Līvu savienība (turpmāk tekstā – LS) bija vienīgā lībiešu oficiālā sabiedriskā organizācija 1920. un 30. gados. Pašlaik nav neapšaubāmu liecību par to, kam pieder ideja par tās dibināšanu. Visticamāk, tā būs radusies kopējās sarunās, pārspriežot valodas un tautas nākotni.

Abiem lībiešu atbalsta kustības aizsācējiem un veicinātājiem – Lauri Ketunenam un Oskaram Loritsam -, kas paši darbojās dažādās biedrībās, bija zināms, kāda ir to nozīme mērķu īstenošanā un interešu aizstāvībā. Tāpat nav liecību, kad īsti radusies ideja. Nav ziņu, ka tas būtu noticis jau 1920. gadā, lai gan tieši tad L. Ketunens un O. Loritss iepzinās ar vēlākajiem savienības aktīvistiem – Kārli Stalti, Mārtiņu Lepsti un Didriķi Volganski. L. Ketunens atmiņās rakstīja, ka 1921. gada ekspedīcijas laikā viņš kopā ar Stalti un Volganski apspriedies par lībiešu pagasta lietu, taču Līvu savienība nav pieminēta. K. Stalte 1931. gadā rakstītajā autobiogrāfijā, kas šobrīd glabājas Tartu Igaunijas Literatūras muzejā, atceras šādi: “Vienojies ar profesoru Ketunenu, es sāku atkal rūpēties par jūrmalas pagastu, vispirms cenšoties radīt Lībiešu savienību, kas nebūt nebija viegls darbs. Cilvēki baidījās zem statūtiem likt savu vārdu, un, kad beidzot ar lielu pierunāšanu es sešus tādus atradu, tad tiesa negribēja statūtus apstiprināt.”

Pēteris Dišlers – viens no Līvu savienības statūtu parakstītājiem.

Šķiet, ka reālais LS dibināšanas darbs, t. i., statūtu rakstīšana, sācies tikai 1922. gada pirmajā pusē. Statūtu rakstīšanā vai vismaz to recenzēšanā 10. jūnijā piedalījās arī O. Loritss, bet uz vasaras saulgriežiem bija paredzēti lieli savienības dibināšanas svētki ar pašu kora uzstāšanos un lugas uzvedumu lībiešu valodā. Tomēr Liepājas apriņķa tiesa statūtus neapstiprināja un paredzētos svētkus vajadzēja pārcelt. Tikai 1923. gada 13. februārī Liepājas apriņķa tiesa apstiprināja un 17. februārī reģistrēja LS statūtus. Dibināšanas sapulce notika 2. aprīlī, un uz to ieradās “kādi 53 cilvēki”. Sapulcē ievēlēja šādu LS vadību: priekšsēdētājs Kārlis Stalte, vietnieks Mārtiņš Galnieks, sekretārs Didriķis Volganskis, sekretāra vietnieks Teodors Dembergs, kasieris Pēteris Stefenbergs, revīzijas komisijas locekļi Pēteris Folmanis, Mārtiņš Lepste un A. Zariņš [Aleksandrs Zariņš no Saunaga ? – R. B.], karoga pārzinis Kārlis Stefenbergs, bibliotekāre Margarete Stalte.

Tomēr 53 klātesošie uz pusotru tūkstoti lībiski runājošo (pēc L. Ketunena aprēķiniem) neliecina par lielu biedrības popularitāti. Arī vēlāk LS sapulces nekad nav bijušas plaši apmeklētas, piemēram, 1932. gada kopsapulcē piedalījās 53 biedri, bet 1934. – 48 biedri. Viens iemesls varētu būt tas, ka pirmais priekšsēdētājs un aktīvākais savienības organizētājs K. Stalte lībiešu sabiedrībā neesot bijis īpaši iecienīts, jo viņš Pirmā pasaules kara gados sadarbojies ar vāciešiem, strādājot par tulku. Otrs iemesls varēja būt nevēlēšanās iesaistīties darbībās, kas radītu sarežģījumus pašam vai ģimenei.

