Cilvēka daba ir tā iekārtota, ka viņam allaž vajag kādu interesantumu, it sevišķi, ja to var piepīt jubilejām, nozīmīgiem notikumiem vai atcerēm. Vēl šāgada sākumā kāds lībiešu zinātnieks aizrunājās tiktāl, ka publiski vēstīja par dižo lībieti Imautu, kurš nogālējis bīskapu Albertu. Dažnedažādi mīti apvij arī lībiešu karoga izcelsmi. Pošoties karoga simtgadei, ko atzīmēsim pēc mēneša, atkal tiek notrausti putekļi no mākslinieka Andreja Šulca rakstījumiem un stāstījumiem, kas karoga sakarā iezīmē “tādu kā konfliktsituāciju divu līvu novadu starpā, kuri nevarēja atrast kopēju valodu”.

Andreja Šulca raksts “Ziņas par līvu karogu” ir ievietots “Līvu kalendārā 1994. gadam”, taču tūlīt pat tam sekoja vēsturnieces Valdas Šuvcānes raksts “Andrej, vo’ tā bi’?” mēnešraksta “Līvli” 1994. gada maija/jūnija numurā, kurā autore izsaka bažas, ka daudzi cilvēki “var uzskatīt rakstīto par pilnu patiesību. Līdz ar to šo cilvēku apziņā rastos sagrozīts īstenības atspulgs. Tāpēc uzskatu par savu pienākumu Andreja fantāziju mazliet piebremzēt [..].”

Andreja Šulca stāsts

Mākslinieks Andrejs Šulcs stāstu sāk ar tālu atskatu pagātnē – ar deviņpadsmitā gadsimta vidu, kad dzīvoja lībiešu skolotājs, patriots un Mateja evaņģēlija tulkotājs Nika Polmanis (šogad atzīmējām viņa divsimto dzimšanas dienu). Šulcs raksta:

“Šis līvu patriots svētku un svinību reizēs zilganpelēko tautastērpu apjoza ar pīni, tas ir, pītu (austu) trīskrāsainu – zaļu, dzeltenbaltu un zilu – jostu, kurā krāsu tonālais sakārtojums raksturo zemi, kāpas un jūru. Zīmīgi vēl tas, ka aiz jostas viņš nēsāja cirvi kā cīņas simbolu. Arī platmali (hūti) viņš apsēja ar tādu pašu pīni (prievīti), tikai daudz šaurāku.”

Nav iespēju pārliecināties, vai tā bija, jo tolaik krāsu fotogrāfiju vēl nebija, izdevumos un interneta plašumos klejo tikai viens Polmaņa attēls un tajā trīskrāsu josta nav saskatāma, turklāt mākslinieks nav sniedzis atsauces, kā pie viņa nonākušas ziņas par platmali, jo minētajā attēlā Polmanis ir bez galvassegas. Lai karoga krāsu iedīgļi būtu ticamāki, stāstam par Polmani pievienots teikums, kas attiecas jau uz nākamā gadsimta divdesmitajiem gadiem: “Tādas pīnes pie tautastērpu platmalēm redzēju arī Lūžu ciemā Beltem, Pizas ciemā Švanderam, Lielirbes ciemā Mazgalniekam, Valkam, Reinam u. c.”

Lībiešu karoga radīšanas laurus mākslinieks pieraksta Mārtiņam Galniekam, kurš, Andreja Šulca skatījumā, “tai laikā bija viens no izglītotākajiem līviem, talantīgs, vispusīgi prasmīgs, atjautīgs un izdarīgs. Viņš prata vairākas valodas, varēja prasmīgi dziedāt, muzicēt un labi zīmēt. M. Galnieks bija viens no tiem celmlaužiem, kas noorganizēja pirmo līvu zvejnieku biedrību “Rānda” (1920) [..]. M. Galnieks rūpīgi vāca un krāja līvu kultūrvērtības, īpaši par simboliku. Tā XX gadsimta sākumā M. Galnieka līvu simbolikas pētījumu sintēzes rezultātā tapa līvu karogs.”

Žēl, protams, ka nekas no M. Galnieka krātā un vāktā nav saglabājies, arī neviena kultūrvērtība par simboliku, jo būtu interesanti izsekot, kā talantīgais puisis Mārtiņš pētījumu pētīšanas ceļā nokļuvis līdz karogam:

“[..] karoga apakšpusē vēsi zaļš divas daļas, vidū balts viena daļa, augšā zils divas daļas. Tāds bija pirmais līvu karogs Ziemeļkurzemes jūrmalā,”

vēsta mākslinieks. Tomēr Šulcs nesaka, kad tas noticis, taču raksta: “Tolaik juridiski karogu kā līvu tautas simboliku nevarēja noformēt, tāpēc vajadzēja to pārformēt par biedrības karogu, respektīvi, par zvejnieku biedrības “Rānda” karogu.”

