Ar Pitragā dzimušo Ilmāru Geigi satiekamies kafejnīcā, un viņš saka: “Es tev tūlīt parādīšu, ko man bērni nupat dzimšanas dienā uzdāvināja!”. Novelkot virsjaku, atklājas melns svīteris, uz kura ar baltiem burtiem greznojas vārds “Lībietis”. Pirms Līvu savienības biedru kopsapulces, kas paredzēta 24. martā Mazirbē, šķiet interesanti parunāt ar cilvēku, kura iesauka vienmēr ir bijusi “Lībietis”, kurš ir vadījis Līvu savienības Ventspils nodaļu un joprojām darbojas ne tikai tās, bet arī nodibinājuma “Rānda” valdē.
“Mums Ventspils grupā ir laba vadība, un tad arī darbi veicas. Ausma Ernestovska zina, kā visu organizēt, un, es domāju, mūsu nodaļa ir viena no labākajām Līvu savienībā,” uzskata Ilmārs. Viņš atgādina, ka okupācijas laikos savienība nepastāvēja, bet lībieši nepazuda – arī tas ir liels sasniegums. Kad astoņdesmito gadu beigās atjaunoja Līvu savienību un tika izveidota Ventspils grupa, ventiņi sāka darboties ar lielu entuziasmu. Tolaik vēl bija daudz vecbiedru, kuriem varēja pavaicāt, kā bija pirmās brīvvalsts gados, kā rīkoties atjaunotajā savienībā.
“Es sevi vienmēr esmu izjutis kā lībieti. Saņemot pirmo pasi, ailītē “Tautība” man ierakstīja “Lībietis”. Arī atjaunotās brīvvalsts laika dokumentos esmu lūdzis ierakstīt šo tautību. Vienmēr esmu juties lībietis – no papēžiem līdz matu galiņiem.
Lībiešu lietai allaž ir bijusi problēma piesaistīt jaunus cilvēkus. Gribu uzsvērt, ka ļoti apsveicami ir tas, ka Mazirbē katru gadu notiek Lībiešu svētki un bērnu un jauniešu nometne. Tas varētu būt viens no stimuliem, lai jaunā paaudzē interesētos par savu mantojumu un iesaistītos Līvu savienībā. Te liels paldies jāsaka skolotājiem, kuri nometnē māca bērnus, jo viņus tas interesē, darbs padodas – skolotāji to dara ar lielu sirdsdegsmi.
Savienībā ir gājis dažādi, jo ir mainījušies vadītāji, bet katrs no viņiem ir vēlējies izdarīt kaut ko labu. Vai tas ir izdevies, to var vērtēt līdzcilvēki un to novērtēs vēsture.
Visu vienmēr var paveikt vēl labāk, bet, kamēr mūsu Līvu savienības vadītāja ir Ieva Ernštreite, ir izdevies izdarīt ļoti daudz. Kā viņai tas ir izdevies, to zina tikai pati Ieva, kura uz āru neizrāda grūtumu.”
Ilmāraprāt, Ieva veiksmīgi sadarbojas ar pašvaldībām un prot piesaistīt finansējumu organizācijas darbības nodrošināšanai. Un tas ir ļoti būtiski, jo ventspilnieks atceras Līvu savienības apsīkuma gadus, kad trūka naudas. Viņš ar pateicību atceras arī Edgara Sīļa veikumu lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.
“Zini, valsts neizdarīja visu to, ko mēs, lībieši, cerējām un gaidījām, bet, no otras puses, darbs varbūt nevedās tik raiti arī tāpēc, ka valsts tajā iesaistīja ļoti maz lībiešu. Lībiešu sabiedrības vienotībā daudz paveica mēnešraksts “Līvli”, bet daudz no iecerētā netika paveikts – jau pieminētā naudas trūkuma dēļ.
Gribētu pateikt lielu paldies Renātei Blumbergai un Saulvedim Cimermanim, kuri daudz darījuši kultūras vēstures izpētes jomā. Skaidrs, ka tas ir arī Lībiešu kultūras centra devums.”
Līvu savienība ir daudz paveikusi lībiešu tautas nama atjaunošanā Mazirbē, Ilmārs ir gandarīts par Lībiešu institūta nodibināšanu un tā vadītāja Valda Ernštreita un viņa komandas sparīgo darbošanos. Tāpat jāpiemin grāmatu izdošana par lībiešu vēsturi un ciemiem.
