Lībiešu folklora ir diezgan paliels lauciņš, kuram neviens brašs lībiešu zvejnieks vai igauņu bāliņš tā pa īstam vēl nav pieķēries, par arājiem nemaz nerunājot. Lai gan tas nav īsti godīgi teikts. Jo pieķērušies ir daudzi. Vien sakārtot nevienam nav bijis vaļas. Oskars Loritss veltīja gandrīz divdesmit gadus, lai savāktu lībiešu folkloru, bet tagad viņš ir miris. Un mēs varam tikai ar pirkstu vilkt dīvainas zīmes uz viņa vākuma putekļainajiem vākiem, kuriem, atšķirībā no ieslodzītajiem, tā īsti nav pat sava numura.

Oskars Loritss ekspedīcijā pie lībiešiem. Lūžņa, 1920. gads.

Šie pastāsti nav vēl visa lībiešu folklora. Un tie arī nedod ieskatu lībiešu folklorā kopumā. Taču, balansējot uz nāves un ikdienas, šausmu un absurda robežas, tā ir un paliek tā folkloras daļa, kuru, kādreiz publicējot (ja vispār lībiešu folklora kādreiz tiks publicēta), var arī piemirst. Tādēļ lasiet un skatieties uz tautastērpiem no aizmugures, uz dziesmām no augšas un uz stāstiem no iekšpuses.

(Šī kopa publicēta žurnālā “Karogs” 2002. gada aprīļa numurā, nosaukumus sastādītājs pievienojis, lai labāk paustu folkloras piemēru saturu)

Mazas peles, lielas peles

Piškīzt īrõd, sūrõd īrõd,

Tūogid lapsõn ūnda jūr.

Ku tēg äd ūot ūnda tūonõd,

Ruņtš siz jāmstab pǟkiz mōz.

Lielas peles, mazas peles,

bērnam miegu atnesiet.

Ja jūs miegu nenesīsiet,

runcis galvu nokodīs.

Saltkurpji

Reiz kāds vīrs gājis pa ceļu un tā ap pusnakti piesēdis uz veca sakārņa uzsmēķēt pīpi. Pēkšņi no meža iznākuši daudzi mazi bērni, tik daudz, ka viņš nav spējis ne saskaitīt, un gājuši šķērsām pāri ceļam. Un viņam bijis ļoti bail. Tik bail, ka pat bikses bijušas pilnas. Tad viņš pateicies Dievam, ka nokļuvis mājās. Pēc tam viņš nogulējis slims veselu nedēļu.

Pa ceļam uz Mazirbi

Kādu vakaru Pitraga ciemā saslima kāds bērns. Un šis bērns nebija kristīts. Nu tas bērns bijā jāved uz Mazirbi pie mācītāja kristīt. Bet bija jau diezgan tumšs un viens tāds liels vilks nācis pretī un gribējis viņus noplēst. Viņš uzkāpis ar abām ķepām uz ratu malas. Bet tas vīrs izvilcis savu kabatas nazi un sitis tam vilkam pa tām ķepām. Un tad tas vilks aizgājis projām. Nu viņi nogājuši tai muižā pie mācītāja un skatās – kas tad tas? Mācītājam visi pirksti notīti. Rau, tas pats jau ar bijis tas lielais vilks!

Vakarēšana

Tas ir noticis Mazirbē tā. Tajos laikos bijusi tāda mode, ka pēc pirts, kad visi nomazgājušies, meitas devušās adīt zeķes. Un tad nākuši puiši ar. Un vienu reizi bijis tieši tāpat. Vienai meitai saimnieka mazā meitiņa arī gribējusi iet līdzi. Meita nav gribējusi, ka tāda maza viņai līdzi velkas, bet tā nav atstājusies un meita domājusi: “Lai nāk ar!”

Nu un tā šīs gājušas. Kādu laiciņu paadījušas, un tad sanākuši skaisti puiši. Kādu laiciņu pasēdējuši un sākuši meitas tvarstīt. Bet tas mazais skuķis, kas tām meitām līdzi aizgāja, tas redzējis, ka viņiem aiz beņķa tādas lielas astes kustas. Tai sameties bail, ka tie būs vilkači. Šī teikusi savai meitai: “Iznāc man drusku ārā līdz!” Tā meita negribējusi iet, bet mazā nav atlaidusies. Nu tad meita izgājusi ar. Viņas izgājušas ārā, un tas skuķis teicis: “Muksim projām, viņi ir vilkači. Es redzēju, kā lielas astes kustējās!” Tad viņas sāka skriet. Kādu strēķīti viņas bija noskrējušas, kad izdzirdēja, kā pirtī citas meitas sāka kliegt. Otrā rītā aizgājušas apskatīties. Tad viņas neko vairāk nav atradušas, kā tikai kāju pirkstus. Vilkači bija visu apēduši.

