Pēc gada atzīmēsim Līvu savienības simtgadi, tāpēc ciemojamies pie tiem, kuri bijuši kopā ar vecāko lībiešu organizāciju kopš tās atjaunošanas 1988. gadā. Atceroties jaunību, senioru acis parasti sāk dzirkstīt, viņi ar prieku izstāsta, kas noticis pirms vairākiem gadu desmitiem. Šoreiz uz sarunu aicināju Līvu savienības Ventspils grupas pārstāvjus Linardu Andreju Geigi, viņa sievu Veroniku un Elmāra Lindenberga atraitni Birutu. Linards 6. septembrī nosvinēja 85. dzimšanas dienu, bet Elmārs no mums atvadījās 2012. gada 29. martā 79 gadu vecumā. Abi vīri ir lībieši, kuri, sākoties Atmodai, jo īpaši izjuta piederību savai tautai un iesaistījās dažādās aktivitātēs, stiprinot Ventspils grupas darbību.

ŽĒL, KA BĒRNIEM NEBIJA INTERESES PAR VALODU

Linards izauga Olgas un Eduarda Klāva Geigu ģimenē, gan tēva, gan mātes vecāki bija lībieši. Linardam ir vecākā māsa Aina Rita un jaunākais brālis Ilmārs. Viņi visi izauga Dēlnieku mājās.

“Tēvs mazāk runāja lībiski, bet mamma runāja labāk – nu, apmēram tā, ka mēs tagad izteiktos krieviski. Viņai bija drusku jāpiedomā. Savā starpā vecāki lībiski nesazinājās, bet manā bērnībā Pitragā katrā māja bija kāds, kurš runāja tīri lībiski, piemēram, mana vecāmāte Helēna Zandberga. Pie viņas brauca lībiešu pētnieki pat no Igaunijas, no Tartu Universitātes un veica balss ierakstus,” atceras Linards.

 

Linarda mamma Olga (pa labi) ar savu brāļa sievu Hildu no Zviedrijas.
Foto no Geigu ģimenes krājuma

Skolas gaitas viņu aizveda uz Saunagu, un 1945. gadā, kad 1. septembrī vajadzēja dziedāt himnu, bērni droši rāva vaļā “Dievs, svētī Latviju”, jo tikai tai zināja vārdus. Par laimi, neviens nenosūdzēja skolēnus, tāpēc viņiem un skolotājai nebija nepatikšanu. Lībiešu bērni tolaik nerunāja lībiski, un tagad Linards nožēlo, ka nav apguvis dzimto valodu. Padomju laikos izglītības iestādēs neviens neuzskatīja par vajadzīgu mācīt lībiešu valodu.

“Jā, jūs pareizi sakāt, ka vecāki mums varēja to iemācīt, bet mums, bērniem, nebija nekādas intereses. Mūsu mamma vadīja saimniecību, tēvs līdz Otrajam pasaules karam nodarbojās ar lauksaimniecību un izaudzēja visu, lai mēs būtu iztikuši. Kūtī bija lopiņi, arī zirgs un aitas, paēduši bijām. Pēc kara tēvs ar citiem vīriem gāja zvejā. Laivā parasti bija trīs cilvēki. Mums nekad netrūka bušu, pavasaros tikām pie brētliņām un reņģēm. Mēs, bērni, skrējām uz jūrmalu un gaidījām, kura laiva pirmā nāks krastā. Zivis tēvs nodeva iepirkšanas punktā, bet, kā jau teicu, tās varējām ēst arī paši. Mamma pati cepa maizi un abrkasī parasti ielika zivis vai speķi. Visu ziemu varējām ēst pirms tam sasālītās pīklestes. Krievu laikos skaitījās, ka zvejnieki nemaz nevar vest sev zivis, bet uz to tā stingri neskatījās. Katrās mājās bija dūmu nams, tāpēc zivis tika arī nožāvētas.”

