Rakstu sērija “Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” zelta fonds”

Sākoties zeķu sezonai, ir sarosījušās arī lībiešu jūrmalas rokdarbnieces. Senos Ziemeļkurzemes cimdu un zeķu rakstus sākusi apzināt Košraga Pītagu saimniece Signe Dišlere, aicinot piekrastes adītājas arī uz praktiskajām nodarbībām Dundagas brīvā laika pavadīšanas centrā kopā ar Tautas lietišķās mākslas studijas “Irbi” vadītāju Baibu Pilāni (informācija šeit ).

Nestāv malā arī kolcinieces. 28. oktobrī pulksten 16 Kolkas Lībiešu saieta namā notiks vakarēšana ar adīšanu “Seno lībiešu raksti”, kurā Baibas Pilānes vadībā tiks izzināta elementu izmantošanu zeķu adīšanā. Par to būs jāmaksā mācību ziedojums astoņi eiro.

Afiša zeķu adīšanas pasākumam Kolkas Lībiešu saieta namā.

1998. gada 30. jūnijā Rīgā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” organizēta zinātniskā konference “Lībieši un viņu tadicionālais tērps”. Konferences materiālus publicēja mēnešraksta “Līvli” 1998. gada aprīļa–jūlija numurā. Pašā konferencē nepiedalījos, jo tik cienījamā sabiedrībā par lībiešu tradicionālajiem tērpiem man stāstāmā vēl nebija. Tomēr tolaik, Somijā vācot materiālus vēstures doktora disertācijai, biju uzgājusi šo to Latvijas cilvēkiem jaunu. Tā “Līvli” tautastērpa pielikumam tapa nelielais rakstiņš “Pizes rakstainā zeķe.”

1995. gadā Helsinkos tika izdota somu etnogrāfes Ildiko Lehtinenas grāmata par somugru tautu adījumiem, kas atrodas Somijas Nacionālā muzeja kolekcijā (Lehtinen I. Neuleita: Suomen kansallismuseon suomalais-ugrilaisista kokoelmasta. Helsinki, 1995). Šajā grāmatā publicēts arī viena lībiešu adījuma tehniskais zīmējums – tā ir lībiešu sievietes zeķe no Miķeļtorņa.

Zeķi pāri jūrai 1901. gadā vedis cits somu etnogrāfs A. O. Heikels, kurš savā Kurzemes ceļojumā muzeja lībiešu kolekcijas papildināšanai (pirmie priekšmeti tajā nokļuva pēc valodnieka E. N. Seteles 1888. gada lībiešu ekspedīcijas) iepirka vairākus zeķu un dūraiņu pārus. Viņa palīgs Pizē esot bijis Kaike Perlmann, kuru Heikels raksturojis kā vecu, gudru vīru.

A. O. Heikels uzskata, ka rakstainās zeķes lībiešos izplatījās tikai 19. gadsimta beigās un ka agrāk sievietes valkājušas vienkrāsainas. 20. gadsimta sākumā baltās zeķes palika vienīgi kā līgavas tērpa sastāvdaļa.

 

Pizes zeķe, “Līvli”, 1998. gada aprīlis–jūlijs.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.