Mana vecmāmiņa bija vecs cilvēks. Tā stāstīja daudz stāstu.

Jūŗi iet pirtī

Reiz bijis viens vecs vīrs, kam vārdā Jūŗi. Tas katru sestdienas vakaru pirtī ļoti ilgi mazgājies līdz pusnaktij. Kādu reizi saimnieks teicis, lai puisis aiziet apskatās, ko šis tik ilgi tajā pirtī darot. Puisis arī aizgājis, bet paņēmis pilnu spaini auksta ūdens ar’ līdzi. Viņš uzlīdis uz pirts un paskatījies iekšā. Jūŗi gulējis uz pirts lāvas augšpēdus, kājas izstiepis pret griestiem. Tad puisis gāzis to auksto ūdeni viņam virsū tā, ka Jūŗi no aizmugures izšāvusies liela aste. Puisis pats nolēcis no pirts un skatījies, ko Jūŗi nu iesāks. Bet Jūŗi skrējis pa visu pirti meklēdams, kas to izdarījis. Nevienu neatradis, Jūŗi izskrējis no pirts. Nu puisis ņēmis kājas pār pleciem un skrējis uz māju, cik jaudājis. Un Jūŗi jau bijis šim uz pēdām un teicis, “ja es būtu tevi rokā dabūjis, tad es tev ādu būtu novilcis!”

No rīta puisis gājis uz mežu kokus cirst, bet Jūŗi aizgājis viņam pakaļ. Tad puisis parādījis cirvi un teicis: “Nāc, nāc, Jūŗi! Re, kur cirvis!” Nu Jūŗi aizgājis atpakaļ mājās. Tad Jūŗi vēl nācis divas trīs dienas, bet tas puisis katru reizi to paredzējis un paspējis viņu nosaukt vārdā. Tad viņš neko nav varējis izdarīt un atstājis viņu mierā.

Labais saimnieks, sliktais saimnieks

Kāds vecs vīrs stāstīja, ka viens saimnieks esot bijis dusmīgs uz otru saimnieku. Un tas dusmīgais saimnieks ir iztaisījies par vilkati un gribējis tam otram kādu kaitējumu nodarīt. Tas saimnieks, kam viņš to kaitējumu gribējis nodarīt, sēdējis pie galda ar saviem puišiem un ēdis. Paskatījies pa logu, viņš redzējis, ka kāda sveša melna cūka nāk gar viņa žogmali. Viņš teicis savam puisim: “Tu paņem to suni un aizej izrīdi to cūku ārā!” Tas puisis gājis ar, un tas suns to cūku ir krietni papluinījis. Otrā rītā no tās sētas, kur tas dusmīgais saimnieks bijis, ir nācis viens cilvēks un teicis, ka saimnieks esot ļoti slims, lai viņi ejot apraudzīt. Bet šis saimnieks nav gājis. Viņš zinājis, kas tam saimniekam par vainu bijusi. Nu, tas arī būtu viss.

Slapjo aitu noslēpums

Vienam saimniekam stallī bijušas aitas. Saimnieks katru nakti stāvējis uz vakti, bet nav zinājis, kāpēc tās aitas katru nakti ir slapjas. Vienu vakaru viņš nolēmis iet uz vakti ar lukturi. Paslēpis uguni zem baļļas, lai neredz, kā uguns spīd. Aitu aizgaldā ir bijis mazs lodziņš. Un pulkstenis bijis tā ap divpadsmitiem. Pēkšņi logs kļuvis tumšs. Vilks pienācis pie loga un iebāzis savu asti pa logu iekšā. Tad viņš sācis ar asti vēcināt uz riņķi vien, uz riņķi vien. Un aitas skraidījušas pa aizgaldu kā trakas. Tad saimnieks saķēris aiz tās vilka astes un knapi varējis noturēt, pat atbalstījies ar kājām pret sienu. Pasaucis no istabas palīgus, un tā saņēmuši to vilku ciet.