“Bez vēstures izzināšanas mums nebūs nākotnes. Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī. Izvērtējot vēsturi, mēs dosim pienesumu tagadnei un nākotnei. No kļūdām gan derētu mācīties, bet ne vienmēr tas tā notiek. Mums Līvu savienībā vajadzētu atmest vēlmi katram izcelt savu personību, tāpat nevajadzētu domāt par pašlabumu un gudrot, kas atleks no tā, ka darbošos lībiešu lietas labā.
Lībiešu svētki ir svēta lieta – tā ir ne tikai satikšanās citam ar citu, bet jaunu kontaktu veidošana un mērķu nospraušana, tādēļ šim pasākumam noteikti ir jābūt arī turpmāk. Man gribētos, lai Līvu savienība vairāk sadarbotos ar skolām Kurzemes piekrastē un arī Vidzemes jūrmalā. Bērniem vēstures un latviešu valodas stundās varētu dot uzdevumus iedziļināties lībiešu vēsturē un valodā. Būtu interesanti uzzināt, ko skolēni jau zina par lībiešiem, bet ko vēlētos noskaidrot. Vismaz Ventspils pusē ļoti daudziem no mums senčos ir kāds lībietis – vajag tikai to celt gaismā!”
Ilmārs spriež, ka Līvu savienībai vajadzētu būt ciešākai sadarbībai ar nodaļām, rosinot tās darboties aktīvāk. Te atkal var paslavēt Ventspils nodaļu, kuras pārstāvji reizi divos gados rīko saturīgas Lībiešu kultūras dienas. Geige iesaka nodaļām veikt pētījumus par lībiešiem savā apvidū, turklāt viņš vēlētos, lai katrs lībietis prastu izveidot savu ciltskoku. Tāpat Ilmārs cer, ka Līvu savienība varētu atjaunot mēnešraksta iznākšanu. “Bet tas jau laikam nav īsti izdarāms – nezinu.
Ja tu man vaicā, kurš turpmāk varētu vadīt savienību, teikšu, ka tā ir Ieva. Man negribētos, lai kāds viņu nobīdītu malā. Ticu pārbaudītām vērtībām. Ieva laikam pati īsti vairs negrib būt vadītāja, bet arī mūsu Ausma teic, ka negrib, un vada. Es nevēlētos, lai mēs Ievu tagad palaižam pensijā. Kā jau teicu, neviens cilvēks nebūs pa prātam visiem, bet Ievai ir lielas darbaspējas un vērtīgas idejas.”
Ir izskanējušas runas par Mazirbes tautas nama nodošanu Kultūras ministrijai. Ilmārs tās nav dzirdējis, bet uzskata šādi:
“Tautas namam ir obligāti jāpaliek Līvu savienības īpašumā! To nedrīkst nevienam ne atdot, ne pārdot, jo tad mūs nesapratīs. Jā, ēku varētu ilgtermiņā kādam iznomāt, jo skaidrs, ka būvi uzturēt ir dārgi. Visu laiku ir jābičo nauda, un Līvu savienības vecākajai Ievai tas ir liels smagums. Varbūt mums izdotos atrast kādu labu investoru no pašu tautiešu vidus.
Ja runājam par Kultūras ministriju, tā nekad nav centusies ieguldīt līdzekļus mūsu tautas nama uzturēšanā. Man jau sen ir doma, ka Mazirbē varētu izveidot kaut ko līdzīgu Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai Ventspilī, bet tad ēkai vajadzētu piebūvi, lai cilvēki var dzīvot kā vasarā, tā ziemā. Varētu būt arī neliela virtuvīte, bet tādai lielākai ēšanai derētu izmantot Mazirbes skolu. Tā pašlaik iet postā, un par to arī vajadzētu padomāt! Mazirbe ģeogrāfiski atrodas labā vietā, no visām pusēm pienāk asfaltēts ceļš, tikai jāizdomā, kā likt lietā skolu – iespējams, tur varētu būt kafejnīca. Ja ciemā mēs izveidotu somugru rakstnieku un mākslinieku centru, tas būtu labs risinājums. Skaidrs, ka, lai īstenotu šādu mērķi, visiem ir jāsanāk kopā, jābūt attīstības plānam arī par tūristu piesaisti, jo tautas namā ir, ko redzēt.
Kamēr mēs, vecie, vēl esam, mūs varētu piesaistīt arī bērnu nometnēs, jo mums ir, ko teikt. Tikai visi kopā varam panākt to, ka lībieši nav tikai pagātne, bet arī nākotne.”