Sākums / Krātuve / Livones.net arhīvs
Piejūras pilsētu literārajā izdevumā “Vārds” (1(4)/2013) nesen publicētā Ulda Krasta humoreska pirmo reizi pie lasītājiem ar mēnešraksta Līvli starpniecību nonāca 1998. gada rudens pusē. Mazirbes mazajām komēdijām pamatvielu Uldis smēlies no patiesiem notikumiem, kas tovasar norisinājās lībiešu krasta zvejniekciemā.

 

Es jums var svinig ziņet, ka man akal nau pass. Kamdēļ – pa to būs šis stāstiš.

Jūs tak zin, ka Mazirbe katar gād notiekas bērn un jauneš nometan „Piški tḛ̄ḑ”, bet peic tam i lībešsvētk. Es bi apsolijs, ka šogad a būs tai nometne – ta ka pa tād skolmeistar.

Vēlāk gan es diktam nožēloj, ka bi solijs. Jo tie, kas mān pazīst, zin, ka es i vājprātig slinks. Pa vasarem es dzīve Vencpile, un ta nu jabrauc šitāds gaisgabals – uz Mazirb! Mūs negudra valdib tač i iztaisijuss tā, ka no Vencpil uz Mazirb a autabuss var tikt vienig caur – es droš neatminas – va nu caur Rīg, va Daugavpīl.

Tač, ja solits, – japild kauč pakaras. Kārtes gan es šorēz nedomaj, bet bi izlēms pucet pruo uz Mazirb a savam čēsmit ceturta nummur pazolem. Pēdig pa laim man izpestij dēl čoms, kas aizved a sāv autiņ.

Nu zin, ko es jums tēks? Es jums tēks, ka esākuma es Mazirbe jutas ka paradīze, kauč gan paradīze vel nau bījs, bet cer tur tikt.

Jā, no vien puss jūr un jūrmal, kur viss tik balts un smuks, no otar puss – mīligs zaļums, putniņ un bērniņ čivin… Un tu pats ta ka paceļas spārnes, lidinas tuvak saule un čivin, un čivin…

Un ta tie Mazirbs cilēk ka brīnum!

Un šie cilēk dare viss, le bērniņem būt lāb. Bet vēlak uzradas otar zort. Viņems nometans bērniņ, tāpatas kā nebērniņ lībešsvētkes bi pe vien viet. Un ta viet nau sierd. Un pirms es sāk sāv stāstiņ otar dāļ, paļau man literār atkāptes un paklausas „Krastuld teōrij pa cilēk vērtib”.

Peic manam domam, Pats Augstakes mums katram var elikt noteikt atzīm, ko mēs a sāv darišan va nedarišan i nopelnijš. Vienam tas būt 3, otram – 5, vel citam – 7… Bet ta i cilēk zort, kas doma, ka viņems penākas 10. Jā, bet, kad no 10 noņem nost to vieniek, to priekšnik krēsal, kas ta paliek? Kas ta paliek – es pras…

Bet nu klausas tālak. Kad mēs ebrauc Mazirbe, tūliņas dzirde rūņs pa kādem tur augstem viešem. Un viss laik bi tād jušan, ka te Mazirbe paklusam vel kauč kas notiek. Ta ka čabinas, ta ka rušinas, ta ka tūliņ kauč kas būs…

Ta uzradas vens arhitekts a tād mell putan uzvārd un paziņe, ka pe tautsnām eraks seš metar stāv stāb, kur erakstis augste vieš famīlijs.

Ta nu mēs – lībeš kultūrs centars un Mazirbs kultūrs buķet – sasauc sāv plenārsēd. Viena balse mēs paziņe, ka ir galig pret. Arhitekts tēc, ka mēs i kašķig un nepeklājig ļōtiņ, ja negrib godam uzjemt dārges vieš.

Putanam līdz bi skuntsmeistars, kas to stāb uztaisijs. Mūs sievišķem viš likas tik burvigs, ka mēs atlaid skrūvs vaļigak. Lāb i, stabs i gatavs, kur nu liks? Varet erakt zeme visa auguma.

Bet kurš ta izraks seš metar dzīļ beder? Lāb, stellē augš, bet pa lūgšan nerakst to, ko jūs grib rakstit. To var uzrakstit uz plāksnit, pelikt pe tautsnam un vēlak var nojemt nost.

Tā mēs nospried vel viena plenārsēde, viss aizgā, bet es palik pe Sīļēdž gald savilkt kopa gāls sāv tejāter progrāmiņ konkursam. Te enāk vens jauns cilēks a zebiekste līdzig sievišķ un vēl kād. Viņems vaigot to krēsal, uz ko es sēž. Man a vīņ vaig, es laipan izstāst. Viņems vaig, kur sēdēt lībeš vecākam. Svētkes visems būšot, kur sēdet, bet vecākam petrūkst.

– Viņam vispār petrūkst, – es vel laipnak paskaidro, – tamdēļ le viš sēž uz taburet va pod, cit neko viš nau pelnijs.

Tomēr to krēsal no diben apakš vīņ neizrāv, jo caur mān kājstarp izpētij, ka nau ta īsta krās.

Kād skolotāj, kas a bi enākus, vēlāk man tēc:

– Man liekas, tas bija pats Millers.

– Kāds Millers?

– Nu, Viņa kancelejas priekšnieks.

– Man vienalg – Miller va Štirlics, no kanclej va kancel, bet le tak ļau strādat!

Vel jau bi visād cipar, bet tas glaunakes pedzīvojums man trāpijas vien dien pirms svētkem.

