecumā pirmo reizi izbraucis jūrā. Darījis visu, kas nācis priekšā: Dundagā mācījies friziera amatu, gājis citiem pļaut un kuģus lādēt, bijis mežsargs, Kolkas zvejnieku kolhozā braucis jūrā un strādājis par brigadieri, vēlāk, kad veselība vairs nebija tik laba, – par sargu. Mūža pēdējo posmu vadījis Liepājā.

Atjaunotā mēnešraksta „Līvli” pirmajā numurā, kas iznāca 1992. gada augustā, bija apraksts par lībiski runājošo ģimeni – Martu un Viktoru Bertholdiem: „Marta un Viktors sarunājas lībiski. Šajā mājā lībiešu valoda nav kā veca, skaista lietiņa, nolikta aiz stikla un apputējusi. Šeit līvu valoda ir dzīva kā zaļais mežs. Ceturtdienas vakaros no rudens līdz pavasarim viņi māca lībiešu valodu Kolkas skolā pieaugušo grupai. Nav daudz pacietīgo audzēkņu. [..] Marta diezgan skeptiski groza galvu: „Nu ir par vēlu meklēt lībiešu valodu.” [..] Viktors: „Daudzi skaitījās lībieši, bet nemācēja vairs līvu valodu. Bet daudz bija tādu, kas prata, bet nerunāja. Kauns bija runāt. Tāpēc, ka Latvijā piesmēja līvu valodu.”

Viktors Bertholds bija arī dziednieks. Kā atceras kāda kolciniece: „Mans dēls bērnībā ļoti slimoja, ārsti nevarēja palīdzēt. Man ieteica Bertholda onkuli. Mēs aizgājām pie viņa, viņš tolaik strādāja caurlaidē. Puika man uz rokām, bez elpas. Es stresā. Viktors teica – es pastrādāšu, varēs gulēt, elpot. Viņš teica: „Tu tik, meitiņ, neuztraucies!” Izvilk tādu brūnu pudelīti. Viņš teica, te nav nekas slikts. Tad ar tādu kociņu padarbojās, bērnam pat nepieskārās. [..]Tas bija pirms gadiem divdesmit. Viktors bērnam to lēkmi noņēma. Maksu nekādu neņēma. Ar Dieva vārdiem runāja. Latviski tie nebija, skaitīja lībiski.”

Ir aizgājis tas laiks, kad Vaidē, autoveikalu gaidot, varēja dzirdēt lībiskas runas. Aizgājis arī tas laiks, kad Mazirbē lībiski tērgavoja Alfons un Paulīne, Marta un Viktors, un vēl un vēl. Kamēr vien Viktors spēja, augusta pirmajā sestdienā viņš vienmēr bija sastopams lībiešu svētkos Mazirbē. Viņš teica: „Es nedrīkstu nebūt, es jau esmu no saviem senčiem lībietis. Kamēr vien svētki ir, man tur jābūt, ja nebūs – tad nekā. Bet es vēl varu tur būt!”