Aizliegtās istabas

Kādam tēvam bijusi meita. Viņa teikusi, ka gribētu dabūt sev tādu līgavaini, kuram ir vara bārda. Un tad viņa ir braukusi caur vienu mežu un nonākusi pie kādas mājas. Viņa ievesta iekšā. Vīrs iedevis viņai atslēgas un teicis, lai viņa neiet nevienā istabā. Un tad viņš pats izgājis pa durvīm un devies projām. Viņš atvedis kādu skaistu meitu un licis atnest bluķi un cirvi. Tad viņš ievedis to skaisto meitu istabā un nocirtis viņai galvu. Pēc tam viņš atkal devies projām un iedevis atslēgas, piekodinādams, lai viņa neiet nevienā istabā. Kad vīrs pārbraucis mājās, viņš redzējis, ka viņa nav nevienā istabā bijusi. Tad viņš iedevis viņai zelta ābolu. Un atkal devies projām. Un atkal iedevis viņai atslēgas. Un atkal viņš atkal pārnācis mājās un redzējis, ka viņa nav bijusi nevienā istabā. Par to viņš viņai iedevis dimanta ābolu. Tad viņš gribējis doties pie savas mātes un teicis, ka viņa māte ir ļoti slima. Viņš uzrakstījis vēstuli un ietinis to lakatā. Tajā vēstulē bijis ierakstījis, lai māte viņam iedodot sāli un revolveri. Viņi aizbraukuši pie mātes un atdevuši tai vēstuli. Māte iedevusi viņam gan sāli, gan revolveri. Un tad viņi braukuši mājās. Viņa pielādējusi revolveri ar sāli un gribējusi to vīru nošaut, bet nav viņu nošāvusi. Un tad atnācis daudz ļaužu un saslēguši viņa rokas dzelžos, jo tas kungs bijis slepkavnieks. Un tā skaistā meitene, ko viņš ievedis mājā – tā bijusi meitai māsa.

Tālajā ceļā

Kāds jauns cilvēks sastrīdējies ar savu tēvu, jo gribējis doties projām no mājām. Taču tēvs nav gribējis viņu laist. Un viņš izgājis ārā tumsā, svilpojis un domājis, ka kāds varētu atnākt un aizvest viņu projām. Pēkšņi uzradies viens melns jauns kungs ar pavisam melnu zirgu. Lielu, melnu zirgu. Un teicis, lai sēžoties aiz viņa zirgam mugurā. Tā viņš arī darījis. Un tā viņi jājuši kā vējš pa pasauli.

Melnais jaunskungs teicis, ka viņam pa ceļam kaut kur jāpietur un jāieiet pēc savas mantas. Pēkšņi zirgs paklupis, un jaunskungs iegājis krogā. Jauneklis iegājis viņam līdz un redzējis, ka krogā spēlē kārtis un kaujas. Un tad kāds ticis nosists. Melnais jaunskungs paņēmis nogalināto un iznesis sev līdz. Tā šie jājuši tālāk.

Pēkšņi melnais jaunskungs iebrēcies, ka jāapstājas, un iegājis mājā. Jauneklis, pie zirga stāvēdams, atkal redzējis caur logu, kā māte kar savu bērnu. Un tas melnais vīrs paņēmis to bērnu sev. Un viņi jājuši tālāk.

Trešajā vietā viņi atkal apstājušies un iegājuši iekšā. Tur divi kungi strīdējušies par brūti un viens otru nošāvuši. Tā nu dabūti veseli divi. Un tad viņi steigušies mājup.

Kad viņi apstājušies, tas vīrs redzējis, ka tur ir daudz tādu paziņu priekšā, kas sev galu padarījuši. Un viņam kļuvis bail, ka viņš laikam jājis kopā ar velnu. Un viņš ir piesaucis Dievu: “Vai, Jēzu!” Un tad visapkārt palicis tumšs un viņš bijis atpakaļ mājās.

Aiz baznīcas spices tam zirgam tā kāja ir aizķērusies, tādēļ viņš paklupis.

Foršam jāpaliek

Lūžņās bija kāds vīrs. Viņu sauca Pēters Foršs, bet viņš bija liels velna algotnis. Te viņš izraka no kapu kopiņām krustus. Te salika zem tiem jēlu gaļu. Tad velns sadomāja viņu aiznest projām. Viņš lūdzās, lai citi cieminieki lūdz Dievu par viņu, bet naktī, kad nāca velns, māja drebēja un durvis trīcēja. Bet Foršs bļāva: “Turiet mani, Velns nes mani projām!”

Tad uz sestdienas nakti viņš paņēma sev līdz divus vīrus un nāca uz mūsu baznīcu Dievu lūgt, bet velns vienalga nav atlaidies. Nu šie devās uz Rindu pie mācītāja, lai tas lūdz Dievu, bet kad viņi gāja gar upes malu, tad velns mēģināja Foršu ieraut upē. Foršs ar abām rokām pieķērās pie priedes un bļāva: “Turiet, turiet, tagad velk mani upē!”

Tad Foršs teicis velnam, lai tas viņu atstājot un ņemot to, kas nāk aiz muguras. Tas bijis kāds bērns, kurš tika vests uz kristībām, bet velns to nav gribējis. Tad bērns bijis gandrīz pagalam un putas nākušas viņam no mutes. Viņi nonākuši pie mācītāja un mācītājs lūdzis Dievu. Bērns palicis dzīvs, bet Foršam velns vēl arvienu bijis kaklā.

