Lībiešiem vienmēr ir šķitis, ka viņu īstenie draugi ir igauņi un somi. Atceros, ka bērnu dienās vecaistēvs, tas, kurš Pēteris Dišlers un kurš dzīvoja Pitraga Niteļos, stāstīja, ka tā gan būtu bijusi dzīve, ja visi lībieši apmestos uz vienas salas. Igauņi jau dikti to gribējuši. Vēlāk, kad paaugusies par to prasīju mammai, viņa meitai Ērikai, viņa apliecināja, ka jā, igauņiem bijusi tāda doma, kas viņai arī šķitusi cerīga, ka visus lībiešus varētu sapulcināt vienā salā, kur tad viņi būtu prom no latviešiem un varētu runāt savā valodā. Vectēvam tas ļoti gājis pie sirds, un vispār visu lībiski rakstīto un drukāto viņš atdevis igauņu zinātniekiem, jo tie mācēšot saglabāt. Kad jau mamma bija stipri sasirgusi, reiz stāstīju, ka Bille, viņas mazmeita, grasās iziet pie vīra. Kas viņš ir, viņa tūlīt noprasīja. Atbildēju, ka soms. Mamma apmierināti novērtēja: “Tas gan labi, ka nav latvietis.”

Šis ievads ir kā atbilde uz ventspilnieces Ainas Lepstes jautājumu, kuru viņa pirms trīsdesmit gadiem uzdeva atjaunotā mēnešraksta “Līvli” lasītājiem rakstā “Miglā palika Roņu sala jeb kā Ādu Hints gribēja glābt lībiešus” (1992. gada oktobra numurā). Viņa pieļāva, ka nav vienīgā, kura zinājusi par iecerēto, un vēlējās uzzināt, kā to uzņēmuši citi lībieši.

Roņu salas kolhoznieku govis ceļā uz ganībām, 1960. gads.
Tīnas Veti foto. (Igaunijas Nacionālais muzejs, Fk 1316:139; www.muis.ee/museaalview/737151)

“Neatceros precīzi, kurā gadā, bet tas noteikti bija Hruščova atkušņa laikā (par Hruščova atkusni dēvē laika periodu pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas XX kongresa 1956. gadā, kurā PSKP CK ģenerālsekretārs Ņ. Hruščovs nosodīja Staļina personības kultu – G. B.). Toreiz “Vienotajā un nedalāmajā” tautas kaut pusčukstus, tomēr jau sāka runāt par savu identitāti, tiesībām un pašsaglabāšanos. Pārāk nebaidoties no čekas vajāšanām, atklātībā drīkstēja paust arī par lībiešu tautas eksistenci: agrāk par tādām “separātisma tendencēm” varēja izpelnīties pat Sibīriju. Par to, lai pasē ierakstītu – tautība “lībietis” –, nevarēja būt pat runas, jo oficiālajos PSRS reģistros tāda nepastāvēja.

Nezinu, no kurienes tieši, no kādiem cilvēkiem tolaik nāca lībiešu atmodas mudinājumi. Domāju, ka pirmie par tādas iespējamību sāka runāt mūsu radu tautā Somijā, bet no turienes impulsi nāca uz Igauniju. Ne jau velti pirms tam čeka vajāja katru, arī mūsu ģimeni, par to vien, ka sarakstāmies ar draugiem Somijā.

Kā arī nebūtu, sešdesmito gadu vidū uz Ventspili atbrauca igauņu rakstnieks Ādu Hints, tolaik jau savā dzimtenē un pat Savienībā pazīstams cilvēks. Manuprāt, viņš bija viens no tiem brāļu tautas gaišajiem prātiem, kuri bez aicināšanas nāk talkā lībiešiem viņu vēstures grūtajās stundās. Hints, protams, bija dzirdējis par Ziemeļkurzemes lībiešu bēdīgo likteni, par to, ka viņi kā tauta atrodas uz izzušanas robežas. Cik saprotu, viņš Ventspilī gribēja uzņemt kontaktus ar mūsu garīgajiem līderiem. Rakstnieks meklēja Imantu Kāpbergu, kurš viņam ticis rekomendēts kā nekronētā lībiešu ķēniņa mazdēls, vai kādu citu no šīs ģimenes. Brāļi Kāpbergi tieši tobrīd atradās jūrā, un kāds Hintam bija norādījis uz mani kā šīs pašas dzimtas tuvu atvasi, kam saknes aizsniedzas līdz pat Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo.

