Viena no mūsdienu leģendām ir Mazirbes mērakmenī (tagad atrodas netālu no Mazirbes baznīcas un tiek rādīts ikvienai Mazirbi apmeklējošai ļaužu grupai) iegravētais apgalvojums (vēstījums), ka pēc 1710.–1711. gada mēra epidēmijas Dundagas jūrmalā posmā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvi palikuši tikai desmit cilvēki.

Vēl 1995. gadā grāmatā “Kurzeme un kurzemnieki” Tenu Karma rakstīja: “Vienā no Mazirbes mēra akmeņiem iekalta vēsts, ka 18. gs. sākumā, pēc kariem, lielais mēris lībiešu jūrmalā no 1600 iedzīvotājiem dzīvus atstājis tikai desmit.” Leģenda publicēta arī citās grāmatās, it īpaši tūristu ceļvežos, piemēram, Arvīda Plauža “Ceļvedī pa Latviju”, ko apgāds “Jumava” laidis klajā 1998. gadā, 298. lpp. Kā neapšaubāma patiesība pausta doma par tikai desmit dzīvajos palikušajiem cilvēkiem. Līdzās tai arī citas nepatiesības gan par šo mērakmeni, gan par citu Mazirbē skatāmo.

Mazirbes baznīca.

Ieraksta patiesīgumu (ticamību) jau 1847. gadā apšaubīja Landzes mācītājs – Kurzemes baznīcu un draudžu vēstures izzinātājs un vairāku vietējo un ārzemju zinātnisko biedrību biedrs J. T. Kalmeijers. Vēl nopietnāk to pēc 1846. gada ekspedīcijas 1849. gadā apšaubīja Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis A. J. Šēgrēns, kurš sadarbojās ar Kalmeijeru. Pēc Irbes-Ģipkas un Rindas-Popes draudžu baznīcas grāmatu un citu agrāk nepētītu dokumentu apstrādes mērakmens ieraksta ticamību 1979., 1994. un 1998. gadā noraidīja arī etnogrāfe Irisa Priedīte. Atsaucoties uz Popes-Rindas baznīcas grāmatas 1712. gada ierakstiem, viņa piekrīt Kalmeijera domai, ka draudzē 1712.–1720. gadā ik gadus kristīts ap 20 bērnu, un atzīmē, ka laulātie, kristītie un dievgaldnieki pierakstīti no visiem trim Popes jūrmalas ciemiem – Lūžņas, Lielirbes un Miķeļtorņa. Popes-Rindas draudzes hronikā sakopotās ziņas rāda, ka tur dzīvi bija palikuši vismaz vairāki simti cilvēku: 1712. gadā draudzē piedzima 33 bērni, 1713. gadā – 49, 1714. – 34, 1715. – 44, 1716. – 24; 1712. gadā nomira 6 cilvēki, 1713. – 7, 1714. – 4, 1715. – 22, 1716. – 5 (LVVA 4060. f., 1. apr., 902. l., 141. lpp.).

Lai interesenti gūtu dokumentāli patiesu ainu par minētās mēra epidēmijas radītajiem apstākļiem, pirmo reizi pilnā apjomā publicējam Irbes-Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā lasāmās ziņas par tiem 25 jūrmalas ciemu cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši 1710.–1711. gada mēra epidēmiju, kas minēts arī viņu miršanas vai apbedīšanas (parasti nav droši nosakāms, vai reģistrā norādīts miršanas vai apbedīšanas datums) reģistra ierakstos. Ierakstu valoda publikācijā nedaudz tuvināta mūsdienu latviešu literārajai valodai, saglabājot XVIII gadsimtam raksturīgo izteiksmi un gramatikas formas.

1.1742. gada 5. augustā mira vai tika apbedīta “Maije, Delniek Pētera māte, no Pitraga, pagalam veca. Jo priekš mēri ar to pirmo vīru 7 bērnus redzējusi, kuri visi ar to vīru mēru laikā miruši. Pēc tam viņa ar to otru vīru 4 bērnus saņēmusi, no kuriem 3 laulāti dzīvo. Viņa tapa guldīta Mag-Irē”.

