Mākslinieks un mākslas zinātnieks Uga Skulme (1895–1963) aizrautīgi ceļoja pa Latviju, gleznodams dzimtenes ainavas un iemūžinādams ik novada savdabību. Trīs vasaras viņš strādāja arī Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemā Pitragā. Mūžā pieredzēto viņš dzīves pēdējos piecos gados aprakstījis atmiņu kladēs, kas, dēla Jurģa Skulmes (1928–2015) apkopotas, pārtapa grāmatā. Apgāda “Neputns” 2013. gadā izdotajā “Atmiņu grāmatā” iekļauta apakšnodaļa ar nosaukumu “Kurzemes jūrmalā. Pitrags”, kur, kā raksta Uga Skulme: “Aizbraucu uz Pitragu pirmo reizi 1938. gada vasaras beigās. Biju tur 1939. gada vasarā, 1940. gada vasarā. Pēdējo reizi jau vācu okupācijas laikā, laikam 1942. gada vasarā, kad tur ciemojāmies kādās mājās – Olga Zemlīte, viņas māte un es.”

Ugas Skulmes vērojumi ir visai savdabīgi. Tā mākslinieks raksta, ka Jāņos vajadzējis uzmanīt lībiešu jauniešus, jo viņus pārņēmis dedzināšanas kults – kur ieraudzījuši pavecāku laivu, tur laiduši uguni klāt. Tagad grūti pateikt, vai tas bijis viens gadījums, kas pārtapis vispārinājumā, vai tiešām tradīcija. Tāpat kā to, vai tiešām Pitraga apkaime bijusi tik bagāta baravikām, ka atlicis tikai ieiet mežā un grozs jau pilns. Zinu, ka šādas vietas ir Sīkragā, bet, iespējams, bija arī Pitragā – astoņdesmit gadi tomēr ir vesels laikmets, kurā paspēj izaugt jauni meži, veidoties jauni ceļi un aizaugt vecie.

Tātad pirmās Latvijas brīvvalsts pēdējos gados Lībiešu krasts tā apmeklētājiem pavērās šādā veidolā.

Pitraga sedums ar krastā izvilktām bušu zvejas laivām, 1927. gads.
Ferdinanda Linnusa foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 471:1)

Kad pārbraucu mājās Rīgā, pēc kādām dienām devos uz Kurzemes jūrmalu, kurpu mani aicināja Ubāna ieteiktais modelis – Olga Zemlīte. Aizbraucu uz Dundagu, kur bija jāuzturas līdz nākamam rītam, jo pa ceļam es uzgleznoju divas Dundagas ainavas: dīķi, kas reproducēts “Sējējā”, un dzirnavas. Zemlīte iebrauca vakarā. No Dundagas devāmies uz Mazirbi pa šaursliežu dzelzceļu. Tur vedēju mantām nevarējām dabūt, bet nodevām nesamo Kolkas raga pastniekam, kurš mantas solījās izmest “pie laivas” pretī Pitragciemam. (Teksta komentāros J. Skulme raksta: “Starp Mazirbi un Kolku regulāras satiksmes nebija. Toties katru dienu no Kolkas uz Mazirbi devās pastnieks, kurš tur sagaidīja ar šaursliežu dzelzceļa vilcienu piegādātos sūtījumus un ar divričiem brauca atpakaļ uz Kolku. Zvejniekciemu iemītnieki nereti pasta vedēju izmantoja, lai pašiem nevajadzētu doties uz Mazirbes veikalu, iepirkumus tad veica braucējs. Jūrmalā sagaidīja pastnieku, iedeva tam naudu pasūtījumam un atpakaļceļā saņēma vajadzīgo. Pastnieks turp un atpakaļ brauca pa liedagu.” – G. B.) Jūra bija brīnišķa. Silts un tīrs ūdens. Neviena cilvēka liedagā.

