Folklorists un valodnieks Oskars Loritss (Oskar Loorits; 9.11.1900.–12.12.1961.) dzimis Vīlandes apriņķī, Igaunijā.

Oskars Loritss.

Mācījies Tartu Aleksandra ģimnāzijā un studējis Tartu Universitātē, 1926. gadā ieguvis doktora grādu ar disertāciju par lībiešu tautas ticību. 1927. gadā O. Loritss nodibināja Igauņu folkloras arhīvu un kļuva par tā vadītāju. 1925. gadā ievēlēts par Somijas Literatūras biedrības korespondētājlocekli un 1933. gadā – par Somugru biedrības (Somija) korespondētājlocekli. 1938. gadā iecelts par Igaunijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. 1944. gadā O. Loritss emigrēja uz Zviedriju, kur līdz pat nāvei strādāja par pētnieku Upsalas Universitātes izlokšņu un folkloras arhīvā.

Ar lībiešiem Loritss pirmoreiz saskārās 1920. gadā, dodoties uz lībiešu ciemiem kopā ar profesoru L. Ketunenu. Jau šajā ekspedīcijā sākās darbs pie plašas lībiešu vārdnīcas, ar ko sākotnēji nodarbojās tieši Loritss, kā arī aktīva lībiešu folkloras materiālu vākšana, kas vēlāk kļuva par Loritsa galveno intereses objektu.

Līdztekus zinātniskajam darbam, abi zinātnieki, un it īpaši Loritss, pievērsās lībiešu kultūras, sabiedriskās un literārās dzīves veicināšanai. Pirmais redzamākais darbības rezultāts bija lībiešu lasāmgrāmatas, no kurām pirmā iznāca Tartu 1921. gadā un to izdošana turpinājās līdz pat 1926. gadam.Tie bija pirmie laicīgie izdevumi lībiešu valodā.

Lai izdotu grāmatas, O. Loritss kopā ar L. Ketunenu izveidoja arī jaunu, fonētiskajā transkripcijā balstītu lībiešu rakstību, kas kļuva par pamatu tālākai lībiešu mūsdienu rakstības attīstībai. Arī vēlāk Loritss aktīvi konsultējis lībiešu literātus, piemēram, Pēteri Dambergu un Kārli Stalti, rakstības pilnveides un valodas kopšanas jautājumos un bijis vairāku izdevumu valodas redaktors.

Abi Tartu pētnieki turpināja ekspedīcijas pie lībiešiem līdz pat Otrajam pasaules karam, lai gan kopš 1937. gada Loritsam bija liegts iebraukt Latvijā. Ekspedīciju materiāli daļēji ir publicēti – uz to pamata tapusi Loritsa doktora disertācija par lībiešu tautas ticību, 1936. gadā  klajā nāca lībiešu tautasdziesmu krājums. Diemžēl lielākā daļa vākuma palikusi nepublicēta, piemēram, viens no lielākajiem lībiešu valodas krājumiem – Igaunijas literatūras muzejā Tartu atrodamā lībiešu nostāstu un teiku kolekcija, kā arī lībiešu etnogrāfijas vārdnīcas kartotēka.

Loritss aktīvi publicējis rakstus par lībiešiem dažādu valstu presē. Lībiešu izdevumos publicēti viņa dzejoļi ar lībiešu viņam piešķirto pseidonīmu Vāldapē (Baltgalvis).

O. Loritss ir vērtējams kā lībiešu Krišjānis Barons – viņš ir lielākais lībiešu folkloras vācējs, pētnieks un publicētājs. Vienlaikus viņš ir licis pamatus lībiešu mūsdienu rakstībai un aizsācis lībiešu laicīgo izdevumu tradīciju. Ārkārtīgi nozīmīgs ir viņa ieguldījums lībiešu nacionālās pašapziņas modināšanā un uzturēšanā, kā arī lībiešu popularizēšanā.