Lībiešu kultūras centrs ir sabiedriska organizācija, par kuras biedru var kļūt jebkurš. Tomēr allaž tiek ievēroti divi priekšnoteikumi: vai nu jāprot lībiešu valoda, vai arī jābūt iestrādēm lībiešu kultūras kopšanā.

Pirmo reizi pasaules vēsturē

Nekas nerodas ne no kā, un arī par Lībiešu kultūras centra sākumu kāds ir bijis atbildīgs. Varbūt tā bija tolaik vienīgā lībiešu sabiedriskā organizācija – Līvu savienība, kura aizvien jūtamāk sliecās gādāt par savu biedru sadzīvisko un saimniecisko rūpestu atvieglināšanu, aizmirsdama pamatu pamatu – valodas un kultūras kopšanu. Tikpat labi tā varēja būt “Lībiešu krasta” rīkotajās bērnu un jauniešu vasaras nometnēs Mazirbē lībiešu pēctečos pamodinātā pašapziņa. Iespējams, ka noteicošā tomēr bija skaudrā atskārta, ka laika pārlieku straujais tecējums gluži kā jūrmalas smiltis citu pēc cita aizrauj līdzi gan valodas pratējus, gan tradīciju zinātājus, atstādams tukšumu, kuru vēl pēc gadiem desmit nebūs kas aizpilda.

Līvõ kultūr sidām vadītāja (no 1997. līdz 2017. gadam) Gundega Blumberga Staicelē.

Pirms pieciem gadiem Latvijas tipogrāfijās vēl nebija iespiesta neviena grāmata un neviens periodiskais izdevums lībiešu valodā. Valsts iedzīvotāju zināšanas par šīs teritorijas pirmiedzīvotājiem un pašreizējo oficiāli atzīto otro pamattautību lielākoties saistījās ar priekšstatiem par dažiem īpatņiem, kas nezināmu iemeslu dēļ vēl saglabājušies un teju, teju aizies nebūtībā. Pavērās fantastiska iespēja kaut ko darīt pirmoreiz: pirmo reizi pasaules vēsturē, Latvijas vēsturē un – visbeidzot – pašu lībiešu vēsturē. Un tie vienpadsmit domubiedri, kuri jaundibinātā centra vadību uzticēja vēl pat ne divdesmit gadu vecajam Tartu universitātes studentam Valtam Ernštreitam, šo iespēju ir izmantojuši pilnībā. Piecos gados trīspadsmit reižu mums ir bijušas tiesības teikt: “Mēs to izdarījām pirmoreiz.” Mēs to esam teikuši, nešíirojot katra atsevišíos nopelnus, jo mūsu ir tik maz, ka iedomātā spožā lauru vainaga atblāzma ietver visus vienādi gaišā lokā.

Sākumā bija vārds

Pats pirmais Lībiešu kultūras centra izdevums bija informatīvais pārskats par lībiešiem “Līvlist”, kas tika sagatavots piecās valodās (lībiešu, latviešu, sāmu, somu un norvēģu) kā pavadonis Ziemeļvalstu iepazīstināšanai ar fotoizstādi “Te ir manas mājas”, mūsdienu acīm raugoties, šíiet visai nepilnīgs un virspusējs. Taču pavediens bija aizíerts, un tas vedināja izstrādāt programmnodrošinājumu darbam ar lībiešu tekstiem (datori lībiešu burtus vēl nepazina), rosināja pulcināt valodniekus uz pirmo lībiešu literārās valodas konferenci, izdot pirmo žurnālu lībiešu valodā (un kas par to, ka iznāca tikai trīs “Õvā” numuri! Gan pienāks arī žurnālu lasīšanas laiks!), iemūžināt magnetofona lentēs atmiņu stāstus un sarunas ar lībiešu valodas zinātājiem.

Vairāku gadu desmitu garumā caur daudzu lībiešu rokām bija gājis apjomīgs manuskripts – visas lībiešu valodā rakstītās vai tulkotās dzejas apkopojums, ko tautās laist veltīgi bija pūlējies pats krājējs un kopā licējs dzejnieks Harijs Skuja. Arī kultūras centram sākotnēji šķita, ka rokas būs par īsām: ne līdzekļu, ne pieredzes, ne tik daudz brīva laika, lai no lappušu tūkstoša izveidotu krājumu, kam atrastos arī lasītāji. Tomēr notika neticamais – lībiešu dzejas izlase “Es viltīgāks par tevi, menca!” kļuva par 1998. gada Dzejas dienu galveno notikumu. Latvijas un Igaunijas prese uzteica lībiešu uzdrīkstēšanos, slavēja krājuma sastādītāju Valtu Ernštreitu, uzteica dzejoļu latviskotāju Uldi Krastu un neaizmirsa mākslinieciskā ietērpa veidotāju Baibu Dambergu.

