Lībieši par lībiskiem personvārdiem sāka domāt pirms gadsimta, un šis process nekad nav apstājies. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās pie īsti lībiska vārda Ēdrõm tika meitenīte, ko vēlāk pazinām kā “Līvlist” dziedātāju Edromu Veldi. Septiņdesmito gadu beigās folkloristi Helmī un Dainis Stalti savu meitu nosauca par Julgī, bet jau šajā gadsimtā Julgī savai meitiņai deva vārdu Lelū, kas ir filologa Laimoņa Rudzīša pašizdomāts lībiskais vārds, kādā viņš nosauca arī savu meitu. Un pavisam nesen tīmeklī varēja lasīt, ka aktrise Dārta Danēviča savu dēliņu nosaukusi par Kaupo. 2022. gadā Valsts valodas centra Kalendārvārdu ekspertu komisija nolēma iekļaut latviešu tradicionālo kalendārvārdu sarakstā desmit jaunus personvārdus, to skaitā lībisko Ako (Latvijā tobrīd bija deviņi Ako). Lībiešu personvārdus (bez tulkojuma) tagad savā kalendārā “Facebook” vietnē iekļauj arī Kolkas Lībiešu saieta nams.

5. februāra vārdadienas.
Attēls no Kolkas Lībiešu saieta nama “Facebook” vietnes

Pirms trīsdesmit gadiem lībiešu valodas un kultūras pētnieks Tenu Karma, kura 100. dzimšanas dienu atzīmēsim šogad 1. maijā, 1994. gada augustā starptautiskajā zinātniskajā konferencē Mazirbē nolasīja referātu “Lībisku priekšvārdu radīšanas mēģinājums trīsdesmitajos gados”, ko papildinātu publicēja “Lībiešu kalendārā” 1995. gadam. Lai novērstu iepriekš pieļautās kļūdas, turpat publicēts arī kalendārijs ar vārdadienu aili, kurā lībiskajiem vārdiem, kādi tie bija 1933. un 1934. gada Lībiešu kalendāros, doti tulkojumi latviešu valodā.

Tenu Karma.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Bet nu atgriezīsimies pie lībiešu personvārdiem un Tenu Karmas raksta. Pētnieks atzīst, ka ziņas par to, kādus vārdus senie lībieši devuši saviem bērniem, ir ļoti trūcīgas. Ir zināms, ka latviskie personvārdi piedāvāti 18. gadsimta beigās, igauņu – 19. gadsimta otrajā pusē, bet lībieši par to sāka domāt tikai 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tenu Karma raksta:

“Lielāks lībiešiem domāto vārdu klāsts tika piedāvāts 1932. gadā. Tajā gadā bija dibināta Lībiešu draugu biedrība Latvijā (LDBL). Šī organizācija nebija apmierināta, ka lībiešu grāmatas tiek izdotas tikai Tērbatā, Tallinā un Helsinkos, un nolēma lībiešu grāmatniecību papildināt ar Latvijā iespiestām grāmatām. Bet latviešu inteliģencē nebija lībiešu valodas pratēju. Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas students Laimonis Rudzītis (1906–1973) tad nolēma braukt uz Kurzemi pie pašiem lībiešiem apgūt viņu valodu. [..]

LDBL nolēma vispirms izdot lībiešu kalendāru. Tas arī palika vienīgais šīs biedrības izdevums. Iznāca tikai divi kalendāra laidieni – 1933. un 1934. gadam. Rudzītis bija LDBL sekretārs un arī kalendāra sastādītājs, daudzu tā rakstu autors un tulkotājs.

Latviešu ietekmē lībiešiem, atšķirībā no tuvākiem radiem igauņiem, bija ieviesusies vārdadienu svinēšanas tradīcija. Tāpēc Rudzītis kalendārā blakus tradicionālajai vārdu virknei nolēma dot arī īpaši lībiešiem domātu vārdu rindu. Gadā ir 365 dienas, un katrai vajadzēja dabūt vismaz pa vārdam. Kur ņemt uzreiz tik daudz lībisku priekšvārdu?”

