Deviņdesmito gadu sākumā neatkarību atguvušo Latviju apmeklēja daudzi ārzemju viesi. Valstsvīri, ierēdņi un diplomāti iegriezās arī Ziemeļkurzemes jūrmalā, kur bija sākusi saimniekot tikko nodibinātās Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” izpilddirekcija. Viņus priecīgi veda un tikpat priecīgi sagaidīja, jo vietējiem šķita, ka atbraucēji varēs palīdzēt, piemēram, izbūvēt ceļu līdz jūrai un laivu piestātnes, izveidot mazus zivju pārstrādes uzņēmumus, iegādāties laivas utt.

Toreizējais “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, kā rakstīja mēnešraksts “Līvli” (1992. gada 3. numurā), “nepārprotami lika saprast, ka mūsu valsts ir nabadzīga, tāpēc netiek piešķirti vajadzīgie līdzekļi Lībiešu krasta programmas realizācijai”. Zviedrijas vēstnieks uzsvēra, ka valsts varētu sniegt palīdzību, “ja šejienes iedzīvotāji vēlētos veicināt piekrastes atdzimšanu, ja darbīgi būtu līvi un latvieši”, bet Somijas vēstnieks solīja visu redzēto un dzirdēto apkopot detalizētā informācijā. Kad 14. septembrī ar kolceniekiem tikās Eiropas Padomes eksperti un pārstāvji – divdesmit cilvēku delegācija –, E. Sīlis secināja:

“Ir jābūt politiski un ekonomiski izdevīgi būt lībietim. Kamēr tā nav, tikmēr ir grūti.”

Eiropas Padomes augsto viesu uzņemšanai kolcenieki ziedoja vai visu dienu, un gaidīšanas laika sarunas mēnešraksta korespondente Nora Driķe apkopoja publikācijā “Ja viesi ierodas uz vakariņu laiku jeb Eiropas Padomi gaidot” (ievietots 1992. gada 3. numurā).

Ilustratīvs attēls.
Foto Inese Dāvidsone

Augstie viesi kavējās. Kolkas lībiešu grupas biedri jau kopš pusdienlaika rosījās pa klubu, sakārtojot telpas ciemiņu sagaidīšanai. Lībiešu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu austās un izšūtās segas un dvieļi izstādē salikti. Metās vakariņu laiks, un, kā tādās reizēs mēdz būt, sarunas iegriezās par ēšanu un ēdieniem no tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas, mežā vilku vairāk, bet pēc krimildēm uz mežu brauca pajūgos. Kas pateiks, vai toreiz patiešām viss bija gardāks, vai bērnībā gluži vienkārši labāk garšo? Klausoties Martas Bertholdes, Ainas Bernānes, Mārītes Zandbergas un Ausmas Krautmanes stāstītajā, tiešām modās izsalkums pēc friša, močkiņas, ēriņa vai pļedām…

Krāsnī ceptas brētliņas. Brētliņas liek citu pie citas uz ietaukotas plāts ar vēderiem augšā. Vēderus apsmērē ar krējumu, apkaisa ar sāli un cep cepeškrāsnī. Zivtiņas esot jāēd visas – no astes līdz galvai. Daži jaunākie lībieši pie tā nevarot pierast.

Svīdiņi. Šo recepti pastāstīja Marta Bertholde tā, kā svīdiņus gatavojusi viņas māte. Svīdiņus cep uz Zvaigžņu dienu. Rudzu miltus samaisa ar ūdeni tik biezā mīklā, lai varētu izrullēt. Tad ar glāzi izspiež apaļus. Ar piņģerūtu (uzpirksteni) uzspiež ornamentus. Liek krāsnī (māte lika maizes krāsnī) cept.

Novāra cūkas galvu. Svīdiņus mērcē taukainajā zupā, tad liek traukā un atdzesē. Ēd ar skābputru.

Frišs. Notīra lestes, vislabāk mazās lestiņas. Asti nogriež, bet galvu ne. Ieliek zivis katlā, pieliek sāli, sīpolu vai lokus un noteikti pelašķus. Izvāra, noputo. Frišu ēda ar sausiem vārītiem kartupeļiem. Arī buljons ir garšīgs.

Ēriņš. Sālītu siļķi ietin papīrā un cep uz oglēm. Izceptās siļķes gabaliņus liek rūgušpienā. Ēd ar kartupeļiem. (..) katram ģimenes loceklim piešķīra tikai pussiļķi – ēriņš gan ļoti garšīgs, bet stiprs, vairāk nedrīkstēja.

Pļedas. Ķērnspienā (paniņās) samīca rupjus kviešu vai miežu miltus, pieliek sāli, ar karoti mīklu uzliek uz plāts un cep cepeškrāsnī. Ēd kā pankūkas. Mīklu var iejaukt arī kefīrā, kas tagad ir vairāk pieejams nekā ķērnspiens.

Močkiņš jeb močiņš. Jeb, latviski sakot, kartupeļu putra. Sarīvē kartupeļus ar smalko rīvi, sajauc ar pienu un maisot vāra. Pieber sāli.

Pīklestes. Sasālītas butes, neceptas un nevārītas, sagriež sīkās strēmelēs un liek pie rāceņiem.

Bet vai lībieši mielojās arī ar saldajiem ēdieniem? Ausma Krautmane atcerējās pagrabā noglabāto mucu ar ievārītām brūklenēm. Mmmm, ja tai bērni tika klāt! Bet ogas – kā brūklenes, tā mellenes – ziemai vārīja bez cukura. Lai būtu saldāks, kad ēda, ievārījumu bļodiņā sajauca ar svaigu krējumu un pieēda pie maizes vai biezputrām. Arī ķīseli taisīja: mājas kartupeļu stērķeli savārīja ar ūdeni un tad siltu sajauca ar zapti. Aina Bernāne atcerējās vēl, ka vārīja stērķeļu klimpas pienā.

Brīdī, kad bijām tikuši līdz maizes krāsnī ceptiem kartupeļu plāceņiem, pie kluba durvīm norūca augsto viesu autobuss. Ar kartupeļu pankūku atmiņu garšu gājām pretī ciemiņiem. Viņi nekā no šīm lieliskajām atmiņām nenojauta. Uz nopietnās apspriedes galda rindiņās stāvēja eiropiešiem labi pazīstamās fantas pudelītes.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.