Sākums / Krātuve / Livones.net arhīvs

LIELĀKĀ LĪBIEŠU VALODAS VĀRDNĪCA

Valts Ernštreits

07/06/2006

Lielākā līdz šim izdotā lībiešu valodas vārdnīca ir 1938. gadā publicētā Lauri Ketunena (Lauri Kettunen) vārdnīca “Livisches Wörterbuch mit Grammatischer Einleitung” (Lībiešu valodas vārdnīca ar gramatisku ievadu). Tās sastādīšanai Lauri Ketunenam bija nepieciešami turpat 20 gadi.

Somu valodnieks Lauri Ketunens.

Par vārdnīcas sastādīšanu

Pie vārdnīcas sastādīšanas Lauri Ketunens ķērās 1920. gadā, kad viņš kopā ar toreizējo studentu Oskaru Loritsu (Oskar Loorits) ieradās savā pirmajā ekspedīcijā pie lībiešiem. Ekspedīcijas pirmais uzdevums bija savākt ziņas par lībiešiem, un, dodoties ekspedīcijā, abi zinātnieki baidījās, ka lībieši pirmā pasaules kara laikā būs izzuduši un var atklāties, ka zinātniekiem vairs nav, ko pētīt.

Sākotnēji zinātniekiem nebija plašāku zināšanu par lībiešu valodu, tāpēc Loritss un Ketunens pēc ierašanās lībiešu ciemos sāka to mācīties. Nav zināms, vai vārdnīcas ideja dzima jau šajā ekspedīcijā, taču lībiešu valodas vārdus zinātnieki sāka krāt tieši tad. Par to atmiņās raksta arī Loritss: “Darbs noris trijos virzienos: fonētikas vēstures materiāli, valodas paraugi un vārdnīca. Pirmais – vissmagākais un svarīgākais uzdevums – pilnībā atdots profesora rokās, valodas paraugu vākšana ir mans uzdevums un vārdnīcu papildinām mēs abi pie katras iespējas.” Patiesībā ar vārdnīcas jeb, pareizāk sakot, vārdu kartotēkas sastādīšanu sākumā nodarbojās tieši Loritss.

Drīz arī Ketunens pats ķērās pie darba. Ikgadējos lībiešu ciemu apmeklējumos viņam bija sakrājies tik daudz materiālu, ka 1927. gadā Oskars Loritss par to rakstīja: “Tajā pašā sērijā (Tartu Ülikooli toimetised – aut.) prof. L. Ketunens ir izdevis arī savu lībiešu tekstu krājumu, turklāt kā nākamās daļas prof. Ketunenam ir gandrīz izdošanai gatava ļoti apjomīga lībiešu fonētikas vēsture un vārdnīca.” Taču vārdnīca neiznāca ne tajā, ne nākamajos gados, līdz pat 1938. gadam, lai gan tās iznākšana tika nepacietīgi gaidīta.

Sākotnēji veidojamās vārdnīcas valodas bija lībiešu un igauņu. Tikai 1928. gadā par vāciski runājošā lībiešu teicēja Kārļa Staltes (Kōrli Stalte) uzdevumu kļuva vārdnīcas igauņu daļas aizvietošana ar tulkojumiem vācu valodā. Viņam vajadzēja iesniegt arī savas piezīmes un papildinājumus un labot Ketunena pierakstīto latviešu aizguvumiem atbilstošo latviešu valodas vārdu rakstību, kā arī jāatrod trūkstošās atbilstības. Tobrīd Ketunenam jau bija gatavs latviešu un igauņu aizguvumiem atbilstošo vārdu reģistrs. Tajā pašā gadā Ketunens sāka lietot arī Oskara Loritsa valodas pierakstus un Leinboka pierakstus par lībiešu etnogrāfiskajiem priekšmetiem. Tā kā neviens no šiem zinātniekiem netiecās pierakstos īpaši precīzi atspoguļot valodas izrunu (Loritss pat vispār nebija atzīmējis lauzto intonāciju), vārdnīcā no tiem netika iekļauts nekas, ko nevarēja pārbaudīt ar Staltes vai kāda cita lībieša palīdzību. Vienlaikus Ketunenam palīdzēja arī Somijas botāniķis I. Heinonens (Heinonen), kas palīdzēja noteikt aptuveni piecdesmit augu latīniskos nosaukumus.

Lai gan 1928. gada vasarā Ketunens bija nolēmis pārtraukt jaunu vārdu meklēšanu, uzskatot, ka vārdnīca principā jau ir sastādīta, nākamajā gadā valodas teicēji vārdnīcas rediģēšanas gaitā sāka atcerēties arvien jaunus vārdus, kas bija jāpārbauda arī citos Lībiešu krasta ciemos. Tā Ketunens Kolkā kopā vietējiem valodas teicējiem izskatīja visu vārdnīcas rokrakstu, lai gan liela labuma no tā tomēr nebija. Vienlaikus Ketunenam bija jāpiemeklē arī vācu tulkojumi vārdiem; tas pats bija jādara arī ar piemēriem un frazeoloģismiem, no kuriem liela daļa joprojām bija tikai igauniski.