Tenu Karma, izpētījis kalendārija vārdus, secināja, ka Rudzītis licis lietā Indriķa hronikā nosauktos lībiešu vārdus, cenzdamies pēc savas izpratnes restaurēt to sākotnējo lībisko formu, un tātad no hronikas viņš ņēmis 27 vārdus (Ako, Alo, Dabrel, Koupo, Uldevene, Veziki u.c.). Pārējiem vārdiem Rudzītis iedvesmu smēla no dabas un apkārtējās vides. Kā raksta T. Karma, “bagāts avots izrādījies radības kronis cilvēks pats ar savām īpašībām”, viņam ir noderējuši arī “ārienes un ķermeņa daļu apzīmējumi” un “pat darba rīka nosaukums – Vālang ‘vāles dakša’. No dzīvnieku valsts par cilvēku vārdu paraugu Rudzītis izvēlējies pirmām kārtām putnu vārdus, gan parastus, gan poētiskus, sevišķi zēniem: Kuotkānõz ‘ērglis’, Kajāgõz ‘kaija’, Sūokurg ‘dzērve’, Kīr ‘ķīris’, arī Vȯnkīr ‘laimes ķīris’, Nītlind ‘pļavas putns’, Tamlind ‘ozola putns’, Tōlalind ‘ziemas putns, nometnieku putns’, Jumāllind ‘Dieva putns’, vienkārši Lind ‘’’putns’ un arī Lindloul ‘putna dziesma’.”

1933. gada Lībiešu kalendāra vāks

Vārdiem izmantoti arī augu valsts, ūdeņu, straumju, upju, apdzīvotu vietu, debespušu, meteoroloģisko norišu un citi nosaukumi. Tenu Karma skaidroja:

“Daudzus vārdus Rudzītis ir veidojis ar otru komponentu –and ‘dot(ai)s’ (no andõ ‘dot’ vai andõks-āndõks ‘dāvana’).

Rudzītis to lieto, veidojot vispirms pēc latviešu Laimdots parauga lībiešu Vȯnand. Un pēc šī modeļa ir darināts vesels ducis zēnu vārdu: Tierand ‘sveikdots’, Ovand ‘goddots’, Rovand ‘tautdots’, Tieudand ‘ziņdots’, Tōland ‘ziemdots’, Mōkand ‘zobendots’, Suodand ‘karadots’, Jōvand ‘labdots’.”

Tenu Karma apskatījis arī citus Laimoņa Rudzīša darinātos salikteņus, kā arī kalendārā iekļautos radu tautu – igauņu, somu, ungāru, karēļu, udmurtu un citu – vārdus un vaicā: “Kādā mērā lībieši šo plašo, viņiem piedāvāto priekšvārdu klāstu ir ņēmuši vērā, kad savam bērnam vajadzēja izraudzīt vārdu?

Pēteris Dambergs, recenzējot kalendāru (“Līvli” Nr. 16, 1933. g. martā) ir izteicies par to visai skeptiski: “Ir radīts arī daudz jaunu priekšvārdu, piem., Vȯnkīr, Ōldar, Kläsa, Nīž, Lembe (?), Sadakēļi, Tiera u. c. No tiem ir arī daudzi skaisti vārdi, piem., Kläsa, Vīļa, Tāla, Laint utt., bet lielākā daļa ir tādi, ko neviens vecāks savam bērnam nedos. Kas gan gribētu, lai viņa dēls būtu Oldar, Boma, Koits, Lembe, Pīlymmar un kas cits, kas gribētu, lai viņa meita būtu Käbra, Võlu, Kard, Vaba utt.? Bet kur ir palicis mūsu Imant: tam kalendārā vietas nemaz nav dots.”[..]

Februāra lībiešu vārdi 1933. gada kalendārā

Daudzi citvalodu izcelsmes vārdi lībiešos ir lietoti ne tikai pēc, bet arī jau pirms publicēšanas lībiešu kalendārā, oficiālos dokumentos svešākā, bet ikdienas dzīvē lībiskotā noformējumā, piem., oficiāli Pēter(i)s, ikdienā Pētõr un Pētš.

