Kultūras darbinieks, lībiešu valodas kopējs, teicējs un dzejnieks Pēteris Dambergs (9.03.1909.–25.04.1987.) dzimis Dundagas pagasta Sīkraga Ķeļķos lībiešu zvejnieka ģimenē.

Pabeidzis Dundagas pamatskolu, 1925. gada rudenī P. Dambergs iestājās Valsts Ventspils arodu skolas komercnodaļā. Pēc skolas pabeigšanas viņš kļuva par Ances pagasta valdes praktikantu, jo vecāki nebija tik turīgi, lai varētu nodrošināt viņam tālāku izglītību. 1928. gadā Līvu savienība un Somiskuma savienība (Suomalaisuuden Liitto) noslēdza līgumu par lībiešu jauniešu izglītošanu, un P. Dambergs ieguva Somijas atbalstu mācībām Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, ko pabeidza 1934. gadā. P. Dambergs strādājis par skolotāju dažādās skolās līdz pat aiziešanai pensijā 1969. gadā. Pēc tam Pēteris Dambergs dzīvoja Ādažos.

Vēl mācīdamies Dundagas pamatskolā, P. Dambergs sāka pierakstīt lībiešu valodas paraugus – gan lībiešu sadzīves priekšmetu nosaukumus, kas ilustrēti ar zīmējumiem, gan lībiešu folkloru – pasakas, sakāmvārdus, dziesmas un mīklas, kuras sūtīja lībiešu garamantu vācējam Oskaram Loritsam.

Pēteris Dambergs.

1931. gadā P. Dambergs iesaistījās mēnešraksta Līvli veidošanā. 1935. gadā iznāca viņa sastādītā „Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājām” (Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast). Arī gados pēc Otrā pasaules kara P. Dambergs nodarbojās ar lībiešu valodas kopšanu. 1960. gados sadarbībā ar Latvijas esperantistu Intu Čači viņš strādāja pie esperanto–latviešu–lībiešu sarunvārdnīcas un līdzīga trīsvalodu uzdevuma “Fitoterapija”. 1960. gados tapa arī jaunas lībiešu lasāmgrāmatas manuskripts. 1970. gados Dambergs iesaistījās Harija Skujas ierosinātās lībiešu dzejas antoloģijas sastādīšanā un Lībiešu tautasdziesmu izdevuma (1980) veidošanā.

Vienlaikus P. Dambergs palīdzēja arī igauņu valodniekiem. 1950. gados viņš Igaunijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā vairākas vasaras vāca lībiešu vietvārdus. 1963. gadā Igaunijas ZA Valodas un literatūras institūta folkloras sektors vērsās pie Damberga ar lūgumu vākt lībiešu sakāmvārdus, un viņš iesūtīja 542 sakāmvārdus. P.D. stāsti par lībiešu tradicionālo kultūru publicēti 1975. gadā Helsinkos. Tos 1971. gadā Tallinā ierakstīja somu valodnieks Sepo Suhonens. 1978. gadā Igaunijā lībiski un igauniski iznāca Damberga raksts “Lībiešu valodas kopšana”, kas ilgu laiku bija plašākais pētījums par lībiešu rakstu valodas tapšanu.

Līdztekus darbībai lībiešu izdevumu veidošanā un lībiešu valodas avotu tapšanā Dambergs rakstījis dzejoļus lībiešu valodā un atdzejojis. Viņš aktīvi nodarbojies ar lībiešu valodas normēšanas jautājumiem un centīgi strādājis pie jaunvārdu darināšanas un lībiešu leksikas paplašināšanas. Pateicoties viņa plašajam ieguldījumam lībiešu valodas leksikas apkopošanā, ir bijis iespējams 2012. gadā izdot „Lībiešu–igauņu–latviešu vārdnīcu”, kas ir līdz šim lielākais lībiešu leksikas avots.

Dambergs visa mūža garumā ir ļoti aktīvi iesaistījies lībiešu kultūras dzīves veidošanā un lībiešu valodas mācīšanā. Viņš bija aktīvs ansambļa Līvlist dalībnieks.