Visus bērnus neatkarīgi no tautības atnes stārķi. Dažus lībiešus atnes ērglis. Piemēram, Valts radās tad, kad nospļāvās ērglis. Viņš it kā gribējis apēst mazo cilvēciņu, ko bija nočiepis stārķiem, bet knābis atdūries pret kauliem.

Tpu… viņš teicis, ko tik kārnu ēst. Spļāviens iekritis kādai mātei klēpī. Kopš tiem laikiem lībieši vāc riteņus un liek tos visos koku un stabu galos, lai stārķi būtu pa ķērienam, kad bērni gaidāmi.

Ritenis turklāt ir klejotājtautu simbols, un lībieši tādi ir, jo no diviem simtiem, kas Latvijā oficiāli reģistrēti, lībiešiem atvēlētajā Baltijas jūras krasta teritorijā no Ģipkas līdz Ovīšiem nedzīvo ne puse. Pārējie bradā Rīgas asfaltu, pa reizei uzdziedādami.

(Diena, 30.12.1994.)