2-3) 1745. gada 19. aprīlī mira vai tika apbedīta “Kače, Ēvarž Bērtuļa sieva no Krustēm, līdz 65 gadus veca, jau mēri gadā pie otra šī vīra tapusi”.

4) 1751. gada 21. martā mira vai tika apbedīta “Babe, Roč vietas (Vaidē – S. C.) veca saimniece, tai vietai dzimusi, mēri gadā par saimniece tapusi, iekš 2 laulībām stāvējusi, bet bez bērniem, kā atraitne mirusi, vēl ne pilnus 4 gadus pēc savu otru vīru Pēter miršanu”.

5) 1752. gada 23. aprīlī mira vai tika apbedīts “Lapinš, Ziepeņ vietas saimnieks, no Ģibkas, labs godīgs cilvēks, iekš divām laulībām stāvējis, kamēr mēri, in 3 dēlus ar 3 meitām līdz ar to sievu atraitni pametis, miris ar krūšu sērgu, gan 60 gadus vecs”.

6–7) 1752. gada 3. decembrī mira vai tika apbedīta “Gelle, Bunk Inna māte no Mad-Ires, viens pagalam vecs cilvēks, jau priekš mēri iekš laulības ar pirmaju vīru dzīvojis, in mēri gadā pie otra tapis. In no šās pēdējās laulības pametis 3 dēlus, pilnīgus vīrus, tas ceturtais šo vasar miris, in 2 meitas, viena atraitne nelaiķa Lorum (Sīkragā – S. C.) Pētera, in otra Ilse kalpone Lorum sētas” (Mēri, saprotams, pārdzīvoja arī Gelles otrais vīrs).

8–9) 1753. gada 21. oktobrī mira vai tika apbedīta “Maije, Kalšu Didrika māte no Mag-Irēm, ar krūšu sērgu mirusi, 1⅓ gadu pēc sava vīra Mārtiņa, ar ko tā gadu pēc mēri laulāta, caur Dieva žēlastību dabūja 7 bērnus, 3 ir miruši, 4 vēl dzīvo, tas pats Didriks in 3 meitas, visi iekš laulības” (Mārtiņš mira 1752. gada pavasarī).

10) 1754. gada 4. aprīlī mira vai tika apbedīta “Anne, Lekš Didrika māte, no Vaidēm, pagalam vecs, in 4 gadus neredzīgs cilvēks. Iekš 2 laulībām kamērt mēri stāvējis. No tās pirmajas to vienīgu Ēvarž Branca sievu, in no otrajas 3 dēlus sen laulātus in citus saimniekus ar savu vīru Jāni pametis vairs ne kā 70 gadus šai pasaulē dzīvojis”.

11–12) 1755. gada 2. februārī mira vai tika apbedīta “Sappe, Mulku Pētera, kā arī Plaucak Ansa un Jokkes Prica māte, jau priekš mēri iekš laulības dzīvojusi, in ar to pirmaju vīru 3 bērnus mirušus Dieva rokās nodevusi. Gadu pēc mēri otrā laulībā tapusi, 7 dēlus un 1 meitu dabūjusi, no kuriem 4 dēli visi vīri dzīvo, tā ka tā bij veca pie 70 gadiem. Mirusi pie sava dēla Gibkas ciemā” (Mēri pārdzīvojis arī viņas otrais vīrs).

13) 1755. gada 29. maijā mira vai tika apbedīta “Griete, Randa Pētera māte no Pitraga, pagalam vecs cilvēks, iekš 3 laulībām stāvējis, no tās otrajas 3 dēlus in 3 meitas, in no tās trešajas vienu pašu dēlu to Rūšu (Pitragā – S. C.) Lapiņu pametis, visus jau sen laulātus, in no pirmajas laulības, jau mēri gadā vienu dēlu Dieva rokās nodevis, pie kā var redzēt, to esam līdz 80 gadus vecu tapušu”.