Zemlīte dzīvoja kādā būdiņā. Māte Minna Segliņa — atraitne — laipna. Pitragā dzīve bija ļoti primitīva. Ēdu kazas rūgušpienu un dzēru kazas pienu. Svaigu zivju tur nebija, bet žāvētu bušu cepts filejs tika ēsts un pepinātās lestes, cūku pupas, pašu cepta rupja maize, kartupeļi, un tas viss. Vasaras beigās bija tik daudz barviku, ka vajadzēja tikai iziet uz kādu brītiņu mežā, lai salasītu kurvi barviku. Ceptas uz iesma, barvikas tika ēstas bezgala daudz. Gulēju es Pitragā šķūnītī zem jumta. Naktīs pie manis līda kaķēns. Labi, ka jūra bija tepat aiz kāpām un varēju nakts laikā, kad visi vēl gulēja, nomazgāties. Jūra vēlu iesila, bet ilgi paturēja siltumu. Ūdens bija tīrs, ne jau tāds kā Rīgas jūrmalā, kā to stāstīja brālis Otis. Kādā vietā Pitragā zem ūdens, kad ienira, varēja saskatīt nogrimušu kuģi. Uzgāju, ka viss šis kuģis noklāts ar gliemežvākiem. Starp citu, Pitragā savulaik atrasts galions – kuģa priekšgals, šķiet, no 17. vai 18. gadsimta. Šad tad mirāžā redzēju Sāmu salu. Kad Rīgā ceriņi jau bija pārziedējuši, tad Pitragā vēl ziedēja ievas. Vakaros dzirdēja dzērvju klaigas. No rītiem viens otrs savos kartupeļos atrada mežacūku izartas kartupeļu vagas.

Kādu svētdienu devāmies uz Šlīteri. Kājām līdz Mazirbei un ar vilcienu līdz Šlīterei. Iepazinos ar mūža mežu, ar īvēm, efejām. Kādās mājās deva gultām linu palagus un svītrotas segas. No Šlīteres augstienes varēja redzēt Sāmsalu. Šlītere skaitījās dabas rezervāts. Kāda krēsla tur valdīja zem kokiem! Nāk prātā pusdienas laiks mežā, kādu bērnībā novēroju. Viss paliek kluss. Pat ne mazākās vēsmiņas nav vairs. Putni apklust, un šinīs mirkļos. kad lielais Pans guļ, paliek jo baigi.

Gleznošanai gan Pitragā vielas bija maz, jo viss ļoti nabadzīgs un sīks, labāk Košragā, Saunagā, Mazirbē. Uz Rīgu devos ar motorkuģīti “Helga” līdz Mērsragam un no turienes pa šaursliežu dzelzceļu līdz Stendei, un tad pa platsliežu līdz Rīgai. Pa ceļam uz Mērsragu bija pamatīga vētra, zvejnieku sievas uz kuģīša lūdza jau dievu. Kuģītis bija spiests iegriezties Mērsraga ostā. Nakti, pat divas pavadīju kādā tūristu mītnē. Iepazinos ar kapiem (kadiķu krusti), ar akmeņaino jūrmalu. Uzgleznoju šo to. Mājās ar slavenu klēti sarunāju senlaiku galdu, par kuru kopā ar atvešanu līdz Rīgai ņēma no manis 10 latus. Ēkas Mērsragā gan ļoti augstiem grodiem. Kapos – liepu lapuveidīgi krusti, kapu zīmes no paegļa.

Košraga Tilmaču klēts, 1937. gads.
Gustava Renka foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 793:47)

Bieži vien uz šo stūrīti atbrauca no Tartu igauņu prof. Loritss, bet vēlāk Ulmanis viņam aizliedza ierasties lībiešu apvidos, jo profesors aģitējis par lībiešu apvidu pievienošanos Igaunijai. Košragā dzīvoja lībiešu vadonis Volganskis. Viņa dēli brauca uz Somiju mācīties. Viens pat, šķiet, piedalījās kā virsnieks Ziemas karā ar PSRS.

Pitradzieši un mazirbieši lielā skaitā iestājušies baptistos, kaut arī Mazirbē prāva luterāņu baznīca celta no lauku akmeņiem. Biju aizgājis uz baptistu kapu svētkiem. Pitraga kapi diemžēl tālu no jūras. Vēlāk, atceroties atsevišķus ļaužu grupējumus pie kapiem, uzgleznoju darbu “Kapu svētki”.

Lībiešiem nedrīkst ar delnas malu rādīt it kā kāju zāģēšanu ap ceļgalu apvidu. Viņi tad kļūst dusmīgi, jo šāda zāģēšana atgādina viņiem laikus, kad lībieši izzvejotiem bojā gājušiem jūrniekiem griezuši nost kājas, iekāruši tās menteļskurstenī, lai izžūtu un atbrīvotu zābakus. It kā senatnē lībieši klibam zirgam uzkāruši kaklā vēja lukturi un vētrainā naktī šādu zirgu vadājuši pa jūrmalu. Kustošā uguntiņa maldinājusi jūrniekus, tie avarējuši, piekrastniekiem iznācis, ko palaupīt.

