Sākums / Krātuve / "Līvli" zelta fonds

3. maijā (pēc jaunā stila) 200. dzimšanas dienu atzīmē lībiešu skolotājs, ķesteris un Mateja evaņģēlija tulkotājs Nika Polmanis (1823–1903). Piektajā lībiešu lasāmgrāmatā (“Vīdõz līvõd lugdõbrōntõz”) 1926. gadā tika publicēts lībieša Albīna Bertholda (1865–1932) raksts “Nika Polmanis – lībiešu pirmais skolotājs”. Albīns Bertholds bija Nikas Polmaņa māsas Grietas dēls, kurš savu darba mūžu aizvadīja sakaru jomā Latvijā un Krievijā. 1920. un 30. gados dzīvoja Cēsīs, un viņa augstākais karjeras pakāpiens bija Cēsu telefona kantora priekšnieks. Lai gan mūža lielāko daļu Bertholds nodzīvoja tālu no dzimtās jūrmalas, lībiešu valodu nekad neaizmirsa un tajā rakstīja ne tikai vēstules, bet arī publicistiku. Atzīmējot Nikas Polmaņa dzimšanas dienu, publicējam Albīna Bertholda stāstījumu lībiešu un latviešu valodā. Lībiešu valodā ir saglabāts autora oriģinālais stils, izlabojot tikai rakstību saskaņā ar mūsdienu ortogrāfijas prasībām.

 

Nika Polmanis (1823–1903).
Foto no Renātes Blumbergas vākuma

 

Nika Polmanis – pirmais lībiešu skolotājs

Lai gan Nika Polmanis kā skolotājs latviešu literatūrā netiek pieminēts, tomēr viņa skolas sēklai ir bijis labums caurcaurēm. To vecie lībieši vēl zina un runā no Melnsila līdz Lielirbei. Niku Polmani mēs atceramies un godinām kā pirmo lībiešu patriotu jaunajos laikos un uzskatām viņu par savas mazās tautas cēlāju un pirmo ceļa rādītāju uz gaismas un kultūras taku.

Nika Polmanis, Didriķa un Katrīnes dēls, ir dzimis Vaides ciemā Polmaņos 1817. gadā [īstenībā 1823. gadā Lāžos – R. B.]. Skolotāja zināšanas, cik daudz ir zināms, viņš gan būs dabūjis Talsos kādā privātskolā 1835.–1840. gadā. Pirmā lībiešu skola bija Košragā, un šeit Nika Polmanis bija skolotājs 1847.–1857. gadā. Šeit viņš iesēja savu zelta kultūras sēklu un teica, ka cilvēka laime nav tik daudz tur, kur ir daudz mantas, bet gan tur, kur ir gara gaisma un taisnīgums, kur pateicībā dievam tiek atstāta un dalīta maize.

Nika Polmanis ir daudz gādājis arī par to, lai skolasbērni ar mācīšanos un zināšanām būtu kā lukturi, kuru gaisma kļūtu par ceļa rādītāju tam, kam nav bijusi laime iet skolā. Kad mēs pašlaik runājam par skolas lietām pirms 70–80 gadiem, tad mums ir arī jāzina, ka tajos laikos skolotāja darbs bija daudz grūtāks nekā tagad: tolaik nebija ne pašam, ne bērniem pielāgota skolas nama un grāmatu; ja gribēja uguns gaismu, tad skals bija vairāk pazīstams nekā svece vai lampa; ja gribēja rakstīt, tad bija jāprot no zoss spārna izgriezt rakstāmspalvu. Tādiem trūkumiem līdzi nāca tāds labums, ka tolaik skolotājiem bija jābūt ar stipru raksturu un lielu gribasspēku, un to Nika Polmanis no visas sirds gribēja ieaudzināt arī saviem skolasbērniem un paziņām.

Nika Polmanis ir pratis labi spēlēt vijoli un nav kautrējies turēt rokās arī cirvi (kā tas ir redzams arī viņa fotogrāfijā) un darīt ikvienu darbu. Viņš ir pats pratis vairākas valodas un ir gribējis, lai arī bērni mācītos kādu svešvalodu.

