2022. gada nogalē Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, kuras raksturīgākās vērtības kopienas ieskatos ir ikdienas saziņa lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs un Vidzemes lībiešu dzimtu pētīšana. Pati valoda ir zudusi jau sen, turklāt nav skaidru ziņu par to, kādu valodu vispār runājuši Vidzemes lībieši. To savulaik, būdams Spīdolas stipendiāts, pētījis kultūras vēsturnieks un valodnieks Tenu Karma (1924–2014), kurš 1990. gadu sākumā Latvijas Universitātē lasīja speciālo kursu “Ievads lībiešu filoloģijā”, kur latviešu valodas un literatūras specialitātes studenti saņēma ziņas par lībiešu un latviešu valodas savstarpējo saskari un iespaidu, kā arī par lībiešu kultūras vēsturi. Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” 1993. gada aprīļa numurā publicēts Tenu Karmas raksts “Kādu valodu runāja Vidzemes lībieši”.

Mums nav pamata domāt, ka visā plašajā novadā, kur pēc Indriķa Livonijas hronikas ziņām dzīvojuši lībieši, viņi būtu runājuši vienādi. Tāpat kā mūsdienu Kurzemes lībiešu dialektā ir trīs izloksnes un vislielākajā – austrumu – izloksnē pat katra ciema valodā ir savas īpatnības, tāpat arī Vidzemes lībiešu dialektā ir bijušas vairākas izloksnes. Tikai mūsu rīcībā ir par maz ziņu, lai spriestu, cik to ir bijis, nemaz nerunājot par to, kādas tās ir bijušas, izņemot tikai vienu – Salacas krastos runāto, ko tā arī mēdz saukt par Salacas lībiešu valodu.

Daugavas un Gaujas lībieši no vēstures arēnas tika nostumti, iekams paspēja fiksēt viņu valodu. Nekādi īsti rakstu pieminekļi nav saglabājušies vai arī nav atrasti.

Tiesa, Indriķa Livonijas hronikā atrodam izteikumu maga magamas! ‘guli gulēdams’, t. i., ‘guli nu mūžīgi mūžos!’. To kāds svešinieku pusē pārgājis lībietis 1211. gadā no Turaidas pilskalna uzsaucis kādam uzbrucējam igaunim, kas kopā ar savējiem cīnījās pret svešajiem iebrucējiem. Tikai – nav skaidrs, vai tas pateikts lībiski vai igauniski. (Formas ziņā teiktais pilnīgi saskan ar mūsdienu igauņu valodu, kaut arī konstrukcija mūsdienās pazīstama tikai noliegumā, piem., ei tule tulemaski ‘nākdams neatnāks’, t. i., ‘nemūžam neatnāks’. Mūsdienu Kurzemes lībiešu valodā to pateiktu citā formā, bet konstrukcija būtu tāda pati: mag maggõs!)

Hronikā bez tam ir fiksēti arī lībiešu personvārdi un apdzīvotu vietu nosaukumi.

Nākamie pieraksti parādās tikai kādus četrarpus gadsimtus vēlāk. XVII gs. II pusē hronists Tomass Jērne (Hiärne, 1638–1678) kaut kur Vidzemē pierakstījis 39 lībiešu sugasvārdus (un 7 vietvārdus), no kuriem viņš savā hronikā ietvēris septiņus: Juck ‘smiltis’, Sembd ‘piens’, Togi ‘debesis’, Södert ‘siers’, Pilge ‘jūdze’, Nehman ‘govs’, Ox ‘lācis’. Grūti spriest, cik Jērne tos pareizi sadzirdējis, cik mācējis pierakstīt, cik viņam ir palīdzējusi vai traucējusi viņa somu un igauņu valodas prašana, bet vairākos gadījumos kļūdas ir acīm redzamas. Aiz šiem vārdiem var saskatīt šādus mūsdienu Kurzemes lībiešu valodā sastopamus vārdus: jõugõ, sēmḑa, tōvaz, sȭira, piļgõm, nīem, okš.

XVIII gs. 60. gados Rīgas tuvumā tagadējo Ādažu teritorijā ir dzirdēts teikums (kas publicēts 1778. g.) “Emma! Emma, kurrat, kurrat koke!”, t. i., ‘Māte! Māte, velns, velns virtuvē!’ Arī šis vācu ortogrāfijā kļūdaini pierakstītais teikums drīzāk izskatās igaunisks nekā lībisks. Pierakstītājs Johans Ludvigs Bergers (Börger) šos vārdus bija dzirdējis Remberģes kroga virtuvē, kur viņš bija gājis sasildīties. Krodzinieka bērni, ieraugot svešinieku vilkādas kažokā, tā kliegdami, aizbēguši pie mātes. Uz ceļinieka jautājumu, vai viņi būtu igauņi, krodziniece paskaidrojusi, ka viņi esot lībieši un tā esot sena viņu valoda.

XVIII gs. II pusē pēc Pēterpils Zinātņu akadēmijas vēstures profesora Augusta Ludviga Šlēcera (Schlözer, 1735–1809) ierosinājuma Salacgrīvas mācītājs Burkhards un Rīgas mācītājs Esens vāca materiālus par Salacas lībiešu valodu, ko viņš publicēja 1770. gadā. Tur ietilpa pāri par 100 Salacas lībiešu valodas vārdu un izteicienu, arī šādi:

minna jux Liebi ‘esmu lībietis’,

minna jux Liebi nain ‘esmu lībiete’,

mai paggatim Liebischki ‘mēs runājam lībiski’,

med maha jux om Liebisk ‘mūsu zeme ir Lībzeme’.

