Kārlis Stalte (1870. gada 9. augusts Mazirbe – 1947. gada 12. janvāris Vācija, Fērbelina), dzejnieks, tulkotājs, Līvu savienības dibinātājs un tās pirmais priekšsēdis, pirmā lībiešu kora dibinātājs, pirmās lībiešu valodas ābeces autors, arī lībiešu valodas skolotājs, mēnešraksta “Līvli” redaktors, dzimis Mazirbē un bijis jaunākais piecu bērnu ģimenē. Savam laikam viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību, jo vecāki bija samērā turīgi un varēja dēlu sūtīt mācīties Rīgā ģimnāzijā. Strādājis Rīgā un Liepājā par grāmatvedi, bet 1905. gadā, kā pats rakstīja autobiogrāfijā, pēc tēva nāves atgriezies Mazirbē dzimtas mājās un kļuvis par “ķesteri un ērģelnieku, kā arī par zvejnieku”. Par Mazirbes baznīcas ķesteri viņš strādāja līdz 1922. gadam, bet pēc tam darbojās baznīcas valdē. Pirmā pasaules kara laikā viņš strādāja par skolotāju Dundagā un Mazirbē, bet 1923. un 1924. gada ziemā mācīja lībiešu valodu Pizes skolā.

Visas lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves norises 20. gadsimta sākumā ir saistītas ar Kārļa Staltes vārdu. Jau 1906. gadā sākās darbs pie lībiešu pagasta izveides, kas turpinājās 1923. gadā, taču iecere cieta neveiksmi. Daudz veiksmīgāka bija lībiešu organizācijas dibināšana, kuras mērķis bija apvienot visus jūrmalas ciemu lībiešus, un 1923. gada 2. aprīlī darbu sāka Līvu savienība. Par tās pirmo vadītāju kļuva lielā darba organizētājs Kārlis Stalte. Viņš bija lībiešu kora dibināšanas un pirmās dziesmu dienas iniciators, lībiešu karoga idejas rosinātājs, kā arī lībiešu himnas “Mana tēvzeme” un “Karoga dziesmas” vārdu autors. Viņš gādāja arī par to, lai jūrmalas baznīcās notiktu dievkalpojumi lībiešu valodā.

Kārlis Stalte bija pirmais lībietis, kurš nodarbojās ar lībiešu literārās valodas normēšanas jautājumiem, bija lībiešu valodas konsultants somu valodniekam Lauri Ketunenam, kad tas vāca materiālus lībiešu–vācu vārdnīcai. Kārlis Stalte atbalstīja lībiešu avīzes izdošanu, kas sāka iznākt 1931. gadā Jelgavā, un no 1933. līdz. 1939. gadam, kad mēnešraksts “Līvli” iznāca Mazirbē, bija tā redaktors.

1920. un 30. gados Kārlis Stalte nodarbojās arī ar lībiešu reliģiskās literatūras bagātināšanu – 1937. gadā Helsinkos tika izdota viņa tulkotā Jaunā Derība (“Ūž testament”). Šajā izdevumā bija publicēti visi evaņģēliji. Pilns Jaunās Derības izdevums ar apustuļu vēstulēm un atklāsmes grāmatu iznāca Helsinkos 1942. gadā. 1939. gadā Helsinkos iznāca Staltes sastādīta garīgo dziesmu grāmata “Līvlist vaimli loulrāntõz”, kurā daļa tekstu bija viņa paša sarakstīti. K. Stalte rūpējies arī par laicīgo koru repertuāru. Tam apliecinājums ir divas lībiešu valodā iznākušas dziesmu grāmatas ar notīm: “Līvõkīel lōlõd” 1929. gadā un “Līvõkīel lōlõd II” 1933. Abas sastādītas kopā ar meitu Margareti Stalti.

Lai gan viss Kārļa Staltes literārais devums vēl nav apkopots, neapšaubāmi var uzskatīt, ka viņš ir izcilākais no dzejniekiem, kuri 20. gadsimta pirmajā pusē rakstīja lībiešu valodā. 1924. gadā Tallinā tika izdots viņa dzejas krājums “Līvõ lōlõd”, kurā iekļauti 28 dzejoļi. Daudzi viņa dzejoļi atrodami lasāmgrāmatās, kas 1920. gados iznāca Tartu, un 1935. gadā Helsinkos izdotajā Pētera Damberga sastādītajā “Dzimtās valodas lasāmgrāmatā skolai un mājai”. 1930. gados Kārlis Stalte sastādīja arī pirmās lībiešu ābeces un lasāmgrāmatas manuskriptu, kas izdots 2011. gadā. Pusotrs desmits Kārļa Staltes dzejoļu publicēti lībiešu dzejas antoloģijā, kas 1998. gadā iznāca ar nosaukumu “Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska!” (“Es viltīgāks par tevi, menca!”).

2020. gadā, sagaidot Kārļa Staltes 150. dzimšanas dienu, Lībiešu kultūras centrs izdeva viņa dzejoļu krājumu “Bagātā jūrmala/Rikāz rānda”. Divdesmit trīs K. Staltes dzejoļus lībiešu valodā pēc Baibas Dambergas un Valta Ernštreita parindeņiem latviski atdzejoja septiņpadsmit latviešu un lībiešu dzejnieki.

Tā kā Kārļa Staltes dzīvesbiedre Virgīnija bija Dundagas muižā uzaugusi vāciete, ģimene 1941. gadā repatriējās uz Vāciju.

Informācija atjaunota 2023. gada 15. augustā.