Dēlnieku sētā vienmēr auga violeti flokši. Tie patika arī Linarda sievai Veronikai.
Foto no Geigu ģimenes krājuma

Bērnību Linards atceras ar prieku, jo visi bija iztikuši un vecāki Eduards un Olga mīlēja savus bērnus, agri radinot viņus pie darba. Kā dēliem, tā arī meitai bija savi pienākumi, bet bija laiks arī rotaļām – īpaši iemīļotas bija glabiņas, turklāt mazie lībieši ar godu apglabāja katru mirušo putniņu un atrasto kukaini. Bērni bieži pavadīja laiku jūrmalā un labprāt peldējās. Pitragā bija baptistu lūgšanu nams, un Linards apmeklēja svētdienas skolu. Vasarsvētkos un Ziemsvētkos bērni sagatavoja priekšnesumus, un pieaugušie klausījās, kā skan dziesmas un dzeja. Linards ir mācījies arī Mazirbes skolā – pēc tam, kad bija piedzīvota izdzīšana no dzimtajām mājām. Geiges pusotru gadu pavadīja Ostaciemā pie Dundagas, Dēlniekos atgriezās tikai pēc vācu armijas kapitulācijas. Reiz, kad amatpersonas atļāva, tēvs Linardu paņēma līdzi zvejā, bet tā bija tikai viena reize. Pitragā dzīvoja draudzīgi ļaudis, kas cits citam palīdzēja un ļauna nevēlēja. Tikai reiz Linards piedzīvoja nepatīkamu brīdi. Viņam bija pieradināts krauklis Kāķis, kuru zēns vakaros pasauca, un putns atgriezās mājās un pavakariņoja. Pēc kāda laika krauklis pazuda, un Linards uzzināja, ka kāds ciema iedzīvotājs nositis viņa draugu.

Geigu ģimene, kad viņu dēls Andis vēl bija mazs.
Foto no Geigu ģimenes krājuma

Linarda sieva Veronika nemaz nav zinājusi, ka ir tādi lībieši un lībiešu ciemi. To viņa apjautusi, izejot pie vīra un satiekot labus ļaudis. Īpaši interesanta bijusi vīra vecāmāte Helēna, kura ēdusi tikai tīru mantu. Ja viņai piedāvāja nogaršot gaļas konservus, lībiete atteicās un sacīja, ka labāk ēdīs maizīti un dzers tēju.

“Mūsu mazmeitiņa Annija ir piedalījusies vienā lībiešu bērnu nometnē, bet mazmeitiņas Helēna un Karlīna neparko nelaidās uz nometni. Arī dēls Andis nav izrādījis īpašu interesi par lībiešu tēmu,”

secina Veronika. Viņas vīrs vēlreiz izsaka nožēlu par to, ka nav apguvis senču valodu, un izstāsta, lūk, ko. Kad viņš mācījies tehnikumā, vienaudži viņu saukuši par lībieti, un tas puisim nemaz nav gājis pie sirds. Tāpēc, saņemot pasi, viņš ailītē “tautība” ierakstīja “latvietis”, bet pēc tam gan nākamajā dokumentā norādījis, ka ir lībietis.

Kad Ventspilī izveidoja Līvu savienības Ventspils grupu, Linards uzreiz tai pievienojās, jo juta aicinājumu būt kopā ar saviem tautiešiem.

“Brālis Ilmārs bija aktīvāks – viņš jau bērnībā stāstīja omammai, ka būs deputāts, bet arī es piedalījos katrā sapulcē, vienmēr devos uz lībiešu svētkiem Mazirbē. Tā kā esmu elektriķis, Miķeļtorņa baznīcā sakārtoju apgaismojumu. Vienu nakti pat turpat mašīnā pārgulēju, lai nākamajā dienā varētu turpināt darbu. Man jau patīk aizbraukt uz Pitragu… Mēs ar Ilmāru pirms dažiem gadiem pie Dēlnieku mājām iestādījām divus ozolus, jo savā laikā mūsu tēvs ar savu brāli Alfrēdu pie dzimtas mājām arī iestādīja šos kokus. Esmu dzirdējis, ka ir doma uz ceļazīmēm lībiešu ciemu nosaukumus rakstīt arī lībiski. Tas man patiktu. Ir labi, ka iznāk lībiešu gadagrāmatas un dzejoļu krājumi – jā, jā! Starp citu, biju klāt Mazirbes tautas nama atklāšanā, bet neko daudz neatceros, biju pārāk mazs un maisījos lielajiem pa kājām.”