Ketunenam palīdzēja arī augu nosaukumus pētījusī somu studente Elvi Pakarinena (Elvi Pakarinen), kas palīdzēja aptuveni trijiem simtiem augu nosaukumu lībiešu valodā piemeklēt latīniskos nosaukumus. Tāpat Pakarinena izskatīja pierakstus, kā rezultātā izdevās iegūt arī jaunus augu nosaukumus.

1931. gadā Ketunens nolēma iekļaut vārdnīcā visus Šēgrena-Vīdemaņa vārdnīcā atrodamos lībiešu valodas Salacas dialekta vārdus un apgādāt vārdnīcas rokrakstu ar etimoloģiskām norādēm (igauņu aizguvumi, atbilstības igauņu un somu valodā). Pēc tam viņš ķērās pie aizgūto latviešu vārdu pārbaudes latviešu valodas Dundagas izloksnē. Vienlaikus viņš vēlējās pārbaudīt šos vārdus arī nedaudz atšķirīgajā latviešu valodas Popes izloksnē, ar kuru viņš saskārās rietumlībiešu ciemos, taču viņam nācās atzīt, ka vārdnīcas rokrakstā lielāka nozīmē ir austrumlībiešu izloksnei, tādēļ latviešu valodas Popes izloksnes iekļaušana nav tik svarīga un pārāk palielinātu latviešu valodas materiālu īpatsvaru.

1933. gadā vārdnīcas sastādīšana pamazām tuvojās nobeigumam. Kā Ketunens pats ziņoja, vārdnīca līdz N burtam jau bija gatava drukāšanai. Tolaik Ketunens galvenokārt nodarbojās ar pārbaudei nepieciešamajiem darbiem, piemēram, apgādāja vārdus ar to atbilstībām igauņu un somu valodā un izskatīja arī atbilstības latviešu valodā. Tomēr viņa uzmanības lokā reizumis nonāca arī jauni vārdi, kurus viņš iekļāva vārdnīcā. Tāpat, atrodoties lībiešu krastā, Ketunens izskatīja Kārļa Staltes lībiešu valodā tulkotās Jaunās derības rokrakstu, kuru viņš izmantoja jaunvārdu iekļaušanai vārdnīcā. Viņa palīga – somu studenta Veino Kireles (Väinö Kyrölä) – uzdevums bija Šēgrena- Vīdemaņa vārdnīcas salīdzināšana ar topošās vārdnīcas rokrakstu un trūkstošo vārdu pievienošana.

Kā redzams, Ketunens izmantoja gandrīz visus tolaik pieejamos leksikas krājumus, izņemot Ēmila Nestora Seteles (Emil Nestor Setälä) kartotēku.

No Ketunena piezīmēm vai vārdnīcas priekšvārda nav secināms, vai un cik lielā mērā viņš paspēja iekļaut kopš 1931. gadā iznākušajā laikrakstā “Līvli” lietotos jaunvārdus. Atbildi uz šo jautājumu nedeva arī izlases veidā veikta pārbaude. Vienlaikus ir visai ticams, ka tas netika darīts. Tāpat Ketunens visticamāk nav izskatījis arī citus vārdnīcas sastādīšanas laikā iznākušos izdevumus (izņemot iepriekšminēto Jaunās derības rokrakstu), par ko liecina arī Fanijas de Siversas (Fannie de Sivers) doktora disertācija.

Par vārdnīcu

Vārdnīcā nav norādīts precīzs šķirkļu skaits, taču pēc aptuveniem aprēķiniem var uzskatīt, ka tajā ir ap 11 000 šķirkļu. Tā ir lieliski piemērota dažādiem pētījumiem. No vienas puses, tas saistīts ar vārdnīcas apjomu un, no otras puses (kas atšķir vārdnīcu no tās analogiem citās valodās), ar tās plašajām papildu iespējām.

Lauri Ketunena papildinājumi ļauj to izmantot kā etimoloģijas vārdnīcu – iespēju robežās ir uzrādītas latviešu, vācu, krievu, igauņu un somu atbilstības. Dažiem vārdiem ir norādītas arī rekonstrukcijas Baltijas jūras somu pirmvalodā, tāpat darbu ar vārdnīcu atvieglo latviešu, vācu, krievu, igauņu un somu atbilstību reģistri tās beigās. Jāatzīmē, ka atbilstības norādītas ne tikai rakstu valodā, bet arī dialektos.

