Apgāda “Zinātne” izdotajā biobibliogrāfijā, kas veltīta etnogrāfam un kultūrvēsturniekam Saulvedim Cimermanim, publicēts arī LZA ārzemju locekles Renātes Blumbergas raksts “Sugas suņi nerej un lībieši”.

Saulvedis Cimermanis ir no tiem cilvēkiem, kas nemēdz lieki runāt – ne izpušķojot ar liriskām atkāpēm savus zinātniskos opusus un priekšlasījumus, ne arī klāstot visiem, kam vien nav slinkums klausīties, par savu privāto dzīvi un akadēmiskajiem sasniegumiem. Viņu nekad nav izdevies pierunāt sniegt intervijas par sevi. Par lietu, jā, tur viņš ir gatavs sniegt speciālista viedokli. Tādēļ daudziem, kas viņu pazīst tikai no rakstu darbiem un publiskajām uzstāšanās reizēm, šķiet – tāds zinātnieks sausiņš un raksta garlaicīgi. Tāds tas Saulveža stils ir – prasa iedziļināšanos. Kad reiz esi iedziļinājies, nemaz nav ne garlaicīgi, ne sausi. Īpaši tur, kur domas gaita plaši ilustrēta ar arhīvos garajos darba gados izsēdētajiem avotu citātiem un piemēriem. Un tie, kurus viņš ir palaidis pāri stingrajai oficiālās saskarsmes līnijai, zina, ka cienījamais akadēmiķis ir sirsnīgs un izpalīdzīgs goda vīrs, kuru Baltais tētiņš nav apdalījis ne tikai prāta un atmiņas, bet arī – tavu brīnumu! – humora izpratnes ziņā. Viens gan, viņam profesionālajās lietās nepatīk virspusība, paviršība un dumjība. Un tajos, uz kuriem tas attiecas, šāda attieksme, saprotams, pozitīvas emocijas neraisa.

Saulvedis Cimermanis. Attēls: Latvijas Universitātes fotoarhīvs.

Mēs iepazināmies 1990. gadu vidū zem lībiešu zīmes, kopā strādājot Valsts īpaši aizsargājamajā kultūrvēsturiskajā teritorijā „Lībiešu krasts”. Tā bija 1991. gadā izveidota budžeta iestāde (direkcija reorganizēta un likvidēta 2004. gada februārī, kad mūsu tur sen vairs nebija), kuras uzdevumos cita starpā bija lībiešu kultūras un kultūrvēsturiskā novada zinātniskās dokumentēšanas veikšana un sekmēšana, kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšana, kā arī zinātnisku, izglītojošu un kultūras pasākumu organizēšana. Šo uzdevumu izpildē tad arī tika izmantotas Saulveža Cimermaņa plašās zināšanas par lībiešu jūrmalas tradicionālo apbūvi un vietējo iedzīvotāju sociālo vēsturi. Viņš, piemēram, izveidoja „Lībiešu krasta” teritorijas saglabājamo tautas celtniecības objektu sarakstu un pielika ne mazums pūļu, lai Košraga ciems varētu pretendēt uz iekļaušanu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. „Lībiešu krasta” periodā Saulvedis turpināja iztaujāt un pierakstīt vecāko iedzīvotāju atmiņas par dzīvi jūrmalas ciemos, kuras, papildinājis un precizējis ar arhīvu datiem, publicēja Lībiešu gadagrāmatās (tajā skaitā par Saunagu Žaņa Frīdmaņa, Lūžņu Lizetes Švanenbergas, Kolku Irmas Fridrihsones un Augusta Adamkoviča, Melnsilu Rūdolfa Landmaņa, Mazirbi un Pitragu Kārļa Baranovska skatījumā). Esmu pārliecināta, ka šis lībiešu materiāls būs iekļauts arī viņa jaunākajā grāmatā „Tautas celtniecība Latvijas ainavā”, kas teju nāks klajā.