Kā jau minēts, K. Staltem bija grūti atrast sešus statūtu parakstītājus. Viņam izdevās pierunāt Kārli Stefenbergu, Pēteri Stefenbergu, Eduardu Dembergu, Didriķi Volganski, Pēteri Dišleru un Pēteri Folmani. Jau neilgi pēc statūtu apstiprināšanas trīs to parakstītājus izsauca uz Rīgu, uz Politpārvaldi. K. Staltem ticis vaicāts, vai tā ir taisnība un kā tas izskaidrojams, ka viņš mājās runā vācu valodā; vai tā ir taisnība un kā tas izskaidrojams, ka viņš vācu okupācijas laikā bijis vāciešu tulks un palīdzējis tiem meklēt zvejas tīklus; vai tā ir taisnība un kā tas izskaidrojams, ka viņš veic musināšanas darbus pret Latvijas valsti un ka lībiešu apdzīvotie ciemi grib pievienoties Igaunijai vai Somijai? K. Staltes sniegtie paskaidrojumi par pirmo un trešo jautājumu neesot protokolēti. D. Volganskim jautāts, vai tā ir taisnība, ka viņš kādreiz pirms diviem gadiem atnācis no komunistu aģitācijas sapulces un teicis, ka tās runas ir bijis vērts paklausīties, un vai tā ir taisnība, ka viņš, turēdams rokā krievu sudraba rubli, lepni teicis – lai arī latvieši mums nedod pašiem savu pagastu, naudu viņi katrā ziņā dos. 65 gadus vecajam Stefenbergam bijis tikai viens jautājums – vai viņš ir darījis pretvalstiskus darbus. Jāpiebilst arī, ka ne visi statūtu parakstītāji vēlāk aktīvi iesaistījās jau nodibinātās LS darbā. Piemēram, lībiešu pateicības vēstuli “somu un igauņu brāļiem”, ko 1923. gada 16. februārī L. Ketunens nosūtīja Somiskuma savienībai, ir parakstījuši “mēs, 3. februārī kopā sanākušie lībiešu ciemu pārstāvji” Kārlis Stalte, Didriķis Volganskis, Jānis Bertholds, Pēteris Breinkopfs, Pēteris Stefenbergs un Teodors Landmanis, tātad aktīvistu pulciņš jau ir bijis citā sastāvā.

Līvu savienības dibinātājs Kārlis Stalte.

Lai kādi arī būtu bijuši LS dibināšanas apstākļi, lībiešiem bija izveidota biedrība, kuras darbības mērķi bija lībiešu valodas saglabāšana, rūpes par lībiešu izglītošanu un lībiešu ekonomisko un sociālo apstākļu uzlabošana. (Savienībai bija arī savs karogs, kuru iesvētīja 1923. gada 18. novembrī.)

Pirmo uzdevumu – valodas saglabāšanu – LS galvenokārt risināja pati. Tā panāca, ka lībiešu ciemu skolās fakultatīvi mācīja lībiešu valodu. Par valodas skolotājiem 1920. un 30. gados dažādos laikos strādāja četri lībieši: Kārlis Bernšteins, Kārlis Stalte, Mārtiņš Lepste un Pēteris Dambergs.

LS valodas programmas īstenošanai saņēma palīdzību arī no ārvalstīm. Tā kā LS bija trūcīga organizācija, kura nevarēja materiāli stimulēt bērnu un jauniešu interesi par valodas nodarbībām skolā un valodas lietošanu ikdienā, tā pieņēma un sadalīja Igaunijas un Somijas organizāciju sūtītās Ziemassvētku dāvanas. Grūti bija panākt, lai lībiešu valoda kļūtu arī par lasīšanas valodu. Nebija izstrādāta lībiešu valodas ortogrāfija. Šo darbu apgrūtināja austrumu un rietumu izlokšņu runātāju nevienprātība par lībiešu literārās valodas pamatiem. Tā kā lībiešiem nebija profesionālu valodnieku, viņiem palīdzēja Igaunijas un Somijas speciālisti (piemēram, 1923. gada novembrī O. Loritss kopā ar K. Stalti skolas vajadzībām izstrādāja lībiešu valodas gramatikas terminus). Visiem iespieddarbiem lībiešu valodā, ko izdeva 1920. un 30. gados, finansējumu nodrošināja Igaunijas un Somijas lībiešu atbalsta kustības aktīvisti. Izņēmums bija divi Lībiešu draugu biedrības Latvijā izdotie kalendāri (Rāndalist 1933; 1934).