Viņš ir bijis kultūras darbā ne tikai Košragā, bet arī Kolkā: viņš tur ir turējis ķestera amatu un tādēļ katru svētdienu ir devies uz Kolku. Kad citi no sava darba svētdienā vairāk vai mazāk atpūtās, tad viņam bija jāauj savas kājas uz Kolkas pusi un vakarā jābūt atkal atpakaļ mājās Košragā, kas iztaisīja 16 x 2 = 32 verstis garu ceļu.

Nika Polmanis mīlēja ikvienu svešvalodu, bet visvairāk lībiešu valodu, jo tā bija viņa mātes valoda. Par to, ka mums ir svētais Mateja evaņģēlijs lībiešu valodā (kas pirmo reizi ir nodrukāts 1863. gadā), mums ir jāpateicas Nikam Polmanim, kurš labi tika galā ar grūto pārtulkošanas darbu.

Kad nu mēs esam nedaudz iepazinušies ar šī lielā vīra dzīvi un darbu, tad paraudzīsimies arī, kā šī sviedru liešana tur, Košragā un Kolkā viņam tika nomērīta un nosvērta labībā. Tajos laikos nauda bija diezgan dārga. Laimīgs bija tas skolotājs, kurš dabūja algu 50 rubļus gadā. Cik zināms, tad Nika Polmanis dabūja: 1) par Kolkas ķestera amatu vienu pļavu, kur auga savs desmits vezumu siena, kas pašam bija jāsavāc un jāaizved mājās; 2) par mācīšanu Košragā viņš no Dundagas kunga saņēma desmit vezumus siena un dažus podus miltu, ko pagasts nosūtīja uz mājām. Un tas bija viss!

Nikam Polmanim gan būtu vajadzējis saņemt pateicība no sava patronāta par savu tiekšanos pretī gaismai un lielo mācīšanas darbu, taču pateicības vietā viņam bija jāizdzer rūgts biķeris: Mazirbes mācītāji Kupfers un Bernevičs nevarēja viņu ciest. Pirmais Polmanim ir teicis: “Ja Jūs gribat zvejnieku bērniem skolā mācīt vācu valodu, kur tad lai mēs sūtam savus bērnus?” Un, kad nu vecais Kupfers bija nomiris, tad atnāca jauns mācītājs Bernevičs. Par viņa izmēģinājuma sprediķi Polmanis bija teicis: “Mācītājs ir labs, vienīgi, kad viņš redzēs vilku nākam, tad pametīs savas avis un aizmuks!” Mācītājs no savas vietas gan nedabūja aizmukt, taču Polmani viņš nevarēja ieredzēt par to, ka Polmanis pēc tautas gribas ir lūdzis mācītāju, lai tas neļauj slepus no kapsētas izrakt senus mirušo kaulus un pārdot Tartu Universitātei.

Pēc tādas lielkungu neieredzēšanas Nika Polmanis ar sievas māsas vīra, vecā Kubeles skolotāja E. Dinsberga, palīdzību nopirka sev nedaudz zemes (arī caur Kr. Valdemāra palīdzību) Novgorodas guberņā un 1860. gadā kļuva tur par zemes arāju. Tur, svešajā zemē, lībiešu patriots nomira 1903. gadā, un viņa kauli atpūšas svešā kapsētā tālu no dārgās jūrmalas un mīļotās tēvzemes. Taču tā dzirkstele, ko Nika Polmanis ir iededzis savu audzēkņu sirdīs, ir palikusi tajās degam, un no šīs dzirksteles pa lībiešu jūrmalu mūsdienās ir izpletusies liela, patriotiska uguns. Lai Nikas Polmaņa vārds paliek goda vietā lībiešu kultūras vēsturē, lai lībieši mūžam atceras sava pirmā skolotāja, rakstnieka un patriota dzīvi un darbu!

Ceļagājējs (Albīns Bertholds)

Papildu informācija par Niku Polmani atrodama Baibas Šuvcānes grāmatā “Sauc par Vaidi mūsu ciemu” (2015) 54.–59. lpp.

