Sākums / Krātuve / Livones.net arhīvs

Meža serenāde

Uldis Krasts

26/11/2006

Ļoti skaista pasaka vienā cēlienā un divās ainās

Ar autora atļauju dramatizējusi Siringa

Darbojas

Sirmais Āpsis

Mežkuilis

Mežcūka

Vilks

Zaķene Lonija

Zaķu Lonis

Melnā Zebiekste

Slīpētā Lapsa Millija

Jenots

Ūpis

1. aina

Meža izcirtums. Tajā sapulcināti zvēri. Gar malām tup zaķi, vidū sēž nozīmīgākie zvēri: Mežcūku pāris, Vilks, Jenots, turpat arī Melnā zebiekste un Sirmais Āpsis. Izcirtumam pārlaižas Dzilna.

Sirmais Āpsis: – Re, Dzilnu Māra lidinās.

Mežkuilis (uzceļ kājas uz celma): – Jā, spiegi okšķerē… Cienītie Meža brāļi un Meža māsas, tieši tādēļ šodien es…

Mežcūka (čukst): – Mēs, mēs…

Mežkuilis: – Jā, mēs ar Mežcūku un Vilku sasaucām šo ārkārtīgo Meža sapulci, lai ievēlētu Meža Direktoru un citus Galvenos…

Zaķene Lonija (iesaucas): – Es nesaprotu! Pirms pusgada mums taču bija viena vājprātīga sapulce, un mēs taču ievēlējām visu, ko vajag!

Mežkuilis (laipni): – To sapulci es šodien pasludinu par nepareizu. Man gan ir priekšlikums par Direktoru vēlreiz izvirzīt viedo Vilku…

Zaķene Lonija: – Va jē! Nu es galīgi neko nesaprotu. Ja jau tā sapulce ir nepareiza, kādēļ tad Vilku atkal ceļ par direktoru?

Sirmais Āpsis: – Tu, Zaķu Lone, nekad neko nesaproti. Mežkuili, dzen viņu prom!

Mežkuilis (rāmi): – Tas nebūtu demokrātiski. Taču jums, Lonij, jāsaprot, ka lidojošo ienaidnieku ielenkumā mums jābūt vienotiem un šādi izlēcieni neder.

Zaķene Lonija (plāta rokas): – Va jē, vai tad es kur lēcu? Es tikai par to, ka Vilkam galīgi nevar ticēt, jo visa viņa dzimta ir blēdīga.

Melnā Zebiekste (piebiksta Vilkam): – Re, kas par intriganti!

Mežcūka (paietas pretī Zaķenei, ļoti laipni): – Mīļā Lonijas kundze! Jūs taču dzirdējāt, ka mums šodien jābūt vienprātīgiem. Apsoliet, ka būsiet vienprātīga.

Zaķene Lonija (negribīgi): – Būs, jau būs.

Mežkuilis: – Tātad pirms tam Vilkam par vietnieku bija Meža Strazds, taču… Vārds pašam Vilkam!

Vilks (stingri): – Ar Meža Strazdu kopā strādāt nevar. Es atsakos! Jo viņš nav vienots un vienprātīgs. Viņš ir tāds muļķis, ka reizēm es vispār nesaprotu, ko viņš runā… Starp citu, kur viņš atrodas šobrīd?

Ūpis (dobji no augšas): – Viņš taču mācās Kaimiņmeža dziedoņu skolā.

Vilks (pieliecas Mežkuilim): – Kas mums šitas par putniņu?

Mežkuilis (skaļi čukst): – Tas mums ir Ūpis. Viņš ir tik smalks, tik inteliģents, ka nav bīstams.

Vilks (turpina): – Nu redzat, Meža Strazds tik lidinās pa visādām skolām. Kālab es nelidinos – tāds ir jautājums…

Sirmais Āpsis (paklanās): – Tālab, ka jūs jau tāpat esat gudrs.

Vilks: – Jā, un tālab, ka man nav laika, jo viss laiks paiet, pūloties melnās miesās tautas labā.

Melnā Zebiekste (iespiedzas): – Bet ienaidnieki nesnauž!

Vilks: – Jā, nesnauž. Viņi apvienojušies zem Meža Asociācijas melnā karoga, lidinās pa gaisu, taisa mums – taisnā ceļa gājējiem – uz galvas un vēl par to algu saņem!

Mežkuilis (iecietīgi pārtrauc): – Par to drusciņ vēlāk. Tātad mums visiem ir priekšlikums par Meža Direktoru ievēlēt Vilku, par viņa vietnieku – Jenotu.

