Baibas Dambergas un Viestura Ozoliņa dizains

Tas bija dažus gadus pēc kara, kad mums nebija tik daudz naudas kā tagad. Arī tagad tās ir maz, bet tad bija mazāk. Mēs nedabūjām pat ne cukuru un smalkos miltus, kur tad nu vēl visādus niekus. Tolaik cukura vietā mēs lietojām “ekstra cukuru”, un uz svētkiem māte cepa sklandraušus. Cik labi tie garšoja ar žāvētu buti vai sviestu! Arī gaļu tolaik dabūja tikai pagaršot – tā bija jātaupa siena laikam.

Nāca Ziemassvētki. Ka tie ir tuvu, to zinājām no tā, ka pieaugušie arvien vairāk sāka par tiem runāt. Tomēr es pratu paskatīties arī kalendāros. Mēs, bērni, jau nedēļu pirms svētkiem dzināmies virsū vecākiem, lai mums uztaisa arī svētku egli. Taču viņi mums par lielām bēdām atteica, ka neesot ne svecīšu, ne arī cita pie eglītes liekamā. Tomēr visbeidzot arī vecāki sāka spriest par svētku egles taisīšanu.

Toruden nokāva mūsu veco govi un tā nu bija liellopa tauki. Kādu vakaru vecmāte sāka liet sveces. Viņa izkausēja taukus un ielēja tos tādā platā traukā, kurā bija karsts ūdens. Ūdenī lejot tāpēc, kā skaidroja vecmāte, ka tad priekš dažām svecēm neesot jāizšķērdē daudz tauku un labāk izdodoties arī pie liešanas. Tauki, lūk, taču nostājas virs ūdens. Daktis viņa izgatavoja no pakulainas dzijas. Kad nu viss bija gatavs, tad sākās pati sveču liešana. To gan īsti par liešanu nevar saukt – labāk par mērcēšanu. Vecmāte iemērca dziju taukos un ļāva, lai pieķērušies tauki sacietē. Tad atkal darīja tāpat no jauna, kamēr ap dziju tauki bija sacietējuši sveces resnumā. Nu svece bija gatava. Šādā veidā viņa izgatavoja pāris desmitus sveču. Tās gan nebija tik skaistas kā veikalā pirktās, bet – nabags kā var, bagāts kā grib.

Nu jau bija cerība, ka dabūsim egli. Māte vēl iemācīja izgriezt no papīra tādus tīklus, ko izrotāšanai var ielikt egles zaros. Un vienu vakaru tētis bija atnesis arī egli. Tā bija skaista – egles galotne ar vienmērīgiem zariem. Zaros bija daudz skaistu čiekuru. Tie bija dabas uzlikti rotājumi.

Svētku sestdienā devāmies uz pagrabu pēc kartupeļiem. Tad tēvs no pagraba tumšā stūra izcēla arī vienu kasti. Tikai tad, kad to ienesa istabā un atvēra, mēs uzzinājām, ka tur ir āboli. Tos vecāki bija atlikuši Ziemassvētkiem tā, ka mēs, bērni, nemaz nezinājām. Var būt, ka viņi jau sen bija domājuši par eglīti.

Uz svētkiem bija izcepti sklandrauši un rupja maluma kviešu maize. No tiem pašiem rupja maluma kviešu miltiem māte bija izcepusi arī piparkūkas. Nu bija īsti Ziemassvētki: egle bija, sveces bija, rauši un piparkūkas arī bija. Ko tad vēl varēja vēlēties?

Vakarā, kad visi bija nomazgājušies un uzvilkuši tīrus kreklus, māte lika galdā svētku vakariņas. Tur bija butes, biezpiens, sviests, ievārījums un rauši. Ai, ai – kā tas viss garšoja! Vēlāk /../ iededzinājām eglīti. Cik skaisti tā bija izrotāta: zaros bija baltas sveces, āboli, kliņģeri un papīra tīkli! Un vislielākais prieks bija par to, ka viss tur bija pašu darināts. Sveces bija gandrīz tikpat labas, ja tik ne labākas, kā pirktās. Tās dega daudz ilgāk. Degot gan nedaudz sprakšķēja. Vecmāte teica, ka tas esot tādēļ, ka tās vēl neesot labi sausas. Pie eglītes dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Pa starpu ēdām ābolus un piparkūkas, un tās garšoja tikpat labi kā no smalkajiem miltiem. Pie egles bija visi sētas ļaudis. Arī viņu acīs varēja redzēt svētku prieku. Tāpat arī vecākiem bija prieks par mūsu dziesmām un tik bagātiem Ziemassvētkiem. Beigās, kad bijām jau nodziedājuši daudz Ziemassvētku dziesmu, es paņēmu savu Okasa ābeci* igauņu valodā un nodziedāju igauniski no tās dziesmu par Ziemassvētku eglīti “Oh, jõulupuu”.

