Sākums / Krātuve / Livones.net arhīvs

Izputinātā kolekcija Rāndali

Baiba Šuvcāne

10/01/2017

2015. gada rudenī fotomākslinieks Laimonis Stīpnieks man uzdāvināja kādu ļoti vērtīgu fotokolekciju. Tajā viņš bija iemūžinājis Lībiešu tautas nama 50 gadu jubilejas svinības1989. gadā. Bilžu klāstā bija arī vairākas fotogrāfijas no Mazirbes etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas Rāndali, kura tolaik atradās vecajā staļļa ēkā pie Mazirbes internātskolas. Lūkojoties attēlos, man bija jādomā, kāpēc ir iznācis tā, ka Tautas nama jubileja kļuva par pamatu tagad jau tradicionālajiem Lībiešu svētkiem, bet mēs nespējām nosargāt šo kolekciju, kura uz kādu brīdi nokļuva Lībiešu tautas namā.

Par etnogrāfisko priekšmetu kolekciju Rāndali 1998. gada „Lībiešu gadagrāmatā” sakarā ar krājuma divdesmitgades jubileju ir rakstījusi tās veidotāja un Mazirbes internātskolas direktore Maija Valce:

„Lai gan bērnību biju pavadījusi tikai trīspadsmit kilometru attālumā no Mazirbes, šeit pirmo reizi ar ģimeni — vīru Paulu un abiem dēliem — ierados neilgi pirms 1970. gada 1. septembra. Šis gads Mazirbei bija īpašs — tika likvidēta vispārizglītojošā astoņgadīgā skola un tās vietā atvērta internātpalīgskola. Turklāt sakarā ar 60. gadu nogales vējgāzēm Mazirbē saradās daudz iebraucēju — mežstrādnieku, kurus tolaik apzīmēja ar vienu vārdu — gucuļi.

Dzīve sita augstu vilni. Mazirbe atgādināja krievu sādžu ne tikai tāpēc, ka grāvmalās sēdēja jauni cilvēki ar pakausī atbīdītām cepurēm un matu cekulu uz pieres, kuri dzēra šņabi tieši no pudeles kakliņa, bet arī tāpēc, ka visapkārt skanēja krievu valoda. Ciems izskatījās nesakopts, un uz šī fona skola bija kā brīnums, kā gaismas pils. Kad 1. septembrī satikāmies ar saviem audzēkņiem, intuitīvi jutu, ka viņi jāsargā no nesakoptās vides, bet vienlaikus šo unikālo vidi jāprot izmantot savā labā.

Pirmajos gados, ņemot vērā bērnu vecumu, pastiprināti pētījām dabas objektus. Bet 1973. gadā jau plānveidīgi sākām vākt etnogrāfiskos materiālus un pētīt kultūrvēsturiskos objektus. Šī ideja radās spontāni, vērojot, kā igauņu zinātnieki mūsu apkārtnē vāc etnogrāfiskos priekšmetus un tos aizved. Uzdevām sev jautājumu: vai mums tās nav vērtības? Sava loma bija arī apziņai, ka šī vieta saistās ar manas dzimtas saknēm. Idejai — veidot pašiem savu kolekciju — materializēties palīdzēja Mākslas akadēmija, kura kopš 1971. gada katru vasaru mūsu skolā organizēja studentiem zaļo praksi. Viens no viņiem — Juris Kramiņš — absolvēja akadēmiju ar diplomdarbu „Muzejs Mazirbē”.

Mēs dzīvojām un strādājām pretrunu plosītā vidē. Organizējot apzināšanas ekspedīcijas, iepazinām daudzu vietējo iedzīvotāju labestību un atsaucību, tomēr kopumā pret mums izturējās nelabvēlīgi, jo mēs, lūk, vietējiem bērniem bijām „atņēmuši” skolu. Tas bija arī laiks, kad lībiskais tika noliegts visās izpausmēs. Nevienā jautājumā, kas skāra lībiešus, nejutām vietējo cilvēku ieinteresētību. Arī muzeja iekārtošanā. Varbūt tāpēc vākumu dēvējām par etnogrāfisko priekšmetu kolekciju, turklāt šajā lietā bijām nepretenciozi autodidakti. Gribējām saglabāt patstāvību un paši sevi šajā sakāpināti nelabvēlīgajā attieksmē pret lībiešiem.