Tā kārtīgi Saulveža rakstījumiem man nācās pieķerties 1994. gadā, kad sāku strādāt mēnešrakstā „Līvli”. Tas bija izdevums, kas 1930. gados iznāca lībiešu valodā un kura izdošanu 1992. gada vasarā – tikai tagad latviešu valodā – atsāka „Lībiešu krasts”. Sagadījās tā, ka atjaunotā „Līvli” pirmā redaktore (līdz 1999. gadam) un faktiskā/praktiskā darbu organizētāja un darītāja bija mana māmuļa Gundega Blumberga (viņa arī ir vairākas reizes neveiksmīgi mēģinājusi pierunāt S. C. uz interviju par dzīvi), kura mani – filozofijas studenti, kas lielajā pasaulē vēl tikai meklēja savu vietu, – lēnām iesaistīja „Līvli” darbā. Viens no maniem uzdevumiem bija pēdējās korektūras lasīšana pirms nodošanas tipogrāfijā. Te nu man jāatzīstas vienā grēka darbā, kas joprojām uz manas sirdsapziņas. Proti, „Līvli” no 1994. līdz 1999. gadam turpinājumos publicēja Saulveža pētījumu „Būves un to izmantošana lībiešu ciemos“. Katrā turpinājumā bija arī numurētas ilustrācijas, uz kurām autors atsaucās arī vēlākajos turpinājumos. Līdz ar to attēli ne vienmēr bija sanumurēti secīgi pēc kārtas. Otrajā un, šķiet, arī vēl trešajā turpinājumā, kamēr nebiju kārtīgi iedziļinājusies tekstā pēc būtības un tikai mehāniski meklēju kļūdas, salaboju attēlu numerāciju, lai viss būtu pareizi (pēc manas izpratnes), glīti un kārtīgi. Neatceros, vai atzinos savā nodarījumā. Katrā ziņā nav prātā, ka būtu dabūjusi uzklausīt bargus pārmetumus no redaktores un paša autora. Taču, kad šausmās aptvēru savu alošanos, vienu mācību liku aiz auss – vienmēr, ja kaut kas nav skaidrs un kaut jel drusciņ liekas jocīgs un aizdomīgs kāda zinoša cilvēka sacerējumos, labāk ir pajautāt un tikai tad rīkoties ar pildspalvu vai delete taustiņu.

1997. gada janvārī mēs kļuvām par kolēģiem Latvijas vēstures institūtā. Pēc Saulveža ierosmes. Viņš piezvanīja kādā 1996. gada nogales (acīmredzot) pievakarē (drošs fakts) un apjautājās par maniem nākotnes plāniem. Nekādu dižu plānu nebija – tikai vēlme izzināt un celt tautas priekšā lībiešu tautas pēdējo gadsimtu priekus un bēdas, sasniegumus un postu. Tā nu vēl pēc gada viņa vadībā ķēros pie disertācijas rakstīšanas, ko vēl pēc četriem gadiem izdevās pabeigt un aizstāvēt. Pa to laiku mans darbaudzinātājs jau bija kļuvis par valsts emeritēto zinātnieku un pagājis malā arī no institūta rosībām. Nezinu, vai mana nonākšana zinātnē ir bijusi lietderīga un vai no tās bijis/būs kāds labums Latvijas tautsaimniecībai, visa atbildība par to tik un tā jāuzņemas Saulvedim Cimermanim.

Vēl viens liels projekts, pie kura kopā strādājām, bija valsts ilgtermiņa mērķprogrammas „Lībieši Latvijā” izstrāde pēc Lībiešu kultūras centra ierosmes un Latvijas Republikas ministru prezidenta rīkojuma. Dažos mēnešos no 1998. gada novembra līdz 1999. gada aprīlim tika paveikts milzu darbs. Žēl tikai, ka Ministru kabineta 1999. gada 14. decembrī apstiprinātā mērķprogramma un sešas rīcības programmas valsts tukšā maciņa, neieinteresētības un, ko tur liegties, dažkārt arī nezinošu cilvēku iesaistīšanas dēļ gadu gaitā ir izčākstējusi.

Bet man ir tiešām labs prāts, ka nav izčākstējusi viena lieliska Saulveža iecere, kuru man ar domubiedriem izdevās atdzīvināt, izstrādāt līdz galam un celt gatavu galdā. Tas ir lībiešiem veltīts rakstu krājums „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”, kurš 2011. gadā iznāca igauņu valodā, bet 2013. gadā – latviešu valodā. Šķiet, tas bija ap gadu tūkstošu miju vai drusku pēc tam, kad Saulvedis sāka darbu pie līdzīga rakstu krājuma veidošanas, bet kas tā arī nekad netika pabeigts un izdots. Galvenais iemesls vecs kā pasaule – nauda un ierēdņu neieinteresētība.

Kopš 2011. gada arī es esmu beigusi aktīvās darba gaitas Latvijas vēstures institūtā un mani ar Saulvedi Cimermani formāli it kā nekas vairs nesaista. Un tomēr ne es, ne arī Gundega no viņa vaļā neesam tikušas – sazvanāmies un pa retam arī satiekamies. Tāpat vien. Parunāt par lietu kārtību pasaulē un par L (= lībiešiem) – kur nu bez tiem! Galvenais, ko Saulvedis man iemācījis un pie kā es pieturos, ir: pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt. Kas reiz melns uz balta nodrukāts, to vairs nevar izdzēst. Un sugas suņi nerej, viņš mani mācīja, kā viņu savulaik bija mācījis viņa skolotājs Marģers Stepermanis. Dažkārt gan kāja paslīd kranciskumā, bet arvien mazāk un mazāk. Kas zina, varbūt man arī reiz izdosies kļūt par tikpat izcilu sudzinieku, kāds ir mans zinātnes skolotājs.