Dziesmās un mākslā

Lībiešu kultūras centra jaunieši, sadziedājušies Mazirbes nometnē, pieteica sevi ar kopu “Vīm”, turklāt izvēloties no jau ilgus gadus pastāvošajiem ansambļiem “Līvlist” un “Kāndla” atšķirīgu ceļu. Nekādu tautastērpu, nekādu vadītāju un iknedēļas mēìinājumu. Arī centienu pēc mākslinieciskās pilnības ne. Dziesma būs viņu iespēja izteikties lībiski tautas un arī Ullas Ernštreites sacerētās melodijās. Šis ceļš piecos gados ir bijis līkumu līkumos, vienojoties un atslābstot, katram meklējot savu vietu un balsi, tomēr ļāvis būt kopā gan ar somiem un igauņiem Radu tautu dienās un dažādos pasākumos, gan ar sapratējiem tepat pašu mājās. Tagad saņemta ziņa, ka kinorežisors Aivars Freimanis šovasar uzņems filmu “Lietus salaulātie” – par dziedošajiem lībiešu jauniešiem.

Par lībiešu mākslu kā kopumu pirms Lībiešu kultūras centra nebija zināms nekas. Bet tā nu bija sagadījies, ka centra pamatu likšanā iesaistījās trīs lībiešu izcelsmes jaunieši: jau pieminētais Valts, ventspilniece Ilva Buntika un rīdziniece Baiba Damberga. Ja ir trīs, tad jābūt vēl kādam, un tā tika izveidota pirmā ceļojošā lībiešu mākslas izstāde, kuru varēja skatīt ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Somijā. Pagājušajā gadā Baiba padarīto noformēja arī dokumentāli, sagatavojot bukletu par lībiešu māksliniekiem un uzrakstot plašāku apcerējumu Lībiešu gadagrāmatā.

Par vērienīgāko kultūras centra veikumu uzskatāmas lībiešu kultūras dienas Rīgā pagājušā gada septembrī. To ietvaros tika atklātas četras mākslas un fotogrāfiju izstādes, notika dzejas izlases atvēršanas svētki un zinātnieku lasījumi “Lībieši un Rīga”. Kultūras dienas bija gan atgādinājums, ka Rīga ir arī lībiešu pilsēta, gan pieteikums jaunai izpratnei par Latvijas nacionālo kultūras mantojumu, kurā līdz šim dažādu iemeslu dēļ lībiešu ieguldījums nav pietiekami izvērtēts.

Kur ir, tur rodas

Pirmo mājvietu, pateicoties Rihardam Berugam, Lībiešu kultūras centrs atrada Ziemeļvalstu informācijas birojā. Biroja adrese kļuva par centra juridisko adresi. Taču visus šos piecus gadus domubiedri pulcējas tur, kur mitinās centra vadītājs vai kāds no tobrīd svarīgākā projekta vadītājiem, tur pienāk vēstules vai steidzami ziņojumi, tur notiek mēìinājumi. Lībiešu kultūras centram joprojām nepieder nekas. Pat dators, kas tiek izmantots iespieddarbu sagatavošanai, ir savu laiku nokalpojis somu invalīdu dāvinājums mēnešraksta “Līvli” veidotājiem.

Bet varbūt te vietā atcerēties parunu: “Kur ir, tur rodas.” Pirmos centra projektus materiāli atbalstīja valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts”. Kad ar šiem līdzekļiem nepietika, centra pieteikumi atbalsta vērti šķita Sorosa fondam Latvija, Kultūrkapitāla fondam, Rīgas domei un aģentūrai “Rīga 800”, Nacionālo lietu nodaļai. Šogad Lībiešu – latviešu – lībiešu vārdnīcu palīdzēja izdot “Ventspils nafta”, Igaunijas uzņēmums “Edelaraudtee” un Staiceles pilsētas dome. Tagad kultūras centra kontā nav vairāk par pārsimt latiem, bet tas neliedz sapņot par lielām lietām. Gara rosīgums nekādā mērā nav saistāms ar naudas maka biezumu. Darbīgums rodas no zināšanas. No vēlēšanās zināt. Lībiešu kultūras centra ceļš ir zināšanu ceļš.

(Līvli, 2/1999)