Katru gadu rīkojām novada izpētes pasākumus ar devīzi „Mazirbes apvidus bagātības”. Vācot materiālus, iemācījāmies, cik svarīgi ir prast izteikt savu vajadzību. Kad jautājām, vai neatrastos kāds priekšmets, ko dāvināt skolas etnogrāfiskajai kolekcijai, cilvēki parasti atrunājās, ka nekā nav, ir tikai „galīgi nederīgi priekšmeti”. Kad jautājām, vai drīkst uzkāpt bēniņos un apskatīt, kas tur atrodas, gandrīz vienmēr tikām apbalvoti ar kaut ko skaistu. Tā nu etnogrāfiskajā kolekcijā ir samērā bagātīgi pārstāvēti mājas iedzīves priekšmeti, apgaismošanas piederumi, savākts diezgan daudz tekstīliju un pinumu. Sevišķu interesi izraisa zvejnieku seno darbarīku un piederumu kolekcija: tīkli, tīklu pludiņi ar iegrieztiem gadu skaitļiem un īpašuma zīmēm, enkuri, āķi, žebērkļi, laivu detaļas. Ieguvām arī Mazirbes zvejnieka V. Zembaha personiskās lietas: kompasu, pīpi ar kramu un šķiltavām, garšvielu maļamās dzirnaviņas, navigācijas grāmatu.

Etnogrāfisko kolekciju atklājām 1978. gada 2. novembrī. Tā bija izvietota 1880. gadā celtajā stallī, ko paši bijām pārbūvējuši pēc Jura Kramiņa projekta. Pasākumam bija plaša rezonanse sabiedrībā. Ārzemju radioraidījumā tas tika atspoguļots kā lībiešu svētki Mazirbē. Viss notiekošais tika filmēts, bet filma dienasgaismu neieraudzīja, jo mīklainā kārtā pazuda.

Lielākā vēlme ir tā, lai stallis atkal atgūtu 1978. gada izskatu un lai Mazirbē atrastos cilvēki, kuri vēlētos aizsākto darbu turpināt.”

Diemžēl ekspozīcijas veidotājas lielākā vēlme nepiepildījās — vecais stallis neatguva savu bijušo godību un Mazirbē Valču iesāktajam darbam turpinātāji neatradās.  Nākamo jubilejas desmitgadi kolekcija Rāndali vairs nesagaidīja. Kādā 2008. gada dienā kolekciju iekrāva traktorā un aizveda uz Lībiešu tautas namu.

Kāpēc tā notika, kāpēc šo ilgus gadus vākto un loloto kolekciju izvazāja? To 2016. gada martā jautāju vairākiem ar šo notikumu tieši saistītiem cilvēkiem.

Liene Ūdriņa, toreizējā skolas direktore:

“Precīzi gan vairs neatceros, kurā gadā tas bija. Atceros, mums tuvojās skolas atestācija. Bija svarīgi, lai lietas būtu sakārtotas, lai skola atbilstu prasībām. Mūsu darbnīca tāda nebija, vajadzēja to uzlabot. Talsu izglītības pārvaldē arī teica, ka skolas intereses ir pirmajā vietā. Tāpēc izlēmām atbrīvot veco stalli un tur izveidot darbnīcu. Tā bija viena puse. Bet otra — pēc Maijas Valces aiziešanas par kolekciju faktiski neviens vairs neinteresējās un neatbildēja. Kolekcijai vairs nebija saimnieka. Ar Paulu Valci mums neveidojās nekāda sadarbība. Viņš strādāja, bet nekas tā īsti viņam pie sirds negāja. Domāju, ka arī kolekcija vairs ne. Viņš par to nerūpējās. Kolekcija faktiski skolai kļuva par apgrūtinājumu. Neviens negribēja uzņemties atbildību, negribēja ar to darboties. Vienmēr bija grūtības sameklēt kādu, kas skolas brīvlaikā būtu gatavs kolekciju atvērt un izrādīt apmeklētājiem. Bijām visu to skolā pārrunājuši. Nevienam nebija intereses. Un tad lielu aktivitāti izrādīja Lilita Kalnāja. Gāja un nāca, gatavoja visādus projektus, bet ar mums tā īsti nesazinājās. Beigu beigās iznāca, ka kolekcija tika uzskatīta par lībiešu īpašumu. Tad arī izlēmām: ja reiz lībieši grib, lai kārto. Viss notika diezgan strauji. Talsu muzejs vairākas reizes brauca, lai kolekciju uzskaitītu, bet nekad nevarēja Paulu Valci atrast un tā arī neko no viņa nedabūja. Tā kā skolas saimniecības pārzinis Egils Kiršpils darbojās Līvu savienībā, kolekcijas pārvešana tika uzticēta viņam.”