LS statūtos paredzēto lībiešu izglītošanu pilnībā uzņēmās Igaunijas un Somijas organizācijas. Tās ar izglītošanas programmas palīdzību mēģināja īstenot arī LS iecerēto ekonomisko un sociālo apstākļu uzlabošanu, sūtot jauniešus mācīties uz pedagoģijas, medicīnas, lauksaimniecības, mājturības un zvejniecības skolām. Ekonomikas profesors I. Jānsons Somiskuma savienības uzdevumā bija iecerējis lībiešiem palīdzēt ar padomiem, kā uzlabot saimniecisko darbību un palielināt ienākumus. Šajā sakarā 1929. gadā plānoja “lībiešu uzņēmēja” un Līvu savienības aktīvista D. Volganska ierašanos Somijā. Šķiet, Volganskis Somiju apmeklēja, jo Somiskuma savienības Radu tautas nodaļas izdevumā 1929. gadā publicēts viņa rakstiņš “Ko lībietis redz Somijā?”. Tomēr pašlaik nav zināms, vai minētā apmācība notika un kādi bija tās rezultāti. 1928. gadā gandrīz mēnesi par I. Jānsona līdzekļiem Somijā uzturējās arī LS priekšsēdis M. Lepste – domājams, lai dažādām auditorijām stāstītu par lībiešu problēmām un lūgtu palīdzību to risināšanai.

Lībiešu sabiedriskais darbinieks Mārtiņš Lepste.

Somu un igauņu organizācijas rūpējās par to, lai LS vadītāji un valdes locekļi varētu pārstāvēt lībiešus somugru kongresos. Tajos vienmēr bija plaša auditorija, kam stāstīt par problēmām un lūgt palīdzību, piemēram, otrajā kongresā 1924. gadā Tallinā piedalījās 46 ungāri, 756 igauņi, 160 somi un viens lībietis. 1928. gadā trešajā kongresā Budapeštā lībiešus pārstāvēja mazliet vācu valodu protošais M. Lepste, kuram ceļa naudu bija sarūpējis O. Loritss, lai gan L. Ketunens uzskatīja, ka piemērotāks kandidāts būtu bijis K. Stalte.

Ceturtajā kongresā Helsinkos 1931. gadā piedalījās jau vairāki lībiešu pārstāvji – pagaidām gan nav izdevies noteikt precīzu skaitu un personības. Pašlaik zināms, ka kongresā piedalījās LS priekšsēdis M. Lepste, viņa pameita Lūcija Reinvalde, lībiešu sabiedriskie darbinieki Didriķis Volganskis un Kārlis Stalte, Rīgā dzīvojoša lībiete Rozālija Dziadkovska un Jelgavas skolotāju semināra studenti Pēteris Dambergs un Alise Gūtmane. Kongresa radu tautu darba sekcijā ar plašāku runu par LS darbu un plāniem uzstājās D. Volganskis, kurš cita starpā teica sekošo: “Jau deviņus gadus Līvu savienība ir darījusi darbu, lai saglabātu savas tautas pēdējas atliekas uz visiem laikiem par lībiešiem, t. i., par lībiešu valodu protošiem Latvijas pilsoņiem, un šajā darbā tā ir saņēmusi kā morālu, tā materiālu atbalstu no mūsu lielajiem radiniekiem somiem, igauņiem un ungāriem. Es neuzdrīkstos šķērdēt kongresa dārgo laiku, izskaidrojot sīkāk mūsu biedrības darbu, bet uzdrošinos tikai iezīmēt, ka darba kārtības lielais jautājums mums joprojām ir Līvu savienības nama uzbūvēšana. Namam jau ir nopirkts zemes gabals, ķieģeļi un citi celtniecības materiāli, ir, protams, arī projekts, bet daudz kā vēl trūkst”.

Par tautas nama būvēšanu turpināja runāt arī nākamajā – piektajā – Somugru kultūras kongresā 1936. gadā Tallinā. Šoreiz lībiešus pārstāvēja četri delegāti – D. Volganskis, viņa dēls Edgars Volganskis, R. Dziadkovska un vēl kāds, kura vārds autorei šobrīd nav zināms – iespējams, toreizējais LS priekšsēdis P. Breinkopfs. Arī šajā reizē LS pārstāvju ceļa izdevumus samaksāja kāds cits, jo savienības kasē nauda bija palikusi tikai kārtējiem izdevumiem.

Spriežot pēc Somijas arhīvu dokumentiem un laikrakstā “Līvli” publicētajiem LS darbības pārskatiem, LS trīsdesmitajos gados koncentrēja uzmanību tikai uz tautas nama būvēšanu. Šķiet, savienību virzīja iedoma, ka, uzbūvējot namu, automātiski atrisināsies visas problēmas – apstāsies valodas asimilācija, augs etniskā pašapziņa, uzlabosies lībiešu ekonomiskie un sociālie apstākļi.