Kad nu Lielirbes gala lībiešiem bija savs karogs, tad Košraga aktīvists Didriķis Volganskis iestājies par to, ka arī mazirbnieku zvejnieku biedrībai “Zivs” vajadzīgs savs, un tā “radās otrais, tā sauktais Volganska variants”. Kā teicis Mārtiņš Lepste, kuru Šulcs citē tajā pašā rakstā:

“Strīdi par līvu karogu radās Dundagas un piznieku līvu ietiepības un stūrgalvības pēc, kuri nekādīgi nespēja saprasties un apjēgt to, kas bijis no tēvu tēvu laikiem, ko riktīgi bija izpētījis Mārtiņš Galnieks no Lielirbes. Bet vēlāk Didriķis Volganskis no Košraga uzstājās ar savu fantāziju. Te nu iznāca tā, kā pasakā, ka vienu un to pašu karogu vajadzēja tikai pie kāta piestiprināt ačgārni.”

Nav zināms, kādā sakarībā Lepste to būtu teicis Šulcam – privātā sarunā vai būdams Līvu savienības vadītājs (no 1924. līdz 1933. gadam).

Nav ziņu, ka Līvu savienības dibināšanas sapulcē būtu piedalījušies arī bērni, taču Andrejs Šulcs, kuram tolaik bija trīspadsmit gadu, raksta:

“It labi vēl atceros, ka 1923. gada 2. aprīļa sanāksmē arī izcēlās strīdi par līvu karogu. Lika uz balsošanu, bet tā kā Dundagas jūrmalas līvu bija vairākums, tad virsroku ņēma viņi.

Tikai vēlāk uzzinājām, ka jau pirms šīs sanāksmes D. Volganskis paspējis savu karoga ideju izstāstīt igauņiem, tie atkal, gribēdami labu darīt, Tartu to izgatavojuši un uzdāvinājuši kā šķiņķību mums. Ko darīt, – dāvinātam zirgam neviens zobus neskata.”

Valda Šuvcāne iebilst

Kad mēnešraksts “Līvli” publicēja vēsturnieces Valdas Šuvcānes rakstu “Andrej, vo’ tā bi’?”, mākslinieks tikko bija aizvadījis savu astoņdesmit ceturto dzimšanas dienu un kārtējo izstādi, tāpēc Valda vispirms izsaka atzinību savam novadniekam par jaukajām gleznām un tūlīt arī ķeras vērsim pie ragiem:

“Andrejs Šulcs vairākkārt runājis un rakstījis par līvu karoga tapšanu, uzsvērdams, ka karoga autors ir Mārtiņš Galnieks. Neesmu dzirdējusi, ka Lielirbes zvejnieku biedrībai “Rānda” būtu bijis karogs un ka tas mūsu ciemā būtu kādreiz plīvojis. Šaubas rodas par Andreja teikto, ka divu novadu zvejnieki karoga krāsu dēļ būtu nonākuši konfliktsituācijā. Dabīgi, ka, apspriežoties par karogu, katram varēja būt savas domas, ko izteica 1923. g. 2. aprīļa sapulcē.”

Tālāk Valda Šuvcāne citē rindkopu no Mārtiņa Lepstes pārskata par Līvu savienības desmit gadu darbību, kas publicēts Lībiešu draugu biedrības Latvijā izdotajā 1933. gada gadagrāmatā “Rāndalist ājgarāntõz 1933. āigastõn”:

“Tai pašā sanāksmē noteica, kādas krāsas karogu līvi sev darinātu, ievērojot to, ka līvi ir zvejnieki un viņu dzīve, pelnot maizi, notiek uz jūras. Tā kā jūras ūdens ir zils, tad apakšā tika ņemta zilā krāsa. Uz jūras darbojoties, viņu domas ir pie mājām, kur ir bērni un sievas. Raugoties uz māju pusi, viņi vispirms ierauga jūrmalas baltās smiltis, bet virs tām – zaļo mežu. Tāpēc tapa nolemts, ka līvu karogam ir jābūt – zils apakšā, balts vidū un zaļš augšā: zilais un zaļais vienā platumā, bet baltais uz pusi tik plats kā zilais un zaļais.”

Par to, kā tapa lībiešu karogs un kādi bija tā atklāšanas svētki, turpmākajās publikācijās.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”