Ventspilnieks Gunārs Liepājnieks pārstāv Zībertu dzimtu no Mazirbes. Viņš aizvien saimnieko savos Andrejsārtos, ar sievu Dagniju dodoties turp katru mīļu brīdi. Lībietim patīk uzturēties mājā, kur dzīvojuši senči un pagājusi viņa un māsas Gunas bērnība. Pērngad 25. novembrī Gunāram palika 80, un šī jubileja svinēta kopā ne tikai ar mīļajiem, bet arī ar Līvu savienības Ventspils grupas pārstāvjiem.

Gunārs Liepājnieks savā 80 gadu jubilejā Ventspils lībiešu istabā.
Foto no Māras Vīgertes krājuma

“No mātes Elfrīdas puses man nāk tīri lībieši, no tēva Eduarda puses esmu latvietis. Mammas tēvs Augusts Zīberts ir no prūšiem, bet vecāmāte Hermīne, kas pārstāv Gūtmaņu dzimtu, ir no Košraga lībiešiem, no Dīķu mājām. Gan mana māte, gan vecāmāte runāja lībiski. Ja es dikti būtu gribējis iemācīties valodu, noteikti to būtu izdarījis, bet puikas gados tas mani nemaz neinteresēja. Kad biju jauns, brīnījos par to, ka vecāmāte labi prata krievu valodu, toreiz nesapratu, kāpēc tā, bet tad uzgāju dokumentus, kuros bija teikts, ka Mazirbē bija pareizticīgo sākumskola. Acīmredzot Hermīne tur mācījās.” Gunārs uzskata, ka lībiešu sejas panti atšķiras, īpaši to var teikt par apakšžokļu izskatu. Arī viņa vecāmāte izskatā nedaudz atšķīrās no latviešiem.

Hermīnes vīrs Augusts spēlēja trompeti un ievilka mūzikā arī savu mazdēlu. Kad Gunārs mācījās Mazirbes skolā, viņš jau zināja operu uvertīras, bēniņos aizvien ir saglabātas partitūras. “Vecaistēvs man bija tāds mierīgs un solīds, kluss un ieturēts, vecāmāte pēc rakstura bija diezgan asa un šerpa. Tiesa, pret mani viņa uzturējās labi, biju mīļais mazdēls, bet vecāmāte nevarēja ciest, ka viņas vīrs smēķēja, – tad gāja vaļā augstos toņos.”

Bērnībā Gunārs lībiešu valodu nemaz tik bieži nedzirdēja, jo Andrejsārti neatrodas jūras pusē, bet slejas meža ielokā, un daudzi kaimiņi bija latvieši. “Mans tēvs bija dzelzceļnieks, brauca gan ar mazbānīti, gan lieliem bāņiem. Nekad mūžā neredzēju, ka viņš būtu lietojis alkoholu. Liepājnieki savulaik vispār bija kreisi noskaņoti. Es jau arī gribēju kļūt par mašīnistu, bet tēvs atrunāja, sakot, ka nedabūšu izgulēties. Mammīte Elfrīda bija šiverīga. Tēvs salīdzinājumā ar pārējiem padomju pilsoņiem pelnīja tīri labi, tāpēc mamma nemaz nestrādāja, bet palīdzēja manai vecaimātei kopt lopus. Atceros, ka pie mātes un vecāsmātes brauca lībiešu valodas pētnieki no Igaunijas un Hermīne dziedāja lībiešu dziesmas. Vecāmāte visiem par brīnumu man norakstīja Andrejsārtus, jo es tak biju mīļais mazdēls. Atceros, ka bērnībā, kad bija jāiet uz skolu, māsa Guna, kas bija vecāka, turēja mani pie rokas, kad gājām cauri mežam, jo man bija bail. Skolā gāja labi, piemēram, skolotāja Bērziņa tā iemācīja krievu valodu, ka pēc tam tā vairs nebija jāmācās. Vairāk turējos kopā ar klasesbiedru Uldi Briedi, sapratos ar Ilmāru Geigi un Jāni Erenštreitu. Mēs arī tagad palaikam tiekamies. Uldis man bērnībā piedāvāja izjāt ar zirgu – bez sedliem. Nokritu un tā sasitu muguru, ka pēc tam vairs zirgu virzienā neskatījos.”

Šie vīri kādreiz mācījās vienā klasē un tiekas joprojām. Gunārs kopā ar Jāni Erenštreitu, Ilmāru Geigi un Uldi Briedi 2018. gadā.

