Lielākā un vecākā lībiešu sabiedriskā organizācija ir 1923. gada 2. aprīlī Mazirbē nodibinātā Līvu savienība (Līvõd Īt). Tā bija vienīgā lībiešu sabiedriskā organizācija, kas darbojās 20. gadsimta 20. un 30. gados. 1938. gada 19. jūlijā Līvu savienība tika pārreģistrēta par Līvu biedrību.

Līvõd Īt (Līvu savienības) biedra karte. 1939.

Tās statūtos bija norādīti šādi darbības mērķi: uzturēt dzīvu lībiešu valodu, izplatīt zinības un mācības lībiešu vidū, palīdzēt uzlabot viņu ekonomisko un sociālo dzīvi. Par pirmo savienības vadītāju ievēlēja Kārli Stalti. Lai gan Līvu savienība apvienoja labi ja desmito daļu no visiem lībiešiem, tā bija lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves galvenā veicinātāja un koordinētāja, kurai gan ar padomiem, gan materiāli palīdzēja dažādas igauņu un somu biedrības.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada vasarā Līvu savienība ar Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka 6. decembra lēmumu oficiāli tika slēgta.

Slēgtā Līvu savienība ar nosaukumu “Lībiešu kultūras savienība” tika atjaunota 1988. gada 26. novembrī Rīgā. 1993. gadā biedrība atguva vēsturisko nosaukumu. Savienības biedru pirmajā sarakstā bija 142 lībieši un interesenti.  Par pirmo priekšsēdētāju ievēlēja Ievu Neilandi. Pateicoties Līvu savienības aktīvajai darbībai, 1991. gadā Latvijas Republikas likumā „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” lībieši atzīti par Latvijas seno pamattautību, par kuras nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu atbildību uzņemas valsts.

Šobrīd Līvu savienības oficiāli reģistrētais nosaukums ir biedrība “Līvu (lībiešu) savienība – Līvõd Īt”. Līvu savienībai ir reģionālās grupas Kolkā (1989.), Mazirbē (1993.), Rīgā (1989.) un Ventspilī (1989.). Kolkā darbojas 1993. gadā dibinātais lībiešu informācijas centrs Kūolka. Patlaban Līvu savienību vada Ieva Ernštreite.

Kontakti: ievacdf@parks.lv