Pirms divdesmit gadiem, kad Līvu savienības karogam apritēja 80 gadu jubileja, mēnešraksta “Līvli” 2003. gada vienīgajā numurā ar Valdas Šuvcānes vārdu tika publicēts raksts “Lībiešu karoga svētki” (4.–5. lpp.). Kā tagad atzīst raksta neoficiālā līdzautore Baiba Šuvcāne, tajā viņas apkopojušas visu informāciju, kas tolaik par karogu bija zināma. Portālā rakstu publicējam saīsināti.

Lībiešu karoga svētku tradīcija tika aizsākta pēc Lībiešu kultūras centra un Lībiešu draugu biedrības ierosmes 1998. gadā sakarā ar karoga iesvētīšanas 75. gadskārtu. Pirmo reizi tā tika atzīmēta 18. novembrī Tallinā. Pasākumu mēnešraksta “Līvli” 1999. gada 1. numurā (17. lpp.) aprakstīja viens no tā organizētājiem Valts Ernštreits: “Pasākumā tika demonstrēta jaunā igauņu dokumentālā filma “Mu liivlased” (“Mani lībieši”, režisore Pireta Sūrveli), dalībnieki tika iepazīstināti ar lībiešu dzejas izlasi. Sarīkojumā skanēja lībiešu dziesmas un dzejas lībiešu un igauņu valodā. Lībiešu kultūras centrs un Lībiešu draugu biedrība cer, ka lībiešu karoga vēsture netiks aizmirsta un iesvētīšanas gadskārtas sarīkojumi turpmāk kļūs par tradīciju.”

Renāte Blumberga

Raksta autore Valda Marija Šuvcāne (1923–2007) un Zoja Sīle Lībiešu svētkos 2007. gadā. Tie bija pēdējie, kuros V. M. Šuvcāne piedalījās.
Foto no Līvu savienības krājuma

“Ventas Balss” 1923. gada 30. novembra numurā ir izlasāms raksts par šo notikumu [lībiešu karoga iesvētīšanas dienu 1923. gada 18. novembrī Mazirbē – red.], ko te pārpublicējam.

Mazirbe. 18. novembrī vietējā Līvu biedrība sarīkoja svētkus, kuros starp citiem piedalījās arī viesi no ārienes (Igaunijas un Somijas). Svētkus atklāja ar runu, kurai sekoja “Dievs, svētī Latviju” nodziedāšana. Pēc tam pacēla jauno zaļi balti zilo līvu karogu, un biedrības priekšnieks K. Stalte teica attiecīgu runu, pēc kuras latvju valodā nodziedāja “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Pēc tam runāja par Līvu biedrības mērķiem, tālāk – mācītājs E. Ville – par pilsoņa pienākumiem, un tad – atbraukušie svētku viesi, starp citiem arī Igaunijas priekšstāvis profesors V. Ernitss, kurš vispirms sveicināja līvu tautu Vispasaules atturības līgas, Igaunijas atturības līgas un Latvijas Pretalkohola biedrības vārdā un savas runas otrajā daļā pārgāja uz alkohola jautājumu, aizrādīdams uz to, ka alkohols līviem, gluži tāpat kā visām citām tautām, ir nikns ienaidnieks, kas jāapkaro visiem spēkiem. Runu beidzot, viņš uzaicināja līvus nodibināt Pretalkohola biedrības nodaļu. Pierakstījās kādi 38 biedri, starp tiem arī vairāki latvieši un Dundagas mācītājs E. Ville. Sekoja vēl citas runas, līvu, igauņu un somu dziesmas, līvu pasakas, deklamācijas un dzejas. Beidzot nodziedāja valsts himnu un aizsūtīja telegrammas Valsts prezidentam, Saeimas prezidentam un ministru prezidentam.

Līvu savienības statūtu (apstiprināti 1923. gada 17. februārī) ceturtajā paragrāfā ierakstīts: “Savienībai ir savs zīmogs un karogs.” [..] pirmais Līvu savienības karogs nav saglabājies, tāpēc ir svarīgi un interesanti uzzināt par to.

[..] Kārļa Dzirkaļa populārzinātniskajā monogrāfijā “Latvijas karoga vēsture” (Rīga, 1936) ir rakstīts:

“Kādu gadsimtu atpakaļ vietējā vācu muižniecība kā bruņinieku pēcteči deklarēja trim Baltijas kādreizējām provincēm savas zemes krāsas (Landesfarben). Šīs krāsas lietoja arī karogā ar līmeniskām trim daļām. Tā Igaunijai (Estland) bija zaļš, violets, balts, Vidzemei (Livland) – sarkans, zaļš, balts, Kurzemei (Curland) – zaļš, zils, balts.

