20.-40. gados rakstījušie lībiešu literāti turpināja darbu arī pēc 2. pasaules kara, lai gan vairs nebija gandrīz nekādu iespēju publicēt literatūru lībiešu valodā. Šajā laikā pat tika sastādīti vairāki grāmatu manuskripti, taču dienasgaismu tie tā arī neieraudzīja. Laika gaitā lībiski rakstošo literātu kļuva arvien mazāk, līdz 1980. gadu sākumā bija atlikuši faktiski tikai trīs lībiski rakstoši literāti – jau pieminētais Pēteris Dambergs, Paulīne Kļaviņa (1918. – 2001.) un Vaidē dzīvojušais Alfons Bertholds (1910.-1993.), kurs no šiem trijiem bija visražīgākais.

1990. gadu sākumā mainījās politiskā situācija Latvijā un lībiešu kultūras dzīve no jauna aktivizējās. Tika atsākta grāmatu un laikraksta „Līvli”, vēlāk arī citu izdevumu – katru gadu iznākošās „Lībiešu gadagrāmatas”, žurnāla „Õvā” u.c. – izdošana. No jauna bija iespējams publicēt lībiešu literātu darbus. Tas arī tika darīts, taču šie darbi pārsvarā tika pārpublicēti no jau agrāk iznākušiem avotiem.

Dzejas izlase “Kā iznirst lībieši” (Kui sūolõbõd līvlizr”). 2011.

Šajā laikā lībiešu literatūrā tomēr ienāca arī dažas jaunas vēsmas – lībiešu izcelsmes literāti. Šeit būtu minami dzejnieks un prozaiķis Uldis Krasts (dz. 1943.), dzejniece, māksliniece un prozaiķe Baiba Damberga (dz. 1957.) un Valts Enštreits (dz. 1974.). Šeit jāpiebilst, ka, piemēram, Uldis Krasts kā literāts ir bijis pazīstams jau daudz agrāk, tomēr no lībiešu literatūras viedokļa visi trīs iepriekšminētie literāti uzskatāmi par deviņdesmito gadu autoriem. Lai gan lielākā daļa viņu darbu nav sarakstīti lībiešu valodā, autoru izcelsme, darbu motīvi un izteiksmes veids ļauj viņus uzskatīt par lībiešu literatūras tradīciju turpinātājiem. Šo autoru sarakstītos dzejoļus ir publicējuši gan lībiešu izdevumi, gan kultūras izdevumi Latvijā un citās valstīs.