Sākums / Krātuve / Livones.net arhīvs

No Ziemassvētkiem līdz Teņa dienai

Kristi Salve

29/12/2012

Janvārī, pateicoties Kultūras ministrijas un Latviešu valodas aģentūras finansiālajam atbalstam, latviešu valodā iznāks 2011. gadā Igaunijā izdotais rakstu krājums „Lībieši: vēsture, valoda un kultūra”. Ieskatam publicējam fragmentu no folkloristes Kristi Salves pētījuma „Par lībiešu tautas kalendāru”.

 

 

Jauno gadu (Ūžāigast, l. janvāris) kā atsevišķus gadu mijas svētkus lībieši, tāpat kā citas šī kultūras reģiona tautas, sāka atzīmēt salīdzinoši nesen. Agrāk Ziemassvētki bija arī gadu mijas svētki. Lībiešu tautas kalendāra materiāli parāda, ka Ziemassvētku un Jaunā gada ieražās daudz kas pārklājas, tomēr Jaunajā gadā pārsvarā bija jaunākas cilmes un izklaidējošākas ieražas. Daļa tradīciju – jo īpaši tieši visdažādākās zīlēšanas – līdz pat pēdējam laikam tika piekoptas paralēli abās svinamajās dienās.

Ar Ziemassvētkiem (Taļžpivād, 25. decembris) ir saistītas skaitā vairāk un atšķirīgākas tradīcijas. Attiecībā uz tām ir visai skaidri izsekojamas arī pārmaiņas laikā. Tā kā Ziemassvētki bija gada centrālie svētki, tie saglabāja senās ražošanas maģijas paražas, baznīcas tradīcijas un spēja vēl visai netālā pagātnē pievienot arī jaunus elementus. Viens no tādiem ir Ziemassvētku eglīte, kuru lībieši pieņēma tikai deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā. Ar eglītes izplatību Ziemassvētki arvien vairāk pārvērtās par bērnu un ģimenes svētkiem. Īpaši divdesmitā gadsimta otrajā pusē pierakstītajās liecībās lielāku uzmanību sāk pievērst tam, lai aprakstītu baznīcas apmeklējumus Ziemassvētku laikā. Šajos aprakstos dominē brauciens ar ragavām, svinīgi izgaismota baznīca un mūzika. Ziemassvētki arvien vairāk pieņēma gaišu miera un prieka svētku raksturu.

Tomēr no senākiem materiāliem, kas fiksēti deviņpadsmitajā gadsimtā, mums pretī raugās atšķirīga, gandrīz vai pretēja aina: dominē bailes no burvestības un tās pretiedarbības apraksti. Māņticīgi cilvēki uzskatīja, ka Ziemassvētku naktī, kā jau vispār izšķirīgos mirkļos, īpaši aktīvi darbojas arī tumsas spēki. Lielas bailes, piemēram, bija no burvjiem, kas Ziemassvētku naktī staigāja pa staļļiem. Lai viņus turētu atstatus no ēkām, uz durvīm zīmēja krustus. Arī uguns dedzināšana istabā visu Ziemassvētku nakti bija domātu velna un viņa rokaspuišu atbaidīšanai. Degošas sveces un atvērtas garīga satura grāmatas turēšana uz galda tomēr ir skaidrotas arī tā, ka naktī ciemos varot atnākt Marija un tad palasīt. Starp citu, arī Ziemassvētku paražās izpaužas Marijas (Māras) un jūras mātes tuvums un sajaukšanās lībiešu tradīcijā. Proti, starp Ziemassvētku paražām bija arī upurēšana jūras mātei. Tas parāda, ka Ziemassvētki bija zvejnieku gadu mijas svētki, kuros vajadzēja parūpēties jau par nākamā gada lomu.

Svarīgā vietā atradās pareģojumi par nākamā saimnieciskā gada rezultātiem, sekojot dabas zīmēm Ziemassvētku naktī. Skaidras un zvaigžņotas debesis pareģoja labu zvejas lomu. Turklāt noskatīja arī to, kurā debespusē bija vairāk zvaigžņu, jo tur tad vajadzēs likt zvejas rīkus. Daudz zvaigžņu debesīs vienlaikus nozīmēja to, ka lopiem dzims daudz mazuļu. Ziemassvētku naktī izmantoja arī tādus aktīvas zīlēšanas paņēmienus, ar kuru palīdzību centās noskaidrot nākamo dzīvesbiedru.