Rakstnieks Ādu Hints (Aadu Hint) 1967. gadā.
Viktora Salmres foto. (Igaunijas Nacionālais muzejs, Fk 2644:5469; www.muis.ee/museaalView/1510086)

Hintam bija traka ideja, kuru viņš nekavējoties izklāstīja tieši manas darbavietas istabiņā, tiklīdz bija to sameklējis. Proti, lībiešiem kā tautai nav izredžu atdzimt un izdzīvot, ja viņi arī turpmāk paliks latviešu un krievu tiešā tuvumā un iespaidā: vai nu vieni, vai otri viņus asimilēs. Tāpēc jāatrod teritorija, kur viņi būtu nošķirti no cittautu nomācošās ietekmes. Un tāda, pēc Hinta domām, ir Roņu sala Baltijas jūrā. Ja uz turieni pārceltos visi lībieši, Roņu salā varētu atvērt savu skolu, neviens netraucētu runāt senču valodā, būtu iespējams no aizmirstības godā celt tautas tradīcijas, panākt autonomiju un varbūt pat suverenitāti…

Nezinu, cik augstos varas līmeņos bija saskaņoti šie viņa pusfantastiskie projekti. Bet pilnīgi bez oficiālo varas iestāžu atļaujas Hints to laikam nedarīja. Norunājām, ka aizbraukšu pie viņa uz Tallinu un no turienes dosimies uz Pērnavu, kur mūs gaidīs zvejnieku kuģis, lai aizvestu vietraugos uz Roņu salu. Ja turienes dzīves apstākļi liktos pieņemami, pēc atgriešanās man par tiem vajadzētu izstāstīt tautiešiem Latvijā un aicināt viņus uz pārcelšanos. Hints solīja, ka daļai lībiešu tur būšot jau gatavas mājas, stāstīja par bagātajām zvejas vietām un iespējām noorganizēt regulārus lidmašīnu reisus uz Tallinu un pārējām salām. Dzērām karstvīnu viņa jumtistabiņā Tallinā un sapņojām – Hints prata uzburt brīnum spilgtas un saulainas nākotnes ainas.

Pērnavā ieradāmies pēcpusdienā, Hints mani vadāja pa kaut kādām oficiālām iestādēm. Līdzi gāja divi zvejnieki no kuģa, kuram vajadzēja vest mūs uz Roņu salu. Tie grozīja galvas: rudens, vētras un migla, vai es nebaidoties no nezināmā ceļa? Es toreiz nebaidījos ne no kā…

Izgājām no Pērnavas naktī, kā taustīdamies – visapkārt bija necaurredzama migla. Zvejnieki mierināja – jūrā vējš to izdzenāšot. Līcī viļņošanos daudz nevarēja manīt, taču mazo kuģi sāka mētāt kā skaidiņu. Vismaz man tā likās. Jau pēc kādas pusstundas dūša kļuva slābana un tālāko atceros kā murgu. Es vairs necerēju, ka dzīva nokļūšu kaut jel kādā krastā, tik slikti man bija. Malā vīri mani tomēr kaut kā bija nodabūjuši, tikai nevis Roņu salā, bet turpat Pērnavā. Zvejnieki vēlāk stāstīja, ka tepat līcī četras stundas malušies pa miglu un uz Roņu salu nav riskējuši iet. Hints mierināja un solīja braucienu atkārtot labākā laikā. Tā mēs paskumji izšķīrāmies.

Varbūt jūrā arī bija, bet politikā – nē, labāki laiki neatnāca. Pēc Hruščova atkušņa lielvalsti atkal sāka stindzināt impērisma uzplūds. Pēc tam no dzīves aizgāja Ādu Hints un līdz ar viņu nebūtībā nogrima lībiešu pārcelšanās ideja. Bet reizēm es domāju – kā tomēr tālāk būtu attīstījušies notikumi, ja tonakt Pērnavas līcī nestāvētu tik bieza migla? Tagad tas viss šķiet kā vīzija, kā pasaka, no kuras īstenībā mani atgriež tikai toreizējais, līdz šim saglabātais Ādu Hinta dāvinājums – viņa somu valodā izdotā grāmata “Tuulinen ranta” (“Vētru krasts”). Domāju, ka neesmu vienīgā no lībiešiem, kam Ādu Hints par savu ieceri stāstījis. Būtu interesanti uzzināt, kā to uzņēma citi. Manu paziņu lokā šī ideja tika vērtēta kā interesanta, zināmā mērā pat vilinoša un tomēr nepieņemama: no savas vienīgās un īstenās senču dzimtenes neviens lībietis labprātīgi prom iet negrib.”

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.