Kad bijām izpildījuši visus savus dzejoļus un dziesmas, pieaugušie cits citam sāka stāstīt, kādi bijuši Ziemassvētki tad un tad. Lai gan katram bija atšķirīgs stāsts, beigas gandrīz visiem bija vienādas – senāk tie laiki bija labāki. Tā klusā priekā sagaidījām Ziemassvētkus. Un arī es tagad varu teikt – tad gan bija skaistāk un labāk nekā tagad.

Līvu savienības apsveikums Ziemassvētkos.
Montas Kvjatkovskas dizains

Se vȯļ mingizt āigastõd pierrõ suoddõ, ku mäddõn iz ūo nei jennõ rōdõ ku paldīņ. Ka paldīņ siedā um veitõ, bet siz vȯļ veitim. Iz sōmõ mittõ tsukkõrt ja pīenidi jovḑi, kus siz ni seļļiži tūoliži tūltouvidi. Sīesaggõl tsukkõr azmõs kȭlbatizmõ “ekstratsukkõrt” ja pivādõks ǟma ūdiz sūŗikakīdi. Kui jõvīst ne māitsizt kūja liestāks agā vȭidagõks! Vȯzzõ ka sīesaggõl sai set maitsõ, siedā vȯļ pidāmõst āina āiga pierāst.

Tuļtõ taļšpivād. Ku ne āt ležgõl, siedā tīedizmõ sīestõ, ku sūrd rovz īrgizt īdstīd jemīņ iļ nänt rõkāndõ; ma umīțigid mūoštiz āigarōntist ka vaņțlõ. Mēg lapst jubā set nädīļt jedsõ pivḑi ajīzmõ vanbiztõn pǟlõ, laz tīegõ mäddõn ka pivād kūzõ. Bet ne, mäddõn sūr murkõks, kītiztõ vastõ, ku äb vȯļļi äb kīņḑiļi, äb ka mūdõ kūzõ jūrõ pandõb. Perīzõks umīțigid vanbizt ka īrgizt teļļõ pivād kūzõ tīemiz pǟlõ.

Sīe sigži tapīz mōzõ mäd vanā nīemõ ja nei siz vȯļ sūrjelāj razzõ. Īd ȭdõg vanāǟma īrgiz vallõ kīņḑiļi. Ta sulātiz razzõ ja valīz sīe seļļizõ laigõ lemḑiksõ, kus vȯļ sizāl tuļīzt vietā. Vied sizzõl, kui vanāǟma sēļțiz, valāji sīestõ, ku siz äb vȯļļi rōz kīņḑõld pierāst pǟgiņ razzõ draigõmõst ja sōji ka paŗīmstiz valāmiz jūrõ. Vāņ, razā umīțigid zēļgõb vied pǟlõ. Daktīdi ta tei paklizt lāngast. Ku ni tikkiž nei vȯļ vaļmõz, siz īrgiz īž kīņḑõld valāmi. Siedā ni kil valāmizõks äb või nuttõ, paŗīmstiz kastāmizõks. Vanāǟma kastīz lānga razā sizzõl ja paņ, laz jūrõ akkõn razā kōgõg, siz tegīž tei neiīž ūdstiz, koņtš lānga immar vȯļ kōgõn kīņḑõl jamdit razzõ. Ni vȯļ kīņḑõl vaļmõz. Siedāvīțõ ta tei pōŗkimgõn kīņḑõlt. Ne ni kil izt ūotõ nei knaššõd ku būoḑštõ vȯstõd, bet – joutõm, kui võib; rikāz, kui tōb.