Reiz es tuvējās pļavās atradu no bušu (plekšu) kauliem interesantu veidojumu – bērnu rotaļlietu. Žēl, ka nepaņēmu, nenozīmēju vai nenofotografēju.

Lībieši neko daudz Pitraga – Mazirbes rajonā nezvejoja. Vairāk strādāja pie baļķu un malkas uzkraušanas uz kuģiem un uz plostu siešanu. Precētas sievas vienumēr šeit gāja tikai vīram nopakaļ. Blakus vīram tām iet skaitījās ļoti nepieklājīgi. Tāda nu tā paraža.

Malkas lādēšana uz kuģiem, 1937. gads.
Gustava Renka foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 793:50)

Ar kuģīti braucot ap Kolkas ragu, bija krietni vien ko izšūpoties. Tur jūra pastāvīgi bija nemierīga. Kādus kilometrus piecus sešus no Pitraga, Pitragupes sākumdaļā bija tā sauktā zviedru grāvja ūdenskritums, kur reiz atradu tīklos ietinušās foreles. Tīkls bija pārvilkts pāri šim grāvim, un tāpēc to sagriezu.

Jāņos lībiešu jauniešiem pamatīgi jāseko. Kur tie tik ierauga kādu vecāku laivu, tā klāt un pielaiž uguni. Tā Jāņos deg aizdedzinātās laivas. Laikam tomēr šai laivu degšanai sava kulta nozīme.

Bērnībā es lasīju no skolas paņemtās Vodovozinas grāmatas, kur aprakstītas dažādas tautas. Tur par somiem bija teikts, ka tie ļoti godīgi. Nezogot. Arī te ārkārtīgs godīgums. Kad ļaudis aiziet pļavās, mājas paliek neaizslēgtas. Baptistu pretalkohola propagandai liela nozīme: lībieši nedzer. Vismaz tas tā bija toreiz, tajās vasarās, kuras tur pavadīju. [..]

Trešo vasaru (1940), kad braucu uz Pitragu, Jurģis bija man līdzi. Rīgā sen jau bija noziedējuši ceriņi, bet te, pie Lielās jūras, nupat tik ievas ziedēja. Jūrā ūdens bija auksts. Peldēties vēl nevarēja. Kādu dienu Jurģis apgalvoja, ka pie apvāršņa esot redzamas zemūdenes, kas uzpeldējušas virs ūdeņa. 17. jūnijā nolēmām braukt ar Zariņa ģimenes motorkuģi “Helga” no Saunagciema uz Melnsilu. Ar šo kuģīti es parasti braucu uz Mērsragu. Zariņš bija lībietis un tāpat kā cits viņa ciltsbrālis Volganskis – bagāts. Zariņš kopā ar saviem diviem dēliem braukāja ar kuģīti “Helga” uz Rīgu un atpakaļ. Kad no rīta ap 9 izbrauca, tad uz 12 vakarā nonāca Rīgā. Pa ceļam “Helga” apstājās visu zvejniekciemu tuvumā, lai uzņemtu kravu un pasažierus. Un tad tikai no Engures devās tieši uz Rīgu.

Kad nonācām Saunagā, mums stāstīja, ka “Helgu”, šurpu nākot, apturējuši krievi un paņēmuši no dažiem pasažieriem šaujamos ieročus. Man līdz bija 7. kalibra brauniņš, un to es tad nodevu, lai aiznes uz Pitragu atpakaļ. Kad aiz Kolkas raga iegriezāmies līcī, tad vērojām, kā tvaikonis “Odins”, kurš nāca no Zviedrijas uz Rīgu, bija spiests tuvoties dežurējošai zemūdenei, un tik pēc tam tas varēja doties tālāk.

Melnsils mūs ne ar ko jaunu nepārsteidza. Ilgi krastmalā neuzturējāmies un devāmies uz Šlīteri. Pa ceļam dzirdējām, ka krievu strādnieki, kas šur tur te uzturējās, palikuši rosīgāki. Kad nonācām Šlīterē un apstājāmies tūristu mītnē, sliktākā kā jebkur citur Latvijā, tad dabūjām dzirdēt Ulmaņa runu (radio pārraidē), kur viņš atzīmēja savas valdīšanas laiku kā izcilu latvju vēsturē. Sapratām, ka Latvijā notikušas lielas pārmaiņas. Francija bija sakauta.

Tūristu mītnē gulēšanai bija tikai daži salmu vīkšķi. Tīrība bija tāda, ka riebās ēst pat vārītas olas. Apskatījuši Šlīteri, devāmies uz staciju un ar vilcieniņu nonācām Mazirbē.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.