14) 1755. gada 3. oktobrī mira vai tika apbedīts “Mač, Tiļļa (Sīkragā – S. C.) Pētera pusbrālis, no tās mātes pirmās laulības, priekš mēri dzimis, liegā prātā tapis, in kamēr pavasara vārdzis, tomēr līdz 50 gadus vecs bijis”.

15) 1756. gada 8. jūnijā apbedīta “Madel, Veckūkiņ (tagad Anduļu – S. C.) Pētera sieva no Koštraga, kas caur vecumu sirga visu gājušu ziemi, in brīžam bez valodas palike, in 30 maij nomire. Viņa no tā vis pirmajā šī Jūrmalas baznīcas kunga, vārdā Hunke, nokristīta 2 gadus priekš mēri pie šī vīra tapusi, 5 bērnus redzējusi, no kuriem 3 sen ir miruši. 2 meitas laulātas tai pašai sētai stāv”.

16) 1756. gada 19. jūlijā mira vai tika apbedīta „Katrīn, viena pagalam veca atraitne (Vaļiniece? – S. C.), pie kalšu Andreja, 8 nedēļas ar drudzi novārgusi, in dūmu namā par nakti bez kāda cilvēka gulēdama mirusi. Viņa pameta 3 dēlus, pilnus izaugušus, bet ne tik lāga vīrus, in 2 meitas laulātus” (Šis ir pagaidām zināmais senākais dūmnama pieminējums dokumentos).

17) 1756. gada 7. novembrī mira vai tika apbedīts “Didriks, Tiļļa Pētera tēvs, no Sīkraga, kamērt mēra gadu līdz 1746. par vagaru bijis, ne tik vecs tapis, bet ar šo savu vienīgu dēlu ne labi dzīvojis, in tam, kā teic, caur vella pesteļiem dažas vietas pretī darījis, ko Dievs pats viņa dienā gaismā nesis. Es viņu tāpat kā citus redzēju dzīvojam”.

18) 1756. gada 19. decembrī apbedīts “Pēter, Kūkiņ (tagad Anduļi – S. C.) Klāva sievas tēvs, no Koštraga, kas, kā teic, no tā it pirmaju Jūrmala baznīcas kunga nokristīts, jau priekš mēri gadu, 30 gadus vecs būdams, 3 gadus pēc mēri no tā baznīc kunga Pēterson, ar tā gājušā 8. jūnij glabātu sievu laulāts, līdz šim dzīvojis. 4 bērnus, kurjo 2 jau miruši, redzējis, in tā caur vecumu, in bezspēcību 8. dec. Miris līdz 76 gadiem vecs tapis”.

19) 1757. gada 20. februārī mira vai tika apbedīts “Pric, Saldnieka vietas vecs saimnieks, vairs caur vecumu ne kā caur citu vājību miris. Iekš 2 laulībām stāvējis, 7 bērnus ar to sievu atraitni pametis, in līdz 70 gadiem vecs tapis, no Ģibkas Šocenēm”.

20) 1757. gada 12. maijā mira vai tika apbedīta “Līze, Nitel Nika māte no Pitraga, pagalam vecs cilvēks, jau priekš mēri 30 gadus veca bijusi. Iekš 3 laulībām stāvējusi, ar to pirmaju vīru 2 bērnus, kas jau miruši, redzējusi, ar to otru pēc mēri 5 bērnus, in ar to trešo, kas vēl dzīvo Didriks saucams, bez bērniem palicis, līdz 77 gadiem veca tapusi”.

21) 1758. gada 2. maijā mira vai tika apbedīta “Tije, Krammniek Nike māte no Ģibkas Šocenēm, mirusi 10 gadus pēc sava vīra Lapiņa, 2 dēlus in 3 meitas pametusi, 70 gadus veca”.