Par piederību lībiešu tautai Gunārs vairāk sāka domāt mūža otrajā pusē. Viņa jaunībā pasē nevarēja norādīt to, ka esi lībietis, lai gan vecaimātei un mātei dokumentā bija rakstīts, ka viņas ir lībietes. Atmodas laikos arī Gunāram pasē parādījās šāds ieraksts. “Māsa gan dokumentos palika latviete, bet tā jau ir katra privāta darīšana. Guna gan sāka dziedāt pie Hildas Grīvas. Lībiešu kustībā mani ievilka Ilmārs Geige, toreiz satiktu savu veco čomu Uldi Briedi, kas nebija redzēts kādus trīsdesmit gadus. Ventspils grupā esmu kopš dibināšanas sākuma. Ausma Ernestovska jau mani brīžiem slavē, bet es nu gan nezinu, ko tik lielu būtu paveicis. Kad vēl strādāju “Ventspils naftā”, Igors Skoks bija uzņēmums direktors, Jānis Blaževics arī bija vadībā, un mēs bieži sponsorējām lībiešu pasākumus. Es rakstīju iesniegumus, bet abi vīri neatteica, kad prasījām naudu. Tā izdevās izremontēt Mazirbes baznīcu. Ventspils grupa reiz aiz pārskatīšanās ievēlēja mani par priekšnieku, šajā amatā biju gadu, bet man nepatika vadīt. Varu visādi izlīdzēt, kaut ko pafīrēt, savulaik “Ventspils naftā” biju galvenais inženieris, ar to man pietika.”

Laiks, kad vēl tika valkāti pionieru kaklauti. Mazirbes skolā 1954. gadā. Gunārs notupies līdzās skolasbiedram.

Gunāra vecāki ir apglabāti Priežgalu kapos Ventspilī, bet vecvecāki – Mazirbē, un viņš ir vienīgais kas tur kopj savu tuvinieku atdusas vietu. Elfrīda atstāja dēlam pierakstītas atmiņas par savu bērnību Košragā. Viņa ieprecējās Andrejsārtos, kam mūsdienās piešķirts aizsargājamā objekta statuss. Māju Gunāra vectēvs uzcēla 1923. gadā. Kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis mājas bēniņos atrada daudz vērtīgu priekšmetu, arī ar zvejniecību saistītus, un aizveda tos uz muzeju.

“Kaut kas manā dvēselē ir lībisks, un tas sauc uz lībiešu svētkiem Mazirbē. Kad dzied lībiešu himnu, asaras nāk uz augšu – ir tāds pacēlums. Tēvs gan man ir latvietis, bet lībisko sevī jūtu vairāk. Pavasari, vasaru un rudeni pavadu Andrejsārtos, esmu uzpotējis ābeles, bumbieres, plūmes, bet brieži pārlēca pāri sētai un noēda potējumus. Mazirbē ir pavisam cits gaiss nekā Ventspilī! Andrejsārtiem apkārt ir priežu mežs, tur ir, ko elpot. Gar māju vien ir četri hektāri, kas jāsakopj. Visu laiku ir, ko darīt, un tas arī uztur manu veselību. Mamma mani ierakstīja Mazirbes draudzē, reizēm aizeju uz baznīcu, bet es vairāk tāds reālists esmu. Es ir kara laika puika, tāpēc man nav daudz fotogrāfiju no bērnības. Fotoaparātu man tēvs nopirka, kad Ventspilī sāku mācīties vidusskolā. Tad es bildēju kaķus, suņus un bukus, tantes un onkuļus – ir vesels albums.”

Gunārs (pirmais no labās trešajā rindā) kopā ar klasesbiedriem izlaidumā, 1956. gadā absolvējot      Mazirbes skolu.

Gunāram un Dagnijai ir divi bērni – meita Dace un dēls Jānis, sagaidīti pieci mazbērni un divi mazmazbērni. Gunāram ir gandarījums, ka mazmeitai Danai ir svarīgas lībiskās vērtības un viņa pat var sazināties lībiski, jo ir mācījusies valodu. Gunārs ar sievu parasti cenšas apmeklēt Ventspilī rīkotās Lībiešu kultūras dienas, kas notiek reizi divos gados, jo tad var uzzināt jaunus vēstures faktus, un tas ir interesanti. Priecē arī Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita un biedrības “Rānda” valdes locekles Māras Vīgertes aktivitātes. Ja jaunie neaizmirsīs senču atstāto mantojumu, līvu tautas gars būs dzīvs, secina Gunārs.