 

 

Nikā Polmaņ – līvõd ežmi skūolmēstar

Nikā Polmaņ ku opātiji algõ kil sōgõ lețlõz literatūrõs mǟdõltõd, tokš täm skūol sīemtõn um vȯnd kaz leb lebīņ. Siedā tīedabõd un rõkāndõbõd vanād līvõd vel Mustānumstõ Sūrõ Irbõ sōņi. Nikā Polmaņņõ mēg mǟdlõm un ovstõm ku ežmõzt līvõd patriōtõ ūdāigal un pidām tǟnda eņtš piškīz tout nustājizõks un ežmõz rieknägțijizõks val un kultūr takā pǟlõ.

Nikā, Didrõk un Katriņ pūoga, Polmaņ um sindõn Vaid kilās, Polmaņ kōrands eņtš 1817 āigastõld [tuodsõ 1823. āigastõs Lōz kōrands – R. B.]. Skūolmēstar tīedamõz tämā, kuijennõ um tieutõb, kil līb sōnd Tālsas mingõz privātskūolsõ eņtš 1835–1840 ājgastõld. Ežmi līvõd skūol vȯļ Kuoštrõgõl, un täsā Nikā Polmaņ vȯļ opātijizõks eņtš 1847–1857 āigastõld. Täsā tämā kīlõz eņtš kuldõz kultūrsīemt un kītõz, ku rištīng vȯņ äb ūo neijennõ sǟl, kus um pǟgiņ viļļõ, bet sǟl, kus um garā sieldõm un õigit, kus jumālõn tienāndõksõks lēba sōb jettõd un jagtõd.

Nikā Polmaņ pǟgiņ um murtõn ka iļ sīe, ku laz skūollapst eņtš oppõmõzõks un tīedamõzõks vȯlkstõ ku luktārd, kīen val võiks vȱlda pa rieknägțijizõks sīen, kīen äb ūo vȯnd vȯnnõ skūolõ lǟdõ. Ku mēg paldīņ rõkāndõm iļ eņtš 70–80 āigastõ tāgiž skūolažād, siz mäddõn um ka tīedamõst, ku nēši aigši skūolmēstar tie vȯļ pǟgiņ jo lǟlam äbku paldīņ: siz iz ūo iz eņtšõn, iz lapstõn piesǟtõd skūolkuoddõ un rōntidi; až tōž tul vallõ, siz pirg vȯļ emīņ tundtõb äbku kīņḑõl agā lämp; až tōž kēratõ, siz vȯļ mūoštamõst gūogõ tībõst kēratõbtūrgõzt izīedõ. Seļļizt pūtõkstõn um kǟnd īņõ se juvām, ku siz skūolmēstardõn um vȯnd viš karaktõr un sūr tōmõzjoud, un siedā Nikā Polmaņ um tōnd amāst sidāmõst iekazātõ ka eņtš skūollapstõn un eņtš tuntõbõdõn.

Nikā Polmaņ um mȯistõn juvīst spēļõ fioltõ un äb ūo uigõn ka kīrazt kädsõ piddõ (neiku se um nǟdõb ka täm bīldastõ) un ammõ kädtīedõ jellõ. Ta um mȯistõn īž emīņ kēļi un um tōnd, laz ka lapst oppõgõd mingõzt vȭrõzt kīeldõ.

Äb set īd Kuoštrõgõl, bet tämā um vȯnd kultūrtīesõ ka Kūolkas: ta um piddõn sǟl kestār amātõ un sīepierāst ta um kǟnd jegā pivāpǟva Kūolkas. Ku munt eņtš tīestõ pivāpǟvan jennõ-veitõ atnovīzt, siz tämmõn vȯļ kengõmõst eņtš jālgad Kūolka pūol un ȭdõn vȯlmõst tegīž Kuoštrõgõl kuonnõ tāgiž, mis iztei 16 x 2 = 32 verštõ pitkā riek.