Egils Kiršpils, toreizējais skolas saimniecības daļas vadītājs:

“Pie mums ieradās Izglītības ministrijas komisija, kas, redzot mūsu veco darbnīcu, uzskatīja to par neatbilstošu skolēnu vajadzībām un lika mums to paplašināt. Pieņēmām lēmumu darbnīcu izveidot skolas blakus ēkā, kur līdz tam glabājās Maijas Valces savāktā sadzīves priekšmetu kolekcija. Kolekciju pārvedām uz Tautas namu ar domu, ka pagaidām noliksim tur, tad izdomās, ko darīt ar to tālāk. Pie pārvešanas klāt bija vietējie mazirbnieki.”

Pauls Valcis, bijušais skolas direktors:

“Kad gribēja kolekciju pārvietot, man piezvanīja skolas direktore Liene Ūdriņa un informēja, ka to pārvedīs uz Tautas namu. Nekādu citu sarunu vai piedāvājumu man nebija. Varēja jau kolekciju pārvest, bet tas notika tā pavirši. Mantas kaut kā sameta Tautas namā, šis tas vēl mētājās pa grāvmalām. Nevar tā visu to nomest kā vecas grabažas!

Mēs ar Maiju gadiem braucām un vācām lietas pa lībiešu ciemiem. Pašu spēkiem atjaunojām veco stalli, kur izvietot ekspozīciju. Arī skolas bērni palīdzēja. Un to tā vienkārši izpostīja.”

Aldis Ermanbriks, Līvu savienības priekšsēdētājs no 1996. līdz 2009. gadam:

“Toreiz bija divas alternatīvas — vai nu mest kolekciju ārā, vai to kaut kur nolikt. Man nebija iebildumu, ka to aizved uz Tautas namu. Manuprāt, tur klāt bija Dainis Stalts, viņš aktīvi tur darbojās. Nekādas vienošanās mums nebija un nevarēja jau būt. Pašai kolekcijai nebija nekāda juridiskā pamata. Vai tad Valcis varēja turēt savu privātkolekciju skolas telpās? Drīzāk to varēja dēvēt par skolas kolekciju. Vākums neapšaubāmi bija vērtīgs, tāpēc arī piekritu, ka to pārved uz Tautas namu. Man nevarēja ienākt prātā, ka lietām pieaugs kājas. Domāju, ka kļūda bija, ka kolekciju nepārveda uz kādu no brīvdabas muzejiem.”

Lilita Kalnāja, toreizējā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Lībiešu lietu nodaļas referente:

“Tas notika laikam 2007. gadā. Līvu savienība bija informēta, ka skola grib atbrīvot veco ēku no etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas. Taču par priekšmetu pārvešanas laiku uz Tautas namu nezinājām. Tā notika bez mūsu klātbūtnes. Atceros, man zvanīja Zigrīda Drīksna, kura toreiz mazliet pieskatīja namu, un ziņoja, ka ar traktoru uz Tautas namu atvests liels daudzums mantu un tās sakrautas garderobē. Viņa redzējusi arī vairākas senas grāmatas, arī Bībeles. Viņai grāmatas likušās vērtīgas, tāpēc paslēpusi tās ragavās zem sēdekļiem. Kad pēc pāris dienām atbraucām, to vairs tur nebija. Prasījām Egilam Kiršpilam, kāpēc kolekcija pārvesta bez mūsu ziņas. Viņš atbildēja, ka tas neesot Līvu savienības īpašums, bet gan Valča privātīpašums. Bijām pārsteigti, ka viss notika tik pēkšņi un mums nepaziņojot. Drīz pēc kolekcijas novietošanas Tautas namā Brīvdabas muzeja speciāliste Irisa Priedīte to apskatīja un sastādīja mantu sarakstu. Vēlāk kolekciju pārveda uz Kolku.”

Igors Ginters, Ginteru ģimene tolaik nomāja telpas Lībiešu tautas namā:

“Tas, šķiet, bija 2007. gadā. Mazirbes internātskola nolēma izveidot darbnīcu, lai skolēni varētu apgūt darbmācību. Izvēlējās seno nelielo ēku, kurā pirms tam daudzus gadus bija atradusies Maijas un Paula Valču savāktā sadzīves priekšmetu kolekcija. Maija to uzdrošinājās darīt laikā, kad par lībiešiem nevarēja ne iepīkstēties. Pat visās jaunāko laiku tūrisma kartēs tā bija norādīta kā nozīmīgs kultūras objekts Mazirbē. Tiesa gan, tur nebija noteikts apskates laiks, ne vienmēr tā bija pieejama. Un tomēr – tas bija nozīmīgs vākums.