Salīdzinot zīlēšanas ieražas ar citiem ticējumiem un ieražām, tie teicēju sniegtajās ziņās par Jauno gadu (pareizāk – vecā gada vakaru) ir absolūtā pārsvarā. Turklāt lībieši lielākoties vairs nesekoja zīmēm, kas pareģoja visas piekrastes ļaužu vai savas ģimenes saimnieciskās veiksmes kā Ziemassvētkos, bet gan uzmanību vairāk koncentrēja uz atsevišķiem indivīdiem. Zīlēšanas ieražas pārsvarā bija orientētas uz precībām. To aplūkošana parāda, ka pamatā tās ir starptautiski izplatītas ieražas (piemēram, gaiļa ienešana istabā, lai tas no meitu kurpēm, kurās ielikti graudi, izraudzītos vienu un tā norādītu, kura nākamajā gadā tiks pie vīra; tāpat arī skatīšanās spogulī, lai nākamais dzīvesbiedrs parādītu sevi tajā, utt.). Tomēr tām, īpaši sākot ar deviņpadsmitā gadsimta pēdējiem gadu desmitiem, lielākoties bija izklaidējoša funkcija, lai gan dabūto zīmi, slēpjoties pat aiz smiekliem, varēja uztvert pietiekami nopietni. Jaungada nakts zīlēšanas ieražas neparobežojās tikai ar precību tēmu, un acīs tika paturētas arī citas un pat nepatīkamākas iespējas, ieskaitot nāvi. Arī šajā naktī tika vērotas dabas zīmes, lai uzzinātu nākamā gada saimnieciskās darbības veiksmīgumu. Tāpat Jaungada naktī uz durvīm zīmēja krustus. Pēc vairāku teicēju ziņām, atšķirība bija tajā, ka Jaungada nakts krustus zīmēja ar baltu krītu, kamēr Ziemassvētkos izmantoja ogli.

Ziemassvētku periods beidzās ar Triju kungu jeb Zvaigznes dienu (Trikūmpǟva, 6. janvāris). Šīs dienas ticējumos un ieražās atkārtojas jau no Ziemassvētkiem un Jaungada pazīstamās lietas: atkal uz durvīm zīmēja baltus krustus, atkal novēroja debesis. Skaidras debesis nozīmēja jaunlopu veselību, bet Triju kungu dienas zvaigznēm pilnās debesis paredzēja labu riekstu ražu vasaras beigās.

Janvāra nozīmīgākā atzīmējamā diena lībiešu tautas kalendārā bija Teņa diena (Tõņņizpǟva, 17. janvāris). Šīs dienas ticējumi lībiešiem vairākos veidos ir saistīti ar cūkām. Lībieši šajā ziņā nav izņēmums – arī latviešiem un dienvidigauņiem Teņa diena bija cūku svētki. Teņa dienas rituālais ēdiens bija vārīta cūkas galva, pēc kuras ēšanas kaulus aiznesa uz mežu cerībā, ka tad vasarā cūkas mierīgi uzvedīsies ganos. Šajā dienā arī simboliski pēra cūkas, lai tās vasarā pašas dotos mežā. Vairākās ziņās cūkas galvas vārīšanas vietā ir minēta cūkas astes vārīšana. To Teņa dienā darīja arī latvieši. Pēc analoģijas maģijas lībieši cerēja, ka vasarā izaugs mieži ar garām vārpām. Viņi arī ticēja, ka cilvēki Teņa dienā nedrīkst ķemmēt matus. Pretējā gadījumā cūkām mugurā iemetās utis. Stingri bija aizliegta tīklu aušana, tīklu diegu vērpšana un citi ar zvejošanu tieši vai netieši saistīti darbi. Šādu ziņu ir uzkrītoši daudz, jo īpaši, ja ņem vērā, cik trūcīgs kopumā ir materiāls par lībiešu tautas kalendāru Lībieši baidījās, ka tad, ja minēto aizliegumu neievēros, cūkas saplēsīs vasarā jūrmalā žāvēšanai izliktos tīklus. Šie paši aizliegumi ar tādu pašu pamatojumu bija spēkā arī Igaunijas rietumu piekrastē un salās. Arī latviešiem ir zināms attiecīgo rokdarbu aizliegums, taču tā pārkāpšanas gadījumā baidījās no pavisam kā cita – no cūku slimībām un ligām.