Nika Polmaņ ārmastiz jegāīdtõ vȭrõzt kīeldõ, bet amā emīņ līvõ kīeldõ, sīestõ ku se vȯļ täm ǟmakēļ. Iļ sīe, ku mäddõn um pivā Matteus evangēlium rāndakīelkõks vȯlmõs (mis um nodruktõd ežmõzt kõrdõ 1863. āigastõs), iļ sīe mäddõn um tiennõmõst Nikā Polmaņtõ, kis sai juvīst tuoimõl lǟlam pōrtulkõmõz tīekõks.

Ku ni mēg iļ sīe sūr mīe jelāmõz un tīe ūomõ rōžkiz tuntõbõks sōnõd, siz pavaņtļõm ka, kui se igvalāmi sǟl Koštrõgõl un Kuolkas tämmõn sai lēbavīļaks aigtõd un atvaitõd. Nēši aigši rō vȯļ tõurõz kil. Vȯndzi vȯļ se opātiji, kis sai 50 rubīļtõ āigastõs palkõ. Kuijennõ um tieudtõb, siz Nikā Polmaņ sai: 1) Kūolka kestār amāt pierrõ īd nīt, kus kazīz eņtš kimgõnd viedāmt ainõ, mis vȯļ eņtšõn sajelāmõst un kuodāj tūomõst; 2) iļ opātõmõz Kuoštrõgõl ta sai Dūoņig izāndõst eņtš kim viedāmt ainõ un mūnda pūnda jovḑi, mis pagāst piesōtiz kuodāj. Un se vȯļ tikkiž!

Nikā Polmaņõn vȯlks vȯnd kil sōmõst eņtš patronātõst tienāndõks iļ eņtš roppõmõz vallõn vastõ un sūr opātõmõz tīe, bet tienāndõks azmõz tämmõn vȯļ kōraz bikār tijāks jūomõst: Piškīz Irbõ päpīd Kupfer un Bernevič izt võitõ tǟnda ienǟdõ. Ežmi um kītõn Polmaņõn: “Ku Tēg tōtõ kalāmīed lapstõn skūolsõ saksā kīeldõ opātõ, kus siz laz mēg eņtš läpši sōtõg?!” Un ku ni vanā Kupfer vȯļ kūolõn, siz tuļ nūoŗ päp Bernevič. Iļ täm prūovspredīk Polmaņ vȯļ kītõn: “Päp um juvā, set ku ta nǟb sutā tulmõ, siz ta eņtš lambõd jetāb un kūožõst ailõb!” Päp eņtš kūožõst kil ailõ iz sō, bet Polmaņtõ ta iz või ienǟdõ iļ sīe, ku Polmaņ rovd tōmõz pierrõ um päppõ pallõn, algõ se āndag sallõz kālmadtarāst vaņḑi mirīņlūḑi ulzõ kouvõ un Tartu iļīzskūolõn jarā mīdõ.

Pierrõ seļļizt sūrizāndõd äbienēmõst Nikā Polmaņ eņtš naiz sõzārmīe, vanā Kubõlt skūolmēstar E. Dünsberg abkõks vȯstīz eņtšõn rōžkiz mōdõ (ka leb Kr. Valdemār ab) Novgorod gubernijas un ei sǟl eņtš 1860. āigastõl pa mōkīndajizõks. Sǟl, vȭrõs mōsõ, kūoliz līvõd patriōt 1903. āigastõs un täm lūd novvõbõd vȭrõs kālmadtarās, kougõn tõurõst rāndast un ārmastõd izāmōstõ. Bet se sädgõz, mis Nikā Polmaņ um altõn eņtš kazāndõkst sidāmõs, um īend nēši palām un sīestõ sädgõst mäd āigal um laggõn pids līvõd randõ sūr patriōtisk tuļ. Laz vȯlkõ ov kūožõs līvõd kultūr historias Nikā Polmaņ nim, laz līvõd mūžõm mǟdlõgõd eņtš ežmõz skūolmēstar, kēratijiz un patriōt jelāmõzt un tīedõ!

Riekkēji (Albinus Berthold)

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.