Rakstu sērija “Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” zelta fonds”

Pirms trīsdesmit gadiem, 1992. gada 1. septembrī, Melnsilā atsāka darboties skola. Tā noturējās desmit gadus, līdz aizvēra durvis nu jau droši vien uz visiem laikiem. Taču 2000. gadā Melnsilā mācījās 25 bērni, un tā nepavisam nebija mazākā skola valstī, pat ne Ziemeļkurzemē. Laikraksts “Diena” 2000. gada 27. jūnijā ziņoja, ka Kolkas pagasta Mazirbes sākumskolu apmeklējuši seši bērni, bet Dundagas pagasta Vīdales sākumskolu – 21.

Bet atgriezīsimies Melnsilā – 1992. gada nogalē skolotāja Ilga Vīksne mēnešrakstam “Līvli” rakstīja:

“Melnsila skolas skolēnu, skolotāju un skolēnu vecāku vārdā – liels, liels PALDIES Lībiešu krasta vadībai par skolai nopirktajām mēbelēm.”

Vēstule rosināja Noras Driķes korespondenci “Maza gaismas actiņa”, kas publicēta mēnešraksta 1993. gada 1. numurā. Nora to iesāka ar citātu no Viļa Veldres grāmatas “Dzīve pie jūras” (1938):

“Pirms dažiem gadiem viņi lielā sparā saveduši būvkokus jūrmalas skolas celšanai un tikpat sparīgi strādājuši pie gatera, līdz beidzot pagasta valde nolēmusi, ka Mellsilā skolu nemaz necels un aizgādājuši mellsiliešu klaušu kārtā cirstos, vestos un sastrādātos būvkokus projām uz citām vietām, kur tie labi noderējuši vecu ēku izlāpīšanai. Tas ir notikums, par ko, nudien, der padomāt, jo Mellsilā skola pēc tam vēl joprojām spiesta mitināties tik saspiestās telpās, ka neviens, kas šo saspiestību nav izbaudījis pats uz savas ādas, nemaz nevar iedomāties, cik šaura tā ir – sevišķi pēc tam, kad koki jau bija sagatavoti, lai celtu skolai piedienīgu ēku, bet neuzcēla.”

 

Lija lietus. Vakars. Skolotāja stāvēja autopieturā un gaidīja autobusu. Piepeši no vienas un no otras puses skrēja divi lietussargi, nē, Zanīte un Elvis zem lietussargiem. “Ņem, skolotāj, tev taču nav lietussarga.”

Tā varbūt ir skaistākā dāvana, kādu var saņemt.

Melnsila skoliņa atsākās 1992. gada 1. septembrī. Tikai vasaras vidū Rojas pagasta valdē tika izteikta vecāku vēlēšanās atvērt Melnsilā skolu pēc daudzu gadu pārtraukuma. Tas šķita neiespējami. Nepilnos divos mēnešos iekārtot skolu? Un tomēr tas notika. Skolu ierīkoja kādreizējā sadzīves pakalpojumu punktā, ko pirms pieciem gadiem izveidoja “Bangas” ceham piederošā garāžā. Tas mazliet atgādina baronmuižu laikus, kad pirmās zemnieku skoliņas atvēra zirgu staļļos.

Tā nu vienā telpā mācības sāka četri pirmās klases, četri otrās klases bērni un skolotājas Ilga Vīksne un Ginta Upīte. Skolotājas brauc no Rojas. Bērni gandrīz visi ir melnsilnieki, tikai viens zēns ir no Ģipkas. Nākamā mācību gadā 1. klasē būs jau astoņi skolnieciņi.

Decembra dienā, kad iegriezāmies šajā, jaunākajā no Lībiešu krasta skolām, bērni un skolotāja bija mēteļos. Skoliņu apkurināja no ceha četras stundas dienā. Tieši tajā dienā mazā klase jau bija pārcelšanās jūtīs uz klubu turpat blakus. Tagad skoliņa jau ir iekārtojusies bibliotēkas istabā. Tur ir ar malku apkurināma krāsns.

– Mums ir ļoti, ļoti labi, – saka skolotāja Ilga Vīksne. – Ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar vecākiem un, protams, ar bērniem. Viņiem gribas būt skolā. Protams, nav parastā skolas kopgalda. No mājām katram līdzi ir maizītes un lielajā starpbrīdī tās notiesā un klāt piedzer tēju. Kad stundas beigušās, bērni, protams, dodas mājās, bet bieži vien gadās, ka pēc neilga laika ir atpakaļ… lai būtu kopā, varbūt – lai tāpat parunātos. Bieži vien tepat arī tiek sagatavoti mājas darbi. Galvenais, ka šeit viņiem ir laiks citam priekš cita. Mācības, jā, tās ir svarīgas. Bet tikpat svarīgi, ka bērni izjūt arī cits cita raizes. Ka viņiem ir prieks dalīties konfektēm. Ka ir malkas nešanas un citu darbu prieki.

Nosvinēti pirmie kopīgie Ziemassvētki. Mēdz sacīt – katrs sākums grūts. Jaunajai Melnsila pamatskolai droši vien lielākais smagums vēl priekšā. Lai augšanas grūtībās nepazūd, bet plaukst šis pirmās ziemas gaišums, ko bērns ieraksta vēstulē skolotājai: “Tu esi lāba!” (Un kaut arī ar garo ā!) Un lai laba veselība!

Tā rakstīja Nora Driķe. Melnsila sākumskola nebija vienīgā mazā skoliņa piekrastes zvejniekciemos. Mana tante, piemēram, stāstīja, ka piecdesmito gadu sākumā mācījusies trīsklašu skolā Saunagā. Varbūt kāds atceras mācību gaitas citās skoliņās, varbūt ģimenes albumos ir saglabājušās fotogrāfijas. Rakstiet un sūtiet: info@livones.net!

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes” ietvaros.