22) 1759. gada 25. martā mira vai tika apbedīts „Krists, citkārt Rūšu vietas saimnieks no Pitraga, izlikts, in tagad Bunk Inne kalps no Mag-Ires, kas uz roņu kaušanas iet gribēdams, līdz Jūras (tagad Pitraga Randi – S. C.) Indrika sētu tapis in tei slims tapa in mire. 15 gadus priekš mēri dzimis. 33 iekš laulības stāvējis, 3 bērnus dzīvus ar to sievu Trīni pametis. 6 bērni ir miruši”.

23) 1760. gada 6. aprīlī mira vai tika apbedīts “Pric, Kalna (tagad Kalnbunku – S. C.) vietas pagalam vecs saimnieks, no Saunagiem, jau sen vietu nodevis. Iekš 3 laulībām stāvējis. Ar to 1. sievu priekš mēri vienu bērnu redzējis. Ar to 2. sievu 10 bērnus dabūjis, kurji visi, bez to vienīgu meitu Klāv Didrika sievu, miruši. To 3. sievu Babe viņš bez augļiem pamete. Viņš ir līdz 90 gadiem vecs tapis”.

24) 1760. gada 27. aprīlī mira vai tika apbedīts “Branc, ēvarž vietas saimnieks no Kiegeliem, kas kamēr Ziemas svētkiem ar sirdi saņemts līdz Lieldieniem vārge un mire. Viņš paša mēri gadā dzimis. 30 gadus iekš laulības stāvējis. 4 dēlus in 4 meitas no Dieva dabūjis, kuro tie dēli in 2 meitas miruši, in viena dzīva meita nevesela. Līdz 50 gadiem viņš vecs tapis”.

25) 1762. gada 21. martā mira vai tika apbedīta “Baba, Valka (tagad Pīļvalki – S. C.) Jāņa pagalam veca māte no Melsiliem. Kas gan caur vecumu, gan caur grūtu noskumšanu pagājusi mire. Iekš 3 laulībām stāvējusi. Ar to 1-mu vīru vienu gadu priekš mēri bez augļiem. Ar to 2-tru 4 bērnus dabūjusi, kuro tas viens pats Jānis viņai pakaļ paliek. Tas 3-ais vīrs ir aizbēdzis. Viņa vecums sniedzās līdz 80 gadiem”.

Nosauktie ļaudis mituši visos mērakmens uzrakstā ietvertajos jūrmalas ciemos, izņemot Jaunciemu un Kolku. Bez vārdos nosauktajiem cilvēkiem Irbes-Ģipkas draudzes mirušo un apglabāto ļaužu reģistros esam saskaitījuši vēl 78 citus vietējo zvejniekciemu iedzīvotājus, kuri dzimuši pirms epidēmijas vai tās laikā. Tātad jūrmalā no Jaunciema līdz Žocenei mēra epidēmiju pārdzīvoja vismaz 103 cilvēki, kas ir desmit reizes vairāk par akmenī minēto skaitu. Ja šiem ļaudīm pieskaitām arī tos mēri pārdzīvojušos draudzes locekļus, kuri mira piekrastei tuvējās latviešu zemkopju jeb arāju sētās (Ģipkā, Žocenē, Cirstos, Dūmelē, Vīdalē un citur), tad visu epidēmiju pārcietušo kopskaits pārsniedz divus simtus.

Lai gūtu pilnīgu ainu par jūrmalas ciemu mēri pārdzīvojušo cilvēku skaitu, minētajam skaitam – 103 – jāpievieno visu vismaz piecpadsmit gadu pēc epidēmijas, t. i., līdz 1725. gadam, dzimušo cilvēku vecāki. Tad epidēmiju pārcietušo ļaužu daudzums būs robežās no 500 līdz 600.

Saīsināti pēc 2001. gada Lībiešu gadagrāmatas