Somijas avoti atklāj vēl kādu interesantu faktu par LS darbību. Trīsdesmito gadu sākumā LS biedros sāka briest neapmierinātība ar ilggadējo (1924-1933) savienības priekšsēdētāju M. Lepsti. Situāciju 1931. gada augustā L. Ketunens raksturoja vēstulē I. Jānsonam: “/../ Kas attiecas uz lībiešu dzīvi, tad vasaras sākumā biju visai pesimistiski noskaņots, vismaz skatoties uz Līvu savienības vadību, kas pati nedara neko un neļauj darīt arī citiem. Vālgamā [D. Volganska – R. B.] un Staltes darbošanos lībiešu labā Lepste necieš ne acu galā, bet viņam pašam nav ne spēju, ne arī gribēšanas aktīvi darboties. Vasaras beigās, kad Pēteris Dambergs (tas Tavs audzēknis) atgriezās no Somijas, kur viņš, starp citu, visai īsā laikā bija iemīcājies somu valodu, priecīgs pieredzēju un piedzīvoju ko tādu, ka sāku patiešām ticēt jauno spēkiem. Vālgamā bija noorganizējis sapulces dažos lielos ciemos, un tajās arī minētais jauneklis tik mīļi runāja citiem lībiešu jauniešiem (viņu Lielirbes ciemā uz sapulci bija ap 30), ka vispārējās aizrautības gaismā sāka apspriesties par savas lībiešu jaunatnes biedrības dibināšanu. Šī biedrība pulcinātu visus krasta lībiešus (jaunus un vecus) uz smagu darbu lībiskuma saglabāšanai, tātad uz to, kur Līvu savienība ar pašreizējo vadību nekādi netiecas. Arī Hilda Cerbaha piedalījās sapulcēs un saskaņā ar paradumu sildīja citus ar savām skaistajām dziesmām. (Diemžēl Edgars Vālgamā, trešā cerīgā dvēsele, tad vēl bija Somijā). Pirmoreiz man bija drošība par to, ka, ja šie jaunieši, izmācījušies par skolotājiem, patiešām nokļūs dzimtajā novadā dzīvot un strādāt par skolotājiem, tad viņi spēs no lībiešu noplakušā, izsusējušā ūdens celt dzīvei jaunus zarus. Īpaši jau Pēteris Dambergs ir daudzsološs jaunietis, kuram ir talants un silts lībieša prāts, lai darītu darbu, par kura veicēju viņš mācās [skolotāju – R. B.]. /../”

Ketunena vēstulē minēto apliecina arī laikraksta “Līvli” publikācijas. Pirmkārt, novārtā bija atstāts kultūras darbs. Tā, piemēram, 1931. gadā LS bija sarīkojusi tikai vienu talku nama būvēšanai un tirdziņu Kolkā. Šķiet, Lepsti visai maz interesēja kultūras jautājumi. 1934. gada pavasarī, kad K. Stalte no M. Lepstes [1933. gadā, kad Lepste atteicās atkal kandidēt uz LS priekšsēža amatu, viņam uz gadu uzticēja bibliotekāra pienākumus – R. B.] pārņēma LS bibliotēkas aprūpēšanu, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tajā nav ne 1929. un 1933. gadā izdoto lībiešu dziesmu krājumu, ne 1933. un 1934. gadā izdoto lībiešu kalendēru, ne arī lielākās daļas laikraksta “Līvli” numuru.

Otrkārt, šķiet, M. Lepstes vadītajai valdei nevedās arī saimnieciskās lietas. Kā pēc LS lietu pārņemšanas ziņoja jaunais priekšsēdis P. Breinkopfs, lai gan LS pastāvējusi jau desmit gadu, jaunajai valdei viss darbs bijis jāsāk no jauna – nav bijis nekādu dokumentu par to, ko LS līdz tam darījusi, bijusi tikai kaudze kvīšu un kaudze ķieģeļu uz gruntsgabala.

Treškārt, ierindas biedru neapmierinātību ar LS valdes darbu apliecina tas, ka uz 1933. gada lielo pilnsapulci, kurā LS valde tika ievēlēta pilnīgi jaunā sastāvā, ieradās rekordliels biedru skaits – 98. Tātad apmēram puse no visiem savienības biedriem. Parasti trīsdesmitajos gados lielajās kopsapulcēs vidēji piedalījās trešdaļa vai ceturtdaļa biedru.

Ceturtkārt, to, ka trīsdesmito gadu sākumā tika domāts par lībiešu jauniešu savienības izveidi, apliecina divas īsas piezīmes laikrakstā “Līvli” – 1932. gada pavasarī bija rakstīts, ka tiekot gatavoti tās statūti, bet gadu vēlāk parādījās ziņa, ka 1932. gada 14. marā Jelgavas apgabaltiesā iesniegti Lībiešu jauniešu savienības statūti, kuri tur izskatīti 3. aprīlī. Diemžēl autorei šobrīd par šīs biedrības dibināšanu un iespējamo darbību citu datu nav.