Diemžēl vārdnīca ir veidota tikai vienā virzienā, t.i., lībiešu – vācu, taču vārdu atrašanai otrā virzienā palīdz vārdnīcas beigās ievietotais vācu vārdu reģistrs. Tiesa, tā lietošana ir sarežģīta, jo tajā norādītas visas vietas, kurās meklējamais vārds atrodams, tostarp piemēri. Labāk vārds atrodams pēc kursīvā norādītajiem lappušu numuriem, kas norāda tos šķirkļus, kuros atrodama attiecīgā vārda pamatnozīme.

Vārdnīcā visi vārdi un piemēri rakstīti fonētiskajā transkripcijā. Tas gan neattiecas uz Salacas dialekta vārdiem, kas ņemti no Šēgrena – Vīdemaņa vārdnīcas – tie norādīti Šēgrena – Vīdemaņa vārdnīcas transkripcijā. No Šēgrena – Vīdemaņa vārdnīcas aizgūtos Kurzemes dialekta vārdus Ketunens ir transliterējis fonētiskajā transkripcijā, ņemot par pamatu viņa laikā pastāvējušo izrunu. Šī ir pirmā vārdnīcas problēma. Vārdnīcas veidošanas laikā valodas paraugu saglabāšana audio ierakstu formā nebija īpaši populāra. Lai gan daži šādi lībiešu valodas paraugi atrodami jau kopš Ketunena un Loritsa ekspedīcijām pie lībiešiem 20. gados, tie ir tikai dažu dziesmu ieraksti fonogrāfa vaska rullīšos. Ar to, domājams, saistīta Ketunena vēlme saglabāt gan valodas leksiku, gan vārdu atbilstošu izrunu. Tomēr iekšēji Ketunens, acīmredzot, neticēja lībiešu valodas nākotnei, jo pretējā gadījumā viņš būtu varējis izvēlēties arī progresīvāku metodi – līdzīgi citām valodām izmantot vārdnīcā lībiešu rakstu valodu.

Ketunena vārdnīcā šķirkļi ir sakārtoti fonētiskas transkripcijas alfabēta secībā. Šī secība vārdnīcā gan ir norādīta, taču vārdu, to variantu un līdzīgas nozīmes vārdu meklēšana ir nedaudz apgrūtināta (piemēram, aigõ ‘mērīt’ atrodas pie a burta, bet āiga ‘mērs’ atrodas 10 lappuses tālāk pie burta ā).

Vārdnīcā tiek izšķirti ne tikai lielākie lībiešu valodas dialekti un izloksnes, t.i., lībiešu valodas Salacas dialekts un Kurzemes dialekts (austrumu izloksne un rietumu izloksne), bet tiek parādīti arī noteiktos ciemos sastopamie vārdi. Tādējādi vārdnīca savā ziņā ir palīdzējusi bagātināt arī lībiešu rakstu valodu, jo daži šādi dialektu vārdi ir lietoti vēlākajos izdevumos lībiešu valodā.

Runājot par dialektiem un izloksnēm, jāatzīmē apstāklis, ka vārdnīcas sastādītājs nav ievērojis, ka, atšķirībā no lībiešu valodas Kurzemes dialekta austrumu izloksnes, rietumu izloksnē otrās zilbes patskanis pēc īsas pirmās zilbes nav garš. Vislabāk to parāda no Šēgrena – Vīdemaņa vārdnīcas transliterētais rietumu izloksnes kuodāj:kuodājd ‘mājdzīvnieks’, kur otrās zilbes patskanis atzīmēts kā garš. Īpaši savādi tas šķiet, ņemot vērā Lauri Ketunena ekspedīciju skaitu lībiešu ciemos, tāpat vārdnīcas veidošanas ilgumu.

Par vienu no grāmatas trūkumiem uzskatāms arī tas, ka, lai gan vārdu pamatformas lielākajā daļā gadījumu ir norādītas, dažiem vārdiem to tomēr trūkst. Tādējādi neskaidrību gadījumā nav iespējams precīzi noteikt, piemēram, vārda iederēšanos attiecīgā locīšanas vai konjugēšanas tipā.

Kopumā var teikt, ka Lauri Ketunena vārdnīca ir un droši vien ilgāku laiku arī paliks plašākais lībiešu valodas leksikas apkopojums, kas ietver gandrīz visus līdz vārdnīcas izdošanai pieejamos lībiešu valodas leksikas avotu. Tagad mūsu uzdevums ir papildināt viņa atstāto mantojumu, izveidojot vienu aptverošu lībiešu valodas vārdnīcu, kurā būtu iekļauti arī tajos avotos sastopamie vārdi, kuri Ketunena vārdnīcā nav atrodami.