[..] Lībiešu senkarogs nav zināms, bet pēdējos gadu desmitos lībiešu atklātības darbinieki un biedrības lieto karogu ar trīs līmeniskām svītrām: divas daļas zaļā krāsā, viena baltā, divas daļas zilā krāsā, t. i., 2:1:2 proporcijās. Šīs krāsas nozīmējot mežus (zaļā), jūrmalas smiltis (baltā) un jūru (zilā). Piezīmējams, ka šādas pašas krāsas, tikai citā kārtībā, proti, zaļš, zils, balts, ir arī Kurzemes vecajā karogā. Starp citu, Kurzemes novada ēģēs (pie villainēm) zaļā, baltā un zilā krāsa vairākkārt sastopamas.”

Raksti par lībiešu karogu publicēti arī laikraksta “Līvli” 1999. gada pirmajā un otrajā numurā. Janvāra–marta numurā lasāms Tīta Sāres raksts “Lībiešu karoga krāsas bija arī korporācijai “Curonia”” M. Grīnbergas tulkojumā no igauņu valodas. Tā paša laikraksta 1999. gada aprīļa–jūlija numurā ievietots Marti Hāvio (1899–1973) raksts “Lībiešu karoga svētki” R. Blumbergas tulkojumā no somu valodas. [..]. Lībiešiem toreiz sava izdevuma nebija, un aculiecinieku aprakstu lībiešu valodā nav. Saglabājušās Didriķa Valguma (Volganska) lībiski rakstītās atmiņas, kurās viņš stāsta, ka lībiešu karoga krāsu izvēle esot viņa priekšlikums. Tās cieši saistītas ar lībiešu zvejnieku darbavietu – jūru. Braucot malā no zvejas zilajā jūrā, zvejnieks vispirms redz zaļo mežu, tad – smilšu kāpas. Tāpēc karogs veidojams zaļš, balts, zils. Par tādu krāsu salikumu runāts ar lībiešu labvēļiem igauņiem, un tādu karogu viņi arī izgatavojuši.

Igaunis Tīts Sāre gan īsti nezina, bet domā, ka ideju izmantot korporācijas “Curonia” krāsas varētu būt piedāvājuši Tērbatas universitātes studenti, kas lībiešus apmeklēja valodas ekspedīcijās. Vēsturiski par korporāciju “Curonia” ziņas ir šādas – baltvācu studentiem, kas nākuši studēt Vācijas augstskolās no Vidzemes, igauņu teritorijām un Kurzemes, jau 18. gadsimtā bija paradums nēsāt kopīgas atšķirības zīmes:

“Korporācijas “Curonia” nodaļas gandrīz vienlaikus – 1804. un 1805. gadā – tika nodibinātas Heidelbergā, Getingenē, Leipcigā, Jēnā un Berlīnē. Par pazīšanās zīmi viņi izvēlējās trīs krāsu – zaļās, zilās un baltās – apvienojumu. [..] Nevaldāmā studentiskā dzīvesveida dēļ, kam pamatā bija dzertiņi un dueļi, kuroņi no Vācijas augstskolām tika izsūtīti uz Vidzemi, kur viņi savācās Tērbatā. Te kuroņi 1808. gadā atjaunoja savu korporāciju, un tās modelis kļuva par paraugu citām, vēlāk dibinātām korporācijām. Šis paraugs izpaudās arī krāsu izvietojumā, kur baltā atradās apakšā. Starp citu – šī tradīcija redzama arī Igaunijas zili melni baltajā karogā.”

T. Sāre raksta, ka lībieši paši gan krāsas neskaidroja tik politiski, viņiem šī toņu gamma pavērās, braucot mājās no zvejas jūrā. Alegoriski to tomēr varot saistīt ar lībiešu nacionālās atdzimšanas ideju. Lībiešu karoga baltajai svītrai bija jāsimbolizē lībiešu kultūras autonomija.

T. Sārem gan neesot skaidrs, kura no aprakstītajām alternatīvām bijusi noteicošā karoga veidošanā. Arī Igaunijas karogs savas radīšanas laikā atspoguļoja studentu korporācijas krāsu tradīciju, taču dabā šos toņus var redzēt skaistā ziemas dienā. “Šādus karogus var nosaukt par Dieva noliktiem, jo atbilstīgā krāsu tradīcija tautai bijusi jau pirms karoga radīšanas. Pie šādiem karogiem pieskaitāms arī lībiešu karogs,” rakstu pabeidz T. Sāre.