Torīt, kad es nāc no jūr, uz cēļ dīvs tantiņs sparig, tik sparig ņēmas, ka es ta ka lībeš spiegs jeb kriev špiōns paslēpas krūmes un klausijas a vaļig mut.

– To es saprot, – sacij vien, ta jaunāka, – ka tas somieš prezdents šite brōc, es i priecigs, ka viš brōc, bet ko ta mūsjes te mekles, mušmīrs pa Mazirbs mežem, ko?

– Pats tu i mušmīr, – otar dusmig pedauzij a štok pa akmen. – Kōč kāds sveš suoms drīkstēs, bet mūs smukes Guntiš nē… Kamdēļ ta tā?

– Tamdēļ, ka somieš prezdents Ahti… Ahti… nu, tas Ahti peras šuorp uz lībešsvētkem privāta vīzite, tu saprot – pri-vā-ta… Un nekādam tādam tavam smukam Guntiņam tur nau dāļ. Viņam viš nau jātraucē. Pōņal?

– Ui… Tu te nejem mute tos riebiges kriev vārds, tu tokš pats zin, ka krievs i svōločs!

– Tur mut, – jaunāka nošņauc degun.

– Ui, – vecāka no skaļo troksan nobijas. – Ta ka tāds lož un meteis!

– Vot, šitā es āzbeides tāv smuke Guntiņ, viņam te nau ko jelien… Mūs tautsnām pa sōv nōdiņ uzcel igouns, ungārs un somiets. Brāļ tōts. Latviets lībešam nau nekad brāļ tōt.

– Ui, kā tu var muldet, kā tu var muldet, – vecāka akal a štok ebliez pa akmen. – Kurš ta nezin, ka Ulmanits a dēv nōd!

– He, – jaunāka nošpļāvas, – dīvs lats. Viš tač bi skops ka Piltens ubags.

– Ui, kā tu man dābs, ui, kā tu man dābs! – Vecāka tantiņ sāk vicinat štok pa gaiss, un otar pagāj nostak.

– Vispār ta ka dull, ta ka no ķēd norāvšes, – vīņ a pirkst parādij uz tautsnām puss, – zāģe nost lābs koks, nojōc veces klētiņš pakš… Droš ven rīt no rīt vel zālit pārmāles zaļak.

– Kuš, kuš, – vecāka bi tapuss rāmak.

– Nekušin te mān, jo pilnig vēmens nāk… Ustelle vel šitād stāb! Ne viš iet kuop a tautsnām, ne smuke bišnamiņ, ne a viss lībeš padarišan.

– Mans mazmētiš tēc, ka šitādam stabam i lāb our.

– Courums, courums, pašam tau courums gāle! Es tagac i spiests sōv krančel turet pe ķēd, citādig peskries vel pe to stāb, pacels kāj un beikts būs!

– Ui, ui, es tau patēks tā: kāds tu jaunibe bi zaimotais, tāds pats tu i tagac palics – piec minut pirms mieršan.

– Es nau nekāds zaimotais, bet pilnig vēmens nāk, – vīņ akal nošpļāvas. – Pa šitam tuletem pat…

– Pa kādam tuletem?

– Man i pilnig slepens zīņs, – jaunāka apskatijas uz riņķ un panāc tuvāk, – man i zīņs, ka no Rīg prezdentem un vīņ gaspažam ves četrs pe… pepūšams tulets!

– Ui, kas ta tur slikts? Kur ta vīņ taisises, krūmes tu doma? – vecāka tantiņ uzmet skat tieš uz mān krūm, bet pa laim acs bi pa švakam.

– Bet tu padoma, – jaunāka sasit plauksts, – vesals četars! Un va ta nevar iztaistes tautsnām tulete, ja vaig?

– Tur nau nekāds ērtebs, tur tokš kārtigs ciliks nemaz iekš nevar eiet.

– Ak šitā, ak ta šitā, – jaunaka tantiņ no uztraukum norāv sāv lakatiņ. – Ak ta es nau kārtigs! Es vel vakar tur egāj, un Egīliš tik sirsnig patēc: “Laipni lūdzu, kundze”… Es vares, bet taus smukes Guntiš nevar, ko… Tu padoma, es nau kārtigs ciliks! Nē, ja tu šitā, ta vienrēz petiek!… Uz… uz nekadneredzešanos!

– Ui, ui, tā jau tu tēc pirms piesmit gadem, – vecāka tantiņ nosmējas.

Bet otar to vairāk nedzirdej, jo bi jau gabala. Ta vīņ pepēž apstājas, pagriezas un sauc:

– Ta mān pienkanniņ, ko tu neaduo jau treše gād, tau jānoliek pe manem vārtem piec… nē, trīs dien laika, citādig… citādig es tēv esūdzs tiesa!

Tā, rō, dēļ prezident būšan saplēsas dīvs mīļš tantiņs. Bet va nu tik ven ta skād? No to būšan ciet i bērniņ, i mēs viss, kas a tiem bērniņem ņēmās… Pa dārgem viešem venmēr i dārg jāmaksa – tā viš i. Dārges vieš nevens nekad nemazga, bet aiz viņems mūžig paliek zieps. Jā, bet kāds ta tam visam i sakars a mān pass? Rō, kāds.

Krastuldam i diktam plān un smalk nerv. Smalk ta ka eņģeļ matiņ. Un viss ta vieš borģel tos eņģeļ matiņs tā sadrebinaj, samudžinaj un saraustij, ka viš peic ilgem gadem akal samet pa lamp. Ta lamp nodzis, un tumsa viš pazaude pass.

Paldies Dievam, viņam to pass galig nevaig, un nu akal ka tāds mūsden lībeš ķēniš viš laimig dzīve bez pass.