Kad pirms gadsimta ceturkšņa, pošoties Līvu savienības 75. gadskārtai, pie Lībiešu tautas nama Mazirbē pacēlās stabs, kaislības uzvirmoja ne pa jokam. Vieni bija par, citi – pret. Mēnešraksts “Līvli” lūdza etnogrāfisku komentāru Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālistei Irisai Priedītei un publicēja to 1998. gada augusta–septembra numurā.

Stabs svinīgi tika atklāts Lībiešu svētkos 1. augustā, klātesot Latvijas prezidentam Guntim Ulmanim un Somijas prezidentam Marti Ahtisāri, kuri uz Mazirbi atlidoja ar helikopteru. Žurnāliste Aina Rozeniece laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 4. augusta numurā (pilns vizītes apraksts un fotogrāfijas pieejamas šeit) tā atklāšanu aprakstīja šādi: “Pie Tautas nama atklāja tēlnieka Ģirta Burvja darināto piemiņas zīmi – sešmetrīgu sauļoto koku, kas tēsts no Dundagas priedes. Latviešu, lībiešu, somu un igauņu valodā tajā iecirsts uzraksts, kas vēstī, ka Līvu savienības 75. gadskārtā te līvu svētkos piedalījušies Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Somijas Republikas prezidents Marti Ahtisāri. Apliecinot šo vēsturisko brīdi, abi prezidenti iedzina dižajā stabā prāvas naglas, uz kuru galviņām izlasāmi viņu uzvārdi.”

Latvijas un Somijas prezidenti ar kundzēm pie Lībiešu tautas nama Mazirbē 1998. gada 1. augustā

Pie Lībiešu tautas nama Mazirbē kopš šāgada 1. augusta garāmgājēju uzmanību saista mākslinieka Ģ. Burvja dekoratīvi veidotais stabs ar vēstījumu par Līvu savienības 75. gadskārtu.

Jautājums – vai izvēlētā piemiņas zīme ir tiešā saistībā ar lībiešu garīgo un materiālo kultūru?

Līdz šim apzinātie un pētītie tautas celtniecības pieminekļi liecina, ka lībiešiem bijuši pazīstami tikai gludie balsta stabi ar noplacinātiem galiem. Arī tuvākās radu tautas – igauņu – tautas celtniecība kopumā ir rotājumiem nabadzīga. Tomēr tur sastopami stabi ar sažņaugumu un lodi vidus daļā. Tādi un tiem līdzīgi, bet sevišķi bagāti stabu rotājumi atrodami pie citām somu tautām, īpaši karēļiem. Skandināvijā šādus stabus var atrast kā Zviedrijā, tā arī Norvēģijā. Arī latviešu tautas celtniecības pieminekļos ir atrodami stabi, kurus raksturo plastiski izveidojumi, kas rotā stabu vidusdaļu. Šis plastiskais elements izstrādāts līdzīgi bumbai, kubam vai kādai citai stereometriskai formai.

Edgara Sīļa foto. Pārpublicēts no mēnešraksta “Līvli” (1998., nr. 3, 3. lpp.)

Šo stabu pazīstamākie paraugi redzami 18. gadsimta otrajā pusē celtajos Brāļu draudzes saiešanas namos Vidzemē, kur tie bija sapulču telpu griestu balsti. Līdzīgā uztverē rotāti stabi zināmi arī Kurzemē un Latgalē, sevišķi lieveņu arhitektūrā. Līdzīgus motīvus sastop arī istablietu, darbarīku un amatniecības izstrādājumu rotājumos. Par rotājumu formām senajā koka arhitektūrā īpašus pētījumus veicis arhitekts, Brīvdabas muzeja veidotājs Pauls Kundziņš (1888–1983; sk. “Senatne un Māksla”, 1937. g. nr. 4, 1936. g. nr. 2). Pētījumi liecina, ka koka arhitektūras rotājumiem bijis vienāds raksturs jo plašā apgabalā. Šis apgabals ietver tās zemes un tautas, kurām par kultūras saiti bija Baltijas jūra.

Edgara Sīļa foto. Pārpublicēts no mēnešraksta “Līvli” (1998., nr. 3, 3. lpp.)

Zināms, ka materiāls un darba veids rāda ceļu dekoratīvo formu meklējumiem. Taču ne mazāk svarīga ir arī izjūta. Tur kopā saplūst paaudžu paaudzēs attīstījušās normas, simboli un ticējumi. Etnogrāfiskajās tradīcijās populārs ir t. s. sauļotais stabs ar centra iezīmējumu parasti sašaurinātajā vidusdaļā. Centram piemīt tieksme uz apaļumu – saules simbolisku atveidu. Diemžēl pagaidām pētījumi neliecina par šī simbola piederību lībiešu mitoloģijai (Mitoloģijas enciklopēdija, 2, Rīga, 1994., 232.–239. lpp.). Savukārt visu baltu tautu mitoloģijā stabs simbolizē pasaules centru.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.