Zaķene Lonija (iebļaujas): – Jenotu gan nē! Pirms diviem gadiem jūs taču viņu ielikāt par direktoru, bet ko viņš labu izdarīja? Neko! Tikai ostīja līmi, ko atrada izgāztuvē, un vazājās pa mežu kā uzvarētājs.

Mežkuilis: – Jums, Lonij, ir bagāta fantāzija. Bet tā jūs tikai lejat ūdeni uz ienaidnieka dzirnavām.

Zaķene Lonija: – Neko es neleju! Re, mans vecais arī redzēja, ka Jenots osta līmi. (Spēcīgi iegrūž Zaķim sānos.) Vai ne?

Zaķu Lonis (negribīgi): – Jā… Es redzēju… Viņš ostīja, ostīja un tad sāka vārtīties pa zemi.

Jenots (spalgi): – Kas to teica?

Iestājas klusums.

Zaķu Lonis (klusi): – To neviens neteica.

Zaķene Lonija (iesit vīram): – Zaķpastala! (Dodas prom uz citu vietu.)

Mežkuilis (paaugstina balsi): – Tātad vēlam Vilku par Direktoru, bet Jenotu par viņa vietnieku. Kas ir par?

Melnā Zebiekste (skaita balsis. Daži Zaķi guļ, bet viņa pieskaita arī tos. Uzvaroši paziņo): – Vienbalsīgi!

Zaķene Lonija (ieuarojas): – Kā tad tā!? Es taču nemaz nebalsoju!

 

2. aina

Neveikls klusums. No biezokņa izlien Slīpētā Lapsa Millija.

Lapsa (uzrunā Zaķeni Loniju): – Mīļo māsīc, bērnībā es sapņoju kļūt par juristi, tādēļ centīšos tev visu izskaidrot juridiski. Cik jūtams, Jenots gatavojas tevi iesūdzēt tiesā par goda laupīšanu, tādēļ tavas balsstiesības uz laiku tiek apturētas un pēc likuma iznāk, ka vēlēšanu iznākums ir vienbalsīgs.

Ūpis: – Piedodiet, kolēģi, mani tomēr interesē, kādēļ dažam ir tik kritiska attieksme pret Meža Strazdu? Manuprāt, viņš ir mūsu nākotne, tā sakot, jauns, daudzpusīgs, gudrs…

Zaķene Lonija: – Un smuks, ka bail! Bet, kad viņš sāk dziedāt, va jē, man asaras birst kā pupas.

Mežcūka (nervozi): – Dziedāt mēs paši protam. Bet vai viņš māk urkšķēt?

Jenots: – Jā, vai viņš prot urkšķēt?

Vilks: – Te nav ko diskutēt. Meža Strazds ir melns un riebīgs.

Melnā Zebiekste: – Tas taču nenozīmē, kas visi, kas melni, ir riebīgi?

Mežkuilis: – Nē, kundze! Tas, ka jūs esat melna, nevis brūna, tikai piedod jums šarmu.

Vilks: – Bet Meža Strazds ir riebīgi melns un pretīgs!

Zaķene Lonija (auro): – Nē, smuks!

Mežcūka (groza galvu): – Nu redzat, Lonijas kundze, atkal jūs esat pret vienprātību. Vai tiešām jūs gribat, lai mēs jūs izraidām no Meža?

Zaķene Lonija (sāk raudāt): – Negribu…

Mežkuilis: – Nesatraucieties, Lonīt, mēs visi… Tas ir, es gribēju teikt, gandrīz visi esam zvēri un nekas zvērisks mums nav svešs… Bet tagad apspriedīsim, ko darīt ar avīzi, kuru izdod meža spārnaiņi…

Melnā Zebiekste (pa vidu): – Ienaidnieki, kas nesnauž!

Mežcūka (pēkšņi izplūst asarās): – Jā, jā, nesen tajā avīzē mani nolamāja par cūku.

Ūpis: – Piedodiet, cienītā kundze, bet bioloģiski un vēsturiski jūs taču esat cūka. Un kas tur slikts?

Mežcūka: – Bet es negribuuuuu!

Mežkuilis (atver mapi): – Mums ir aprēķini, ka tie smurguļi mūsu Meža gaišākos spēkus apspļaudījuši vidēji 3,47 reizes katrā numurā. Bet Meža Asociācijas prezidents Mednis tikai smaida.