Līvu savienības ļaudis Lībiešu tautas namā svin karoga svētkus 2015. gada 21. novembrī.
Foto no Līvu savienības krājuma

Līvu savienības ļaudis Lībiešu tautas namā svin karoga svētkus 2015. gada 21. novembrī.
Foto no Līvu savienības krājuma

[..] D. Volganskis atceras, ka karogu bija sagādājusi Igaunijas Dzimtās valodas biedrība un lībiešiem to uzdāvināja tās pārstāvis. Karognesējs, kas saņēma lībiešu karogu no K. Staltes rokām, bijis Līvu savienības valdes loceklis K. Stefenbergs. Esot skanējusi K. Staltes “Karoga dziesma”. Tās teksts publicēts K. Staltes dzeju grāmatā 1924. gadā, bet kā dziesma ar notīm – 1929. gadā.

Lībiešu karogs kopā ar Latvijas un radu tautu karogiem svinīgi plīvoja pie Tautas nama tā pamatu iemūrēšanas dienā 1938. gada septembrī un atklāšanas svētkos 1939. gada 6. augustā. Toreiz karogs netika izgatavots vairumā un pie lībiešu mājām neplīvoja.

Jaunākie laiki

Karogs un himna ir simboli, kas rosina tautu uz atmodu. Kad Latvijas Republikā pēc gandrīz piecdesmit nebrīves gadiem sākās atmoda, to jūtīgi uztvēra arī lībieši un viņu pēcnācēji. Tika atjaunota Līvu savienība [1988. gadā 26. novembrī – red.], organizēti dažādi pasākumi, un savs karogs bija vajadzīgs, lai stiprinātu patriotismu un identitātes izjūtu. [Savienības atjaunošanas dienā Reinhards Zandbergs bija tas, kurš atbrauca no Mazirbes uz Rīgu ar mazirbnieku pašu šūdināto zaļbaltzilo lībiešu karogu, kas toreiz Latvijā bija vienīgais. – B. Šuvcānes papildinājums.] Lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist” 1989. gada pirmajos mēnešos rīkoja lībiešu nacionālā karoga izgatavošanu. Praktiski to paveica lībiešu izcelsmes tērpu māksliniece, Nacionālās operas darbiniece Anda Rozefelde sadarbībā ar ansambļa toreizējo valdes priekšsēdētāju Zoju Sīli. Mūsu lībiešu karogs pirmo reizi plīvoja 1989. gada 12. maijā Aizkraukles pilsdrupu vārtu ailē, kur izrādīja teatralizētu uzvedumu “Nerimst dziesma sen dziedāta”. Arī vēlāk – festivālā “Baltica” un citos pasākumos – mūsu karogs vienmēr bijis klāt.

1989. gadā 5. augustā, [pirmo] Lībiešu svētku laikā, Mazirbē lībiešu karogu Līvu savienībai dāvināja un baznīcā iesvētīja [Didriķa Volganska dēls] Somijas prāvests, lībietis Edgars Vālgamā. Savs karogs bija Slīteres rezervātam, kas toreiz apsaimniekoja Lībiešu tautas namu. Drīz izgatavoja vēl citus karogus, bet to nav bijis pietiekami.

Edgars Vālgamā iesvēta lībiešu karogu Mazirbes baznīcā 1989. gada 5. augustā.
Foto no Baibas Šuvcānes krājuma

Lībiešu karoga 80. jubileja

Rakstu “Lībiešu karoga svētki” noslēdz apraksts par lībiešu karoga svētkiem, kas tika atzīmēti tā iesvētīšanas 80. gadskārtā – 2003. gada 18. novembrī.

***

Līvu savienība 2003. gadā atrada iespēju izgatavot simt lībiešu nacionālo karogu. Lai nosvinētu karoga astoņdesmitgadi, lībieši 2003. gada 18. novembrī pulcējās Mazirbē. Līvu savienības organizētos karoga svētkus ievadīja Latvijas neatkarības 85 gadu jubilejai un Lībiešu karoga svētkiem veltītais dievkalpojums Mazirbes baznīcā. Uz to bija pulcējušies lībieši, viņu pēcnācēji un interesenti no Mazirbes, Kolkas, citiem lībiešu piekrastes ciemiem, kā arī Ventspils un Rīgas. Palīgmācītājs Āris Kronbergs sveica dievkalpojuma dalībniekus svētkos un savā svētrunā iepazīstināja arī ar lībiešu karoga vēsturi. Tāpat kā tālajā 1923. gada 18. novembrī, baznīcā atkal skanēja korālis “Dievs Kungs – mūsu stiprā pils”, ko lieliski papildināja ansambļa “Līvlist” lībiešu valodā dziedātās dziesmas.