Veronika atminas, ka padomju laikos brīva pieeja jūrai Pitragā bija liegta, robežsargi atļāva izmantot vien šauru strēlīti. Lai iebrauktu ciemā, vajadzēja īpašas atļaujas, un Veronika tās bieži viltoja. Viņa milicijā lūdza caurlaidē norādīt ciparu “viens” vai “divi”, un tad pierakstīja klāt kādu skaitli, tādējādi atļauja derēja, piemēram, līdz 29., nevis 2. jūnijam.

Linards un Veronika kopā ar mīļajām mazmeitām Helēnu, Anniju un Karlīnu.
Foto no Geigu ģimenes krājuma

 MIĶEĻTORŅA LINDENBERGI TURPINĀS 

Biruta Pole 1957. gada 10. augustā ieprecējās Lindenbergu ģimenē un laulībā ar savu vīru nodzīvoja 55 gadus.

“Es pabeidzu vidusskolu, sāku strādāt mēbeļfabrikā “Ventspils koks”. Pēc kāda laika no Miķeltorņa atnāca Valija Kāpberga, Kāpbergu Ērika un Imanta māsa. Tuvojās Sieviešu diena, un viņa teica, ka iepazīstinās mūs, meitenes, ar zvejniekpuikām. Kas tad mums – ja vajag iepazīties, lūdzu! Aizgājām Ādženē uz balli, un tur es pirmo reiz redzēju Elmāru. Dancot viņš nedancoja, bet sēdēja bufetē un dzēra – kur tādu var likt, bet pamazām sākām satikties un pēc gada jau apprecējāmies. Mani piesaistīja Elmāra vīrišķība un noteiktība, viņš stingri turējās uz savām kājām. To, ka mans iecerētais ir lībietis, nezināju, nezināju arī tādu tautību.”

Elmārs un Biruta savā kāzu dienā 1957. gada 10. augustā.
Foto no Lindenbergu ģimenes krājuma

Ienākusi Lindenbergu ģimenē, Biruta iepazinās ar vīramāti Emīliju, dzimušu Belti. Viņas vīrs Fricis krita 1945. gadā pēc kapitulācijas, Elmāram tolaik bija 12 gadi.

“Es te kaut kad pētīju viņu dokumentus, un tur bija ierakstīts “latviete lībiete” un “lībietis latvietis”. Tātad abi mana vīra vecāki bija lībieši. Emīliju saucu par omammu. Kā jau lauku cilvēks, viņa bija ļoti darbīga un strādīga. Tā kā vīrs agri nomira, Emīlijai bija jāaudzina trīs bērni –  ne tikai Elmārs, bet arī viņa māsa Biruta un brālis Eduards. Viņsaulē viņi aizgāja viens pakaļ otram, nomira gada laikā.”

 

Emīlija ar saviem pēctečiem pie Ciedru mājām Miķeļtornī.
Foto no Lindenbergu ģimenes krājuma

Emīlija Lindenberga lībiski lielākoties runāja ar kaimiņos dzīvojošo igaunieti Līniņu no Bātu mājām.

“Elmāra mamma nebija sabiedrisks cilvēks, viņa vairāk turējās savrup, tāpēc arī tas lībiskais nebija tik izteikts. Zinu, ka agrāk omamma dzīvoja mājās, kam bija šāds nosaukums – Kalniņi Zivtiņas, bet pēc tam tika uzcelti Ciedri, kurus norakstījām mūsu dēlam Uldim. Mums bija arī dēls Aivars, bet viņš nomira… Mazbērni man ir pieci un mazmazbērni arī pieci.”

 

Tā kā Elmārs bija zvejnieks, viņš Ventspilī tika pie savas mājas.
Foto no Lindenbergu ģimenes krājuma

Atceroties vīramāti, Biruta bilst arī to, ka Emīlija pratusi aizstāvēt savu viedokli un vienmēr teikusi, ko domājusi. Reiz, kad jaunie gribējuši iet mežā ogās, omamma, kura mežā nebija bijusi vairākus gadus, pēc atmiņas pasacījusi, kur ir labas ogu vietas.