Melnā Zebiekste: – Un Mednene tāpat. Viņa savā skolā skaitīšanu māca ar ozolzīlēm, bet manam Zebiekstēnam tās negaršo.

Ūpis: – Piedodiet, kundze, bet saskaitīt nenozīmē apēst. Jūsu dēliņš būs pārpratis.

Melnā Zebiekste (noglāsta Vilkam kāju): – Priekšnieka kungs, vai jums neliekas, ka to egli vajadzētu nozāģēt ar visu Ūpi? Es varētu sarunāt ar Ūdru.

Vilks (paceļ roku): – Mieru, mieru, bez asinīm un zāģu skaidām… Tomēr tas ir fakts, ka šī spārnoto suga mūs aplej ar savu putnu mēslu vircu. Abas Zīles, Dzilna, Sarkankrūtītis, Pūce, riebīgais Meža Strazds… Ko mums iesākt?

Lapsa Millija: – Mīļie brālēni, es zinu. Vajag mainīt uzvārdus, tad šīs samazgas mūs neskars. Jūs, Mežkuiļa kungs, turpmāk varētu saukties par Mežkunga kungu. Jūs taču būtu to pelnījis?

Mežcūka: – Jā, to mēs būtu pelnījuši.

Vilks: – Ja tā padomā, tad pēc senču ciltskoka es patiesībā esmu Aitu Speciālists Briķis.

Sirmais Āpsis: – Es gan neko nemainīšu. Āpsis esmu bijis, Āpsis arī palikšu.

Jenots (priecīgs): – Toties es būšu Tīģeris!

Zaķiene Lonija: – Va jē, tas atkal ir saostījies līmi… Ja tu, Jenotiņ, būsi Tīģeris, lai tad mani visi sauc par Ziloņmammu!

Mežcūka (stingri): – Lonijas kundze, mēs taču runājām…

Zaķiene Lonija: – Labi, labi, ja jūs negribat, tad es nebūšu.

Lapsa Millija: – Bet tas vēl nav viss. Jums jāsaprot, ka abas Zīles ar savu komandu turpinās rakstīt.

Mežcūka: – Ha! Mēs paši protam rakstīt!

Lapsa Millija (dedzīgi): – Vot, vot! Bet, lai jūs tiktu pie rakstīšanas, no tā augstā zara zemē jādabū Mednis.

Melnā Zebiekste (steidzīgi): – Un Mednene!

Lapsa Millija: – Jā, jādabū zemē Mednis, kas glabā Meža Asociācijas naudas maku, un viņa vietā jāieliek mūsējais… Mīļie brālēni un māsīcas, Medņa vietā iesaku likt Mežkuiļa alias Mežkunga kungu. Viņam, cik zinu, ir iedots Triju Čiekuru ordenis.

Mežcūka (lepni): – Jā, mums iedeva ordeni.

Mežkuilis (šaubās): – Jā, bet kā tad es tikšu tai kokā?

Vilks: – Mēs uzcelsim.

Mežkuilis: – Bet… Bet kā es tikšu zemē? Es taču lidot nemāku.

Mežcūka (poētiski): – Nebaidies, mans varoni! Es izlēmu kopā ar tevi kāpt kokā. Mēs abi iemācīsimies lidot. Pēc mēneša, es nešaubos, mēs jau lidosim kā… kā bezdelīgas!

Zaķiene Lonija (iespurdzas): – Va jē!

Mežkuilis: – Labi, labi, par to jāpadomā. Bet tagad noslēguma vārdi mūsu Meža Direktoram.

Mežcūka: – Nē, vispirms ļaujiet man… Mani mīļie un viedie! Šodien es sapratu, ka kopā ar jums es varētu iet… es varētu iet uz jebkuru kartupeļu lauku. Tādēļ mūsu šīsdienas sapulci es gribētu nosaukt par… par brīnišķīgu Meža serenādi, kura…

Vilks: – Pietiks tarkšķēt! Tā, mani padotie, tātad mūsu zobus un ilkņus gaida darbs. Pagaidām pateicos par atbalstu.

Vilks visus apstaigā un katram paspiež ķepu. Jenots viņam seko un dara to pašu.

Zaķis Lonis (iekliedzas un uzraujas no miega): – Vaiii!

Jenots: – Ko bļauj!

Zaķis Lonis: – Mana ķepa palika Vilka saujā…

Jenots (pamāca): – Tad dod otru!

Priekškars.

Ļoti skaistā pasaka publicēta avīzē „Līvli” 1/1997