No tīri lībiskiem jaunvārdiem jau pirms publikācijas kalendārā 1926. gadā vārdu Valkt ‘zibens’ par pseidonīmu bija lietojis Jānis Belte (Piektajā lībiešu lasāmgrāmatā) un 1928. gadā meitenei bija dots vārds Ēdrõm ‘zieds’. Pats Rudzītis savām meitām 1930. gados deva pašizdomātos lībiskos vārdus – vecākajai Tāla Lelu, jaunākajai Tāma Jadviga, kā arī ņēmis sev par pseidonīmiem Lembe Rāndali, Jõvānd Ryggõvīn un Tī Tēļki.

Nākošais gadījums ir zināms tikai no 1978. gada, kad Staltu ģimene savai meitai deva vārdu Julgī ‘drosmīgā’ (sal. latviešu Drosma). Taču tas nav no lībiešu kalendāra (kur ir gan piedāvāti zēna vārdi Julgar un Julgmēl). Vārds julgi ir reģistrēts Ketunena vārdnīcā ar piezīmi, ka tas var būt pārņemts no igauņu valodas (julge). Pārpratuma dēļ meitenes vārds ticis dokumentos ierakstīts ar garo ī beigās, kaut arī ne igauņu, ne lībiešu valodā šinī gadījumā otrās zilbes patskanis nav garš.

Februāra lībiešu vārdi 1995. gada kalendārā

Kalendārā piedāvāto lībiešu vārdu lietošanu apgrūtināja arī tas, ka Latvijā oficiālos dokumentos lietojama ir tikai latviešu valoda, kur pēc dziļas tradīcijas arī citvalodu vārdi tiek rakstīti pēc aptuvenas izrunas, izmantojot tikai latviešu alfabēta burtus. Lai kāds vārds varētu funkcionēt latviešu valodā, tam ir jāpievieno locījuma galotne, kas latviešu valodā ir arī nominatīvam. Tā savā laikā Ēdrõm dokumentos kļuva par Edruma, lai gan īsti vajadzēja transkribēt Ēdrema. Bet lībiešu īpašvārdu transkribēšanas noteikumu nekad nav bijis. [..]

No Pētera Damberga esmu dzirdējis, ka pēc lībiskiem priekšvārdiem pie viņa šad un tad griezušies rakstnieki, kas savos vēsturiskos romānos vai stāstos ir ietvēruši arī lībiešus. Tad ir likti lietā Rudzīša kalendāra jaunvārdi.

Laikam pēdējais, kas to darījis, ir arheologs Guntis Zemītis, viens no Daugmales pilskalna pētniekiem. Viņš mazajiem lasītājiem sacerējis grāmatu “Daugmalē pirms tūkstots gadiem” (R.,1993). Tā kā daugaviešu runātā lībiešu valoda pazudusi bez pēdām, autors saviem varoņiem devis vienu hronikā minēto vārdu (Uldenago) un septiņus Rudzīša radītus jaunvārdus, kurus lietojis šādā formā: Eiko, Jovars, Lindloula, Roska, Valands, Viedki, Vīļa. Vārdu nozīmes pa daļai viņš nav pareizi izskaidrojis.”

Lībisko vārdu nesējas: Julgī Stalte ar meitām Lelū un Annu Kī modina putnus Mazirbes jūrmalā 2022. gada martā.
Zanes Ernštreites foto no “Livones.net” arhīva

Tenu Karma aprēķinājis, ka Rudzītis savā kalendārā piedāvājis lībiešiem vairāk ne 400 vārdu, no tiem puse ir jaunvārdi un senvārdi. Referāta rakstīšanas laikā no šiem 200 vārdiem “par oficiālu pases vārdu ir kļuvuši 3, par pseidonīmiem – 5 vārdi, bet literatūrā izmantoti vairāk nekā 10 vārdi”. Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, to jau ir krietni vairāk, piemēram, Kārļa Vērdiņa “Lībiešu balādēs” ir Ōna, bet Renātes un Jāņa Medņa meitiņa ir nosaukta par Kuldi, abi vārdi atrodami Rudzīša kalendārā.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.