“Kad mēs ar Elmāru vēl draudzējāmies, Kāpbergu Imants Emīlijai izstāstīja, ka viņas dēls satiekas ar vienu skuķi, kas  neko nemāk darīt, skrien pusplika bumbai pakaļ – nu, kur tādu vedeklu liks. Pirmo reizi, kad aizbraucu uz Miķeļtorni, Elmāra mamma vairākas reizes mani nopētīja no galvas līdz kājām, bet pēc tam mēs labi satikām. Lai nokļūtu Miķeļtornī, ar mazbānīti bija jābrauc četras stundas, tāpēc es mēbeļu fabrikā iestājos rindā uz mašīnu, un, kad mums jau bija autiņš, izvadājām omammu visur, kur viņai vajadzēja, arī pie dakteriem. Vedu Emīliju arī  uz baznīcu Ventspilī. Viņa bija adventiste, tāpēc piektdienas vakarā, kad nogāja saule, vairs nevarēja strādāt, strādāt nevarēja arī sestdien, savukārt svētdien varēja dot vaļā uz pillu klapi. Emīlija saimniekoja pa māju, bet kādus 15 gadus nostrādāja Miķeļtorņa skolā par pavāri. Ausma Ernestovska atceras, ka mūsu omamma arvien devusi viņai līdzi uz mājām zupu, jo Ausmai bija daudz māsu un brāļu. Tādus īpašus lībiešu ēdienus omamma negatavoja, galdā lika to, ko laukos varēja dabūt.”

Birutai atmiņā labi palikuši ceļojumi ar mazbānīti uz Miķeļtorni. Jau nākamajā dienā pēc kāzām viņa ar jauno vīru sēdās vilcieniņā un brauca uz lībiešu ciemu, ceļā pavadot četras stundas. Bānītis apstājās katrā stacijā, īsinot laiku, ceļabiedri sarunājās, tā uzzinot dažādus jaunumus. Ziemā katrā vagonā iekurta krāns, lai pasažieri garajā ceļā nesaltu.

“Braukšana pie omammas bija atkarīga no tā, cik bieži Elmārs tika mājās no jūras. Vīrs bija zvejnieks, bet tālās jūrās viņu nelaida, jo radi dzīvoja ārzemēs. Elmārs strādāja zvejnieku kolhozā “Sarkanā bāka”, viņš bija mehāniķis. Vīram patika iet jūrā, bet viņš nekad neaizmirsa arī mūs – savu ģimeni. Bija ļoti gādīgs cilvēks. Lībiešiem piedēvētais šerpums viņam nepiemita.”

 

Elmārs (pa kreisi) ar brāli un māsu, arī māmulīti Emīliju, attēlā redzams arī viņas brālis Arvīds, Elmāra dēls Uldis un māsas Birutas dēls Vilnis.
Foto no Lindenbergu ģimenes krājuma

Kad Latvijā atkal cēla godā lībiskās vērtības, Biruta un Elmārs iesaistījās Līvu savienības aktivitātēs – brauca uz Rīgu, apmeklēja sapulces Ventspilī.

“Kad es viņu vilku, Elmārs nāca līdzi – esmu izteikti sabiedrisks cilvēks. Pa visiem uztaisījām Miķeļtorņa kapos jaunu žogu, daudz darījām ciema baznīcā. Elmārs krāsoja griestus, apmeta sienas. Nebija tāda darba, ko viņš nemācēja. Mēs ar Alvīni Veinbergu braucām uz Rīgu pasūtīt baznīcai kroņlukturus, es tos pēc tam ar savu mašīnu atvedu. Kādreiz Ventspils grupā biju arī valdē, bet nu vairs ne – kā nekā man ir 86 gadi! Ā, mēs taču ar Elmāru vienmēr braucām uz lībiešu svētkiem Mazirbē – vispirms gan piedalījāmies talkās, jo tautas nama apkārtnē bija jāattīra no krūmiem. Dzīves pēdējos gados vīrs bieži skatījās albumus, viņam patika atcerēties bērnību un jaunību, arī to, kas piedzīvots Miķeļtornī… Emīlija ir apglabāta savā ciemā, bet Elmārs gan Ventspils Meža kapos, jo te es vismaz varu pie viņa aiziet. Man prieks, ka mūsu dēls Uldis bieži brauc uz Ciedriem, vīra dzimtas mājas nav aizmirstas. Pagājušajā vasarā Miķeļtorņa baznīcā nokristīja mūsu ceturto mazmazbērnu. Tagad tur kalpo Kārlis Irbe, bet nav jau īsti cilvēku, kas ietu baznīcā. Tas gan dikti labi, ka lībiešu grupu Ventspilī vada Ausma. Viņa mūs stutē un uzmundrina, virza uz priekšu. Tā vajag!”