Tāpēc man bija pārsteigums, ka šo kolekciju iekrāmēja traktorā un atveda uz Tautas namu. Lielākos priekšmetus sakrāva nama garderobē. Tur bija tādas lielas ragavas un vēl citas lietas. Kur nolika mazākos priekšmetus, to nezinu. Manuprāt, tā bija liela kļūda, ka kolekciju izmeta no senās ēkas.”

Irisa Priedīte, Latvijas Brīvdabas muzeja etnogrāfe:

“Mani uzaicināja Lilita Kalnāja, lai es Tautas namā aplūkoju un aprakstu esošos priekšmetus. Daudz kas laikam bija jau aizvilkts un aizklīdis. Atceros, ka Dāvis Stalts man jautāja, vai es nezinot, kas tur esot bijis. Kā nu ne, kaut ko jau zināju gan. Sarakstā bija vairāk nekā 100 priekšmetu. Nez, kur palika lielie, garie ādas zābaki, ratiņi, vairāki dzelzs gludekļi, Zembaha personiskās mantas… Tie bija kolekcijā, bet nebija vairs Tautas namā. Kad Maija vēl bija dzīva, mēs kopā ar nometnes bērniem uztaisījām kartītes visiem kolekcijas priekšmetiem. Tās bija saliktas kastītē, tā palika pie Maijas. Nezinu, kas vēlāk ar kartītēm notika, varbūt izmeta ārā. Mēģināju sazināties ar Paulu Valci, bet viņš neatbildēja.”

Aldis Pinkens, Kolkas pagasta pārvaldnieks:

“Es atnācu strādāt Kolkas pagasta pārvaldē 2009. gadā. Rudenī Dāvis Stalts mani informēja par Mazirbes kolekcijas eksponātu atliekām, kas vēl atrodamas Lībiešu tautas nama garderobē. Nevarot vairs ilgāk tur glabāt, jo priekšmetu paliekot aizvien mazāk. Zināja teikt, uz kurām mazirbnieku mājām kas aizceļojis. Atlikušo kolekciju 2009. gada 9. decembrī pārvedām uz Kolku un nolikām glabāties Pastniekos. Toreiz atvedām 80 priekšmetus, bet, cik bija sākumā, nezinu. 2014. gadā uz šīs kolekcijas pamata biedrība Randalist projekta ”Līvu etnogrāfiskās istabas iekārtošana Līvu tautas namā” ietvaros izveidoja ekspozīciju, kas tagad apskatāma Lībiešu tautas nama otrajā stāvā.”

Apkopotie viedokļi, manuprāt, rāda tikai vienu — kolektīvu neieinteresētību. Skaidrs gan nav tas, vai visu kolekciju pārveda uz Tautas namu vai arī pirms pārvešanas vērtīgākie eksponāti aizklīda kur citur. Turklāt neviens nav pieminējis, ka ĪUMSILS projektu konkursā 2008. gada 22. jūlijā Līvõd Īt piešķirti 1000 latu etnogrāfiskās kolekcijas Rāndali (Jūrmalnieks) sakārtošanai Lībiešu tautas namā Mazirbē. Tā 2008. gada “Lībiešu gadagrāmatā” raksta ĪUMSILS referente L. Kalnāja.

Mums taču vienmēr ir bijuši itin vareni lībieši, kuriem spēks un vara, kuri būtu varējuši parūpēties, lai kolekciju neizvazātu. Mūsu cienījamajai lībietei Paulīnei Kļaviņai gan pietika prāta, sirdsgudrības un varēšanas, lai pirms aiziešanas viņsaulē parūpētos par garos gados savākto savu senču atstāto mantojumu. Viņa to nodeva Latvijas Brīvdabas muzejam, kur Paulīnes savāktā sadzīves priekšmetu kolekcija joprojām apskatāma lībiešu sētā Dēliņos.

Bet laikam jau ir tā — ja pats neesi kaut ko izlolojis un izsāpējis, tad vari to ar vieglu roku palaist pasaules vējos. Varbūt var arī saprast — no priekšmetu kaudzes, kuri laikam nevienam vairs nebija vajadzīgi, nebija grūti kaut ko paņemt.

Ļoti žēl, kas šis vērtīgais vākums ir tik bezatbildīgi izputināts. Atlikušās kolekcijas daļas atjaunošana un tās izstādīšana Tautas nama otrajā stāvā, protams, ir neliels mierinājums, taču kolekcijas galvenā vērtība bija viss tās kopums, kas ir neatgriezeniski zudis.

No 2016. gada Lībiešu gadagrāmatas.