Ni vȯļ jubā lūotõks, ku sōmõ kūzõ. Ǟma vel opātiz īedõ papīerist seļļiži võrgidi, mis võib pānda kūzõ oksīž knaššõmõks. Ja īd ȭdõn tōți vȯļ tūond kūzõ ka. Se vȯļ knaš, ītizt oksādõks kūzõ ladā. Oksīs vȯļ pǟgiņ knašīdi käbḑi. Ne vȯļtõ ilā pandõd knaššõmõd.

Pivād pūolpǟvan lekšmõ pagrõbõ naggiri sōmõ. Siz izā võtīz pagrõb pimdõst nūrkast īd kast ka ulzõ. Set siz, ku sīe tuoi tubbõ ja tei vāldiņ, mēg saimõ tieutõ, ku sǟl āt umārd. Nänt vanbizt vȯļtõ pannõd taļšpivād pierāst jarā, nei ku mēg lapst sugīd iz tīedam. Võib vȱlda, ku ne jubā amniggõks vȯļtõ iļ kūzõ mõtlõnd.

Pivādõks vȯļtõ ūdtõd sūrdkakūd ja jamdi pūol nizzilēba. Nēšti eņtšist jamdizt pūol nizzizt jovšti ǟma vȯļ ūdõn peppõrkokīdi ka. Ni vȯļtõ õigizt taļšpivād: kūzõ vȯļ, kīņḑõld vȯļtõ, kakīdi ja peppõrkokīdi ka vȯļ. Mis siz vel võiž tōdõ?

Ȭdõn, ku amād vȯļtõ piezzõnd ja vieddõnd pūdõd sērkõd, ǟma paņ pivād ȭdigizt lōda pǟlõ. Sǟlõ vȯļ lešti, kuppõnd semḑi, vȭita, zaptõ ja kakīdi. Või, või, kui se tikkiž māitsiz! Pierrõ /../ altizmõ kūzõ palām. Kui knaššõ se vȯļ puskāntõd: oksīs vȯļtõ vāldad kīņḑõld, umārd, kringiļd ja papīerist võrgõd. Ja amā sūr rȭm vȯļ sīestõ, ku sǟlõ vȯļ tikkiž eņtš tīedõd. Kīņḑõld vȯļtõ pigā neiīž jõvād, až set izt ūotõ paŗīmõd, ku vȯstõd. Ne palīztõ pǟgiņ kōgim. Rōz kil pōkizt pallõs. Vanāǟma kītiz, ku se vȯļļi sīestõ, ku ne vel äb vȯļļid jõvīst kūjad. Kūzõ jūsõ lōlizmõ taļšpivād lōlidi. Vaildõst seimõ umāŗi ja peppõrkokīdi, ja ne māitsizt neiīž jõvīst ku pīenizt jovšti ūdtõd. Kūzõ jūsõ vȯļtõ amād kōrand rovz. Ka nänt siļmši võiž nǟdõ pivād rȭmõ. Neiīž ka vanbiztõn vȯļ rȭm iļ mäd lōlõd ja nei rikkõd taļšpivād. Perīzõks, ku vȯļmõ loulõnd jubā pǟgiņ taļšpivād lōlidi, ma võtīz eņtš ēstikīel Okas “Aabits” ja lōliz sǟldõ ēstikīelkõks “Oh, jõulupuu”.

Ku vȯļmõ tikkiž eņtš lōlõd ja lūold jeddõ kandõnd, siz sūrd rovz īrgizt eņtš vailõ nīžõ, kui siz ja siz iļ taļšpivād um vȯnd. Laz kil jegāīdõn vȯļ tuoisti nīž, siz lopāndõks pigā amādõn vȯļ īti: vanāst ne āigad vȯļtõ paŗīmõd. Nei vȯdlizmõ vagās rȭmsõ taļšpivḑi. Ja ka minā paldīņ võib kītõ: siz vȯļ kil knašīm ja paŗīmstiz ku paldīņ.

Pētera Damberga stāsts par Ziemassvētku gaidīšanu (lasāmgabals nr. 46) publicēts viņa sastādītajā “Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” (Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājai), kas iznāca 1935. gadā Helsinkos. Latviešu valodā tulkojusi Renāte Blumberga.

* Martina Okasa (Martin Okas) “Eesti keele Aabits ja Lugemise raamat”. Viens no tās izdevumiem iznāca Rīgā 1907. gadā.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.