Tad tie divi vīri paņēmuši rokās Bībeli un tik ilgi lasījuši to, kamēr velns aizgājis. Kad tas velns bija gājis projām, tad visas vietas bija drebējušas un visiem bijušas lielas bailes.

Četri tūkstoši uz vienu gadu

Es biju puisis un man bija jābrauc ar kunga taisīto degvīnu uz Liepāju. Un es arī braucu. Otrpus Zlēkām sākas tādi lieli šauri kalni. Uzlec mēness, pienāk nakts un zirgi nogurst. Citi aizbrauc prom. Es pametu zirgiem priekšā kādu kumšķi siena, un pats cērēju pa apkārtni un svilpoju.

Te viens vīrs iznāk no meža un man prasa: “Ko tu gribi?” Es domāju: ” Tā. Tas nu laikam ir velns”, un saku: “Man vajag naudu!” Šis prasa: “Cik daudz?” Es prasu četrus tūkstošus. Nu viņš saka: “Tos es tev iedošu, bet nākamgad šajā pašā naktī jāatnes atpakaļ!” Tad viņš pieiet un ieber tos četrus tūkstošus man somā. Nu es apsēžos ratos un sāku braukt, bet zirgi tagad kļuvuši tik stipri, ka nevar ne noturēt. Tā nobraucu līdz Ēdoles krogam. Tur tie citi brandava vedēji jau priekšā. No rīta braucot, man zirgi arvienu tik stipri, ka nevar ne noturēt.

Un nākamajā gadā tajā pašā naktī man bijā jānogādā tā nauda atpakaļ. Es atkal eju un svilpoju, tāpat kā toreiz. Te no meža iznāk vīrs un prasa: “Ko tu gribi?”. Es saku: “Es to naudiņu atnesu atpakaļ, ko tu pērn man iedevi.” Viņš saka: “To naudu tu vari sev paturēt. To, kas pērn tev naudu aizdeva, to šogad zibens nospēra.”

Tā re tā nauda palika man un es kļuvu bagāts.

Neizsmēķētā pīpe

Reiz bijis kāds vecs akmeņkalis, kas vienatnē dzīvojis kādā sētā iekšzemē. Kāds saimnieks sestdienas naktī braucis mājup no dzirnavām. Ceļmalā viņš ieraudzījis mazu uguni, bet tas akmeņkalis arī bijis klāt. Kā saimnieks aizgājis, paņēmis no uguns vienu oglīti un ielicis savā pīpē, tā akmeņkalis gāzis ar lāpstu saimniekam pa pīpi tā, ka pīpe no mutes laukā un ar visu uguni zemē. Nu saimnieks domājis: kaut nu tiktu līdz ratiem, nu vairs nav labi. Tad viņš cirtis zirgam ar pātagu un traucies projām. Bet kā sācis braukt, tā kāds šim iegāzis pa ausi. Un jo ātrāk viņš braucis, jo vairāk dabūjis pa ausi. Kad viņš nonācis mājās, auss bijusi gandrīz beigta.

No rīta viņš gājis apskatīt ratu riteni. Tas viņam bijis aizsiets ar striķi, bet pa nakti striķis atnācis vaļā. Tas viņam arī sitis pa ausi, kamēr viņš braucis. Tad viņš gājis skatīties uguns vietu. Tur zemē bijusi viņa pīpe un divdesmit kapeikas naudas.

Bet akmeņkalis tonakt bija gulējis mājās.

Divi draugi

Reiz dzīvojuši divi puiši. Abi bijuši lieli draugi un apsolījuši viens otru uzaicināt uz savām kāzām. Tad viens no viņiem nomiris. Otrs puisis ņēmis sievu un riktējis kāzas. Nu viņš domājis, ka jāiet uz kāzām ielūgt arī to, kas nomiris, jo viņam taču tagad ir kāzas.

Tad pienākušas viņa kāzas. Viņš aizgājis uz kapu uzaicināt uz kāzām to, kas nomiris. Bet kaps atvēries un teicis, lai papriekš atnākot uz viņa kāzām, jo arī viņam tai laikā esot kāzas bijušas. Pirmais puisis neesot gribējis iet. Tad viņš tomēr devies, teikdams, ka ilgi tur nepalikšot, bet drīz nākšot atpakaļ. Tur bijuši saklāti galdi un viņam bijis jāiet ēst. Viņš ēdis, paēdis un gājis dejot. Trīs dejas nodejojis, devies no turienes prom un atnācis atpakaļ.

Un nu viņš vairs nav atradis pat to vietu, kur bija bijis, neviena cilvēka, nekā vairs – viss pazudis. Trīssimt gadus viņš tur bija pavadījis.