Pirms trīsdesmit gadiem, kad toreizējā Lībiešu kultūras savienība “Līvõd Kultūr Īt”, tikko atguvusi savu vēsturisko nosaukumu “Līvõd Īt”, atzīmēja septiņdesmito dzimšanas dienu, atjaunotās organizācijas pirmā vadītāja Ieva Neilande (1946–2006) Līvu kalendārā 1994. gadam atzīmēja:

“No pašiem pirmsākumiem “Līvõd Īt” ir bijusi ļoti liela nozīme līvu pašapziņas veidošanā, valodas un kultūras kopšanā un saglabāšanā, līvu pulcēšanā un mudināšanā cīnīties par savām tiesībām.”

Gadu iepriekš 1993. gada kalendāra ievadā vēsturniece Ieva Neilande rakstīja: “Laiks, kurā pirms 70 gadiem dibināja “Lībiešu savienību”, daudzējādā ziņā līdzīgs mūsējam. Atgriežoties no evakuācijas pēc Pirmā pasaules kara, līvi dzimtenē atrada krāsmatas un izvazātas mājas. Daudzi sāka tāpat kā tagad – tukšā vietā. Pirmā līvu organizācija bija aicināta rūpēties par lībiešu valodu un kultūru, zvejniekciemu ekonomiskās attīstības iespējām un politiskām tiesībām.

Līvu savienības vadītāja Ieva Neilande (no labās), “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis un Helmī Stalte 1992. gada Lībiešu svētkos.
Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 1, 8. lpp.)

“Līvõd Kultūr Īt” tagad uzņēmusies tās pašas rūpes. Tikai apstākļi jau ir daudz sarežģītāki. Valodu tikpat kā vairs nerunājam ģimenēs, bet mācāmies no jauna svētdienas skolās. Pateicoties tādiem entuziastiem kā V. Šuvcāne, T. Karma, Z. Sīle, M. Zandberga, V. Bertholds. Valda Šuvcāne sastādījusi “Līvõd tekstõd” – līvu tekstu grāmatu – un kopā ar Elfrīdu Žagari – arī Latviešu–lībiešu sarunvārdnīcu. Tā vispār ir pirmā vārdnīca, kas latviešus var iepazīstināt ar lībiešu valodu.

Atkal sācis iznākt laikraksts “Līvli”, atjaunota kalendāra izdošana. “Līvõd Kultūr Īt” izdevusi “Līvõd lōlõd” un pirmās [zinātniskās] konferences materiālus “Par lībiešiem”.

Ar likumu valsts beidzot ņēmusi savā aizsardzībā līvus. Tie atzīti par pamattautu, izveidota “Līvõd Rānda” – valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. Pateicoties “Līvõd Rānda” finansiālajām iespējām, tiek veikta zinātniski pētnieciska programma, gatavots rakstu krājums “Lībieši” (sast. K. Boiko) un citi izdevumi.

Likums tagad atzīst lībiešu tiesības rakstīt savu tautību jaunajās Latvijas pasēs arī tad, ja tam nav dokumentāla apstiprinājuma. Diemžēl ierēdņu neizpratne un nolaidība rada nevajadzīgus sarežģījumus. Tāpēc aicinu visus būt neatlaidīgiem un prasīt savas likumīgās tiesības saukties par lībieti. Citas iespējas mums vairs nebūs.

Atmodas pacēlums noplacis, sācies vienkārši grūts ikdienas darbs, kas parādīs mūsu spēku vai vājumu. Mums mūsu izmisumā ir zināma “privilēģija” – katram būt atbildīgam par visu tautu. Ar atpazīšanu, ar darbu, ar jelkādu ieguldījumu, arī labās, gaišās domās.”

Pirmie Lībiešu svētki 1989. gada 6. augustā.
Daiņa Kārkluvalka foto. Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 3, 18. lpp.)

Pēc gada – “Līvu kalendārā 1994. gadam” – Ieva Neilande vēlreiz izvērtēja, kas ir paveikts organizācijas atjaunotnes piecos gados, un uz pašas jautājumu, kādi ir mūsu galvenie panākumi, atbildēja:

“Pirmkārt tas ir lepnums, kas mūsos modies par savu piederību līviem. Par tādiem dokumentos sevi apliecinājuši 180 cilvēku. Tas ir mazāk, nekā patiesībā esam, bet tie ir tie no mums, kuriem ļoti svarīgi būt līviem, tie ir mūsu tautas spēkā un pastāvēšanas tieksmē dzīvais kodols.

Mēs esam atzīti par pamattautu Latvijā, un mūs aizsargā likums. Mēs esam izveidojuši valsts aizsargājamu līvu kultūrvēsturisku teritoriju “Līvõd Rānda” (Lībiešu krasts), lai pieteiktu tiesības uz savu tēvu zemi, savu jūru, kopīgu savas valodas un kultūras kopšanu, tradīciju atjaunošanu un veidošanu, svētku svinēšanu u. c. Pašlaik līvu valodu mācās ap 70 cilvēku Rīgā, Ventspilī, Kolkā un Mazirbē, par tradīciju kļūst līvu bērnu nometne “Čičorlinki”, iznāk avīze “Līvli”, kalendāri – gadagrāmatas un citi izdevumi, skan līvu raidījumi radio, esam uzstājušies radio un televīzijas raidījumos Latvijā un ārzemēs, piedalījušies starptautiskās konferencēs, līvu dziesmas skanējušas vairākās valstīs, gūta starptautiska atzinība. Jau divi deputāti aizstāvējuši mūsu intereses LR Augstākajā Padomē un Saeimā. Jau vairāk nekā divdesmit gadu darbojas līvu dziesmu ansamblis “Kāndla” Ventspilī un “Līvlist” Rīgā, viņiem pievienojušies “Skandinieki”.

Esam bijuši gan darbīgi, gan neatlaidīgi, bet vēlamies daudz vairāk. Daudziem no mums ir iespēja būt gan gudrākiem, gan aktīvākiem, būt labākiem un iejūtīgākiem pret citiem, noskaņot mūsu iekšējo sirdsbalsi gaišāku, sirsnīgāku un pašaizliedzīgāku. Mēs esam trauslais tilts no pagātnes uz nākotni un no mums ir atkarīgs, vai līvus vēl dzirdēs.”

Tik kvēli pirms trīsdesmit gadiem rakstīja vaņim (vecākā), kā viņa sevi apzīmēja, Ieva Neilande. Lībiešus dzird joprojām. Jādomā, ka arī pārējās iespējas esam izmantojuši.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.