Pēc dievkalpojuma svētku dalībnieki kārtojās gājienam uz Tautas namu. Lībiešu karogiem lepni plīvojot spirgtajā jūras vējā, gājiens devās cauri Mazirbei, kur pie vienas otras mājas blakus Latvijas valsts karogam bija redzams arī lībiešu karogs. Ja pirmajā brīdī daži vecāka gadagājuma ļaudis izvēlējās iespēju palikt autobusā, tad gājiena emocionālā kopības izjūta no siltajiem transportlīdzekļiem izvilināja it visus. Priecīgi satraukti un pacilāti, svētku dalībnieki nonāca pie Tautas nama, kas rudenīgajā pelēcībā ar savu spožo baltumu īpaši izdalījās apkārtnē, raisot zināmas asociācijas ar “gaismas pili”. Būtu lieliski, ja nākotnē šī līdzība iegūtu patiesu piepildījumu.

Karogotais gājiens cauri Mazirbei 2003. gada 18. novembrī.
Baibas Šuvcānes foto

Tautas nama iekšpuse viesus sagaidīja mājīgi saposta svētkiem un ar lielo podiņkrāšņu iesildītu zāli. Arī somu dāvātā fotoizstāde bija tepat un ļāva atkal un atkal ieskatīties mūsu senču iemūžinātajās sejās un dzīves gaitās. Kā fotoliecība par šo jauko dienu nākotnei paliks lielais kopfoto uz Tautas mana kāpnēm.

Tika nodziedāta Latvijas un lībiešu himna. Tā kā Līvu savienība sadarbībā ar “Lībiešu krastu” bija izdevusi nelielu lībiešu dziesmu brošūriņu “Plagā loul” (Karoga dziesma), visi klātesošie dziesmas varēja dziedāt lībiski. Šķiet, ka pirmo reizi Latvijas himna “Dievs, svētī Latviju” tika nodziedāta kopīgi arī lībiešu valodā.

Svētku uzrunu teica Līvu savienības vecākais Aldis Ermanbriks. Viņš uzsvēra, ka mēs varam būt lepni, ka mēs esam līvi un varam brīvi attīstīties savā zemē, cerīgi skatīties nākotnē. Lībiešu kultūrvēsturniece V. M. Šuvcāne pastāstīja par lībiešu karoga vēsturi un nolasīja K. Staltes “Karoga dziesmas” pirmo pantu lībiešu valodā. Pēc tam visi dziesmu kopīgi nodziedāja. Klātesošos svinīgi uzrunāja LS vecākā vietnieks D. Stalts. Līvu savienību apsveica arī ĪUMSIL sekretariāta pārstāve Aina Balaško. Viņa pasniedza Atzinības rakstu par aktivitātēm XXIII Vispārējo dziesmu svētku un Lībiešu karogu svētku sakarā. Līvu savienība savukārt uzdāvināja lībiešu karogu ministrijai, novēlot atrast tam pastāvīgu vietu savās telpās.

Lībiešu karogi tika dāvāti LS ilggadējiem aktīvistiem, kurus bija izraudzījušās LS reģionālo grupu valdes. Svētku oficiālās daļas noslēgumā A. Ermanbriks prezentēja tikko sagatavoto skaņu kaseti “Kāzas jūrā” ar lībiešu folkloras tekstu paraugiem, kurus ierunājusi V. M. Šuvcāne. Tuvākajā laikā būs pieejams arī kompaktdisks ar šo ierakstu.

Lībiešu karoga svētku dalībnieku kopfoto 2003. gada 18. novembrī.
Baibas Šuvcānes foto

Svētku saviesīgajā daļā ar nelieliem priekšnesumiem uzstājās ansambļi “Līvlist” un “Kāndla”, folkloras kopas “Skandinieki” pārstāvji, bija iespējams vērot videoierakstus par lībiešiem, kopīgi padziedāt un aprunāties ar savējiem no visām lībiešu grupām. Jauku pārsteigumu sagādāja Ventspils lībieši, kas “prezentēja” jaunu ansambli – “Vanā pešlinki”. Tās bija četras dūšīgas sievas, kuras pirmo reizi bezbailīgi uzstājās tik plašā lībiešu sabiedrībā. Noteikti gribas uzsvērt LS Ventspils grupas īpašo vienotību, kuras stiprinātāja un kopēja neapšaubāmi ir tās vadītāja Ausma Ernestovska.

Sevišķi liels paldies jāsaka Mazirbes lībiešiem, kas no visas sirds parūpējās, lai svētki izdotos tik labi. Mājupceļā mūs visus apmirdzēja zvaigžņotas debesis un jaukas domas par skaisti pavadīto dienu. Varbūt ir sākusies kāda interesanta un vērtīga tradīcija?

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”