Šos vācu ortogrāfijā kļūdaini pierakstītos teikumus savā apcerējumā par lībiešiem 1892. gadā ietvēris tā laika Tērbatas students Dundagas mežsarga dēls Fricis Kārkluvalks (1867–1903), maha vietā aplam salasījis maba. Pēc šīs kļūdas var spriest, ka tieši no Kārkluvalka, savukārt, pirmo un pēdējo no augstāk citētajiem Vidzemes lībiešu izteicieniem Kurzemes lībiešu mutē ielicis Marģeris Zariņš “Didriķa Taizeļa brīnišķīgajos piedzīvojumos” 1977. gadā (aiz pārskatīšanās vai tīšuprāt “bagātinot” tos ar jaunām kļūdām un pēdējā teikuma jaunu tulkojumu: ‘runāju tikai pa lībiskam’).

Pēc Šlēcera lūguma mācītāji ir centušies dot arī lībiešu darbības vārdu locīšanas paraugus. Burkhardam tas nav izdevies, un viņš te vaino lībiešus, kas par konjugāciju nekā nejēdzot.

Pirmais kaut cik garāks lībiskais teksts ir publicēts 1789. gadā Rūjienas mācītāja Gustava Bergmaņa (1749–1814) sastādītajā un viņa mājas spiestuvē drukātajā tēvreižu krājumā. Bergmanis lībisko tēvreizi bija pats pierakstījis no kāda Vidzemes lībieša, laikam Mazsalacas draudzē, kur viņš agrāk bija strādājis par dvēseļu ganu.

Pirmais garākais lībiskais teksts.
Publicēts 1789. gadā Rūjienā.

Skatoties uz šo saturā un valodā kļūdaino tekstu, var nojaust, ar kādām grūtībām tas tapis. Lībietis nav zinājis tēvreizes vārdus, bet mācītājs nav pratis lībiešu valodu un nav mācējis viņam uz ātru roku tulkotus vārdus pierakstīt. Tā nu pirmais lībiskais teksts iegājis pasaules apritē trūcīgā veidā.

1846. gadā Tērbatas universitātes vēstures profesors Frīdrihs Krūze (Kruse, 1790–1866) kādā darbā publicējis pāri par 150 Salacas lībiešu vārdu un tulkotu tekstu, tāpat ļoti kļūdaini. Par tekstu pat grūti spriest, vai tas būtu domāts Vidzemes vai Kurzemes lībiešu valodā.

Tādējādi līdz pagājušā gadsimta vidum bija publicēti tikai 7 personu visai trūcīgi pieraksti no Vidzemes lībiešu valodas. Neviens no viņiem nav bijis lībietis, pat ne lībiešu valodas pratējs, pieraksti ir izdarīti nemākulīgi, rakstība ir dažāda, atkarā no pierakstītāja dzimtās valodas. Tāpēc šie pieraksti neļauj dabūt priekšstatu, kādu valodu ir runājuši Vidzemes lībieši.

Uzticami dati mums ir vienīgi par Salacas lībiešu izloksni. Tos savācis profesionāls valodnieks Pēterpils akadēmiķis A. J. Šēgrēns (Sjögren, 1794–1855), kas 1846. gada vasarā Svētciemā strādāja divarpus nedēļas. Viņa vākumu apstrādāja un 1861. gadā publicēja akadēmiķis F. J. Vīdemanis (Wiedemann, 1805–1887). Vākums ietver gan fonētiku, gan leksiku, gan gramatiku.

Ieskatam došu te dažus Salacas lībiešu teikumus no Šēgrēna–Vīdemaņa gramatikas līdz ar tulkojumu mūsdienu Kurzemes lībiešu valodā (austrumu izloksnē) un latviešu valodā.

Tul sīt minnel jūr, mina tāb sinnel midāgist teits.

Tul tǟnõ min jūr, ma tōb sinnõn midāgist kītõ.

Nāc šurp pie manis, es gribu tev kaut ko pateikt.

Mäd kiel om stīv.

Mäd kēļ um kanktõ.

Mūsu valoda (mēle) ir stīva.

Ku tāb juosti säldest pagat, sis vajag juosti apmütuld.

Ku tōb jõvīst sieldõ rõkāndõ, siz um jõvīst mõtlõmõst.

Ja grib labi skaidri runāt, tad ir labi jādomā.

Sin vajag min līb kiel opatum.

Sinnõn um minnõn rāndakīeldõ (līvõ kīeldõ) opātõmõst.

Tev man jāmāca lībiešu valoda.

Parim om, ku imi om joutum un täru, ku rikas un tobli.

Parīm um, ku rišting um joutõm ja tīera, äb ku rikās ja rujā.

Labāk, ja cilvēks ir nabags un vesels, nekā bagāts un slims.

Lībiešu izloksnes ir visai tuvas, tomēr Salacas izloksnē daudz kas ir citādi gan fonētikā, gan leksikā, gan gramatikā. Tuvāka tā šķiet Kurzemes rietumu izloksnei un arī igauņu valodai. Var pamanīt it kā drusku lielāku latviešu valodas iespaidu, kas reizēm ir citāda nekā Kurzemes izloksnēs.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.