Šis ir Tārgales pagasta folkloras kopas “Kāndla” jubilejas gads. Ir pagājis pusgadsimts, kopš Ventspils pusē satikās ļaudis, kuriem patika dziedāt lībiski un kuri ātri vien kļuva pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Kolektīva vadītāja Ilga Porniece pagaidām nevar pateikt, kad būs svinības – jāraugās, kāda būs epidemioloģiskā situācija, bet, visticamāk, lielāka gavilēšana notiks vasarā.
Lībiešu dziesmu ansambli “Kāndla” (Kokle) 1972. gada 7. februārī dibināja Hilda Grīva, sapulcējot septiņus soprānus un septiņus altus, vienu tenoru un vienu basu. Arī tagad, pēc Ilgas teiktā, ir 16 dziedātāji, tiesa, puse ir viesmākslinieki jeb tādi, kas vairs nedzīvo Ventspils pusē, tomēr tad, ja ir kāda svarīgāka uzstāšanās, atbrauc un stiprina savējos.
Noteikti jābilst kāds vārds par ansambļa dibinātāju Hildu Grīvu (dzim. Cerbaha; 1910–1984), kas dzimusi zvejnieku ģimenē Sīkragā. Viņas tēvs bija lībietis, māte – igauniete, un mazā Hilda jau bērnībā iemācījusies runāt abās valodās. Viņas muzikālo talantu neatkarīgās Latvijas laikos ievērojuši somu zinātnieki un izkārtojuši iespēju Hildai mācīties Somijā. Atgriezusies Latvijā, mūziķe beigusi Jelgavas Skolotāju institūtu un strādājusi par dziedāšanas skolotāju vairākās Ventspils apriņķa skolās.
Kad 1972. gadā pēc Emmas Ērenštreites iniciatīvas Ventspilī nodibināja lībiešu dziesmu ansambli, par pirmo tā vadītāju kļuva Hilda Grīva. Sākotnēji tajā bija 16 dziedātāju, bet jau pēc diviem gadiem ansamblī bija 30 dziedātāju. 1982. gadā 24. aprīlī, kad svinēta ansambļa desmitā dzimšanas diena, koncertā skanējušas ne tikai dažādu tautu dziesmas, bet arī literāri muzikāls uzvedums par jūrnieka Didriķa Taizeļa mīlestību (režisors Uldis Grinbergs). Kā 1982. gada 30. aprīļa izdevumā “Padomju Venta” norāda Uldis Krasts: “Un es vairs nepazīstu dziedātājas, viņas vairs nesniedz priekšnesumus, nespēlē, bet dzīvo (es pasvītroju šo vārdu) konkrētā autentiskā vidē un laikā.”
No 1984. līdz 1986. gadam “Kāndlu” vadīja Irēna Ķule, līdz 2001. gadam – Austra Čepeļevska, līdz 2004. gadam – Austra Fišere, savukārt pēc tam par folkloras kopas vadītāju kļuva Ilga Porniece. Anda Fišere ar prieku atceras tos laikus, kad “Kāndlas” vadītāja bija viņas darbīgā māmuļa Austra:
“Mammai tā bija liela sirdslieta, bet – valoda sveša, repertuārs svešs, tas bija liels varoņdarbs, ka viņa apņēmās vadīt “Kāndlu”. Tad jau nebija tik bagātīga materiālu klāsta, kāds ir tagad. Nebija grāmatu, nebija vārdnīcu, mēs iztikām ar lībiešu valodas pratēju zināšanām. Te mums palīdzēja dziedātājas Irma Cerbaha, Gita Prince, Pārsla Rasa, viņas bija mūsu balsts, lai mēs, jaunpienācēji, varētu iemācīties lībiešu dziesmas. Sākumā dziedājām stipri neprecīzi, bet kā varējām, tā gājām uz priekšu.”
Atmodas laikos – 1989. gadā – Austra nodibināja kopu “Piški kāndla”, kurā pārsvarā bija “Kāndlas” dziedātāju mazbērni, un viņi ne tikai muzicēja kopā ar saviem tuviniekiem, bet arī apmeklēja folkloras svētkus “Pulkā eimu, pulkā teku” daudzviet Latvijā. Anda ir pateicīga Zojai Sīlei, kura Ventspilī mācīja lībiešu valodu, jo iegūtās zināšanas noderēja, dziedot folkloras kopā.
“No “Kāndlas” dalībnieces Ināras Maksimovas aizguvu vienu gudrību – viņa dziesmu vārdus uzrakstīja uz lapām un tās izvietoja visā dzīvoklī, kā arī ielika mēteļa kabatā. Tā daudz vieglāk varēja iemācīties tekstu. Laiks gāja, mammītei pasliktinājās veselība, un par kolektīva vadītāju gribēja virzīt mani. Teicu: “Kas jūs traki? Lībiski runāt nemāku, es to nevaru!” Bet – bija jāgatavojas “Kāndlas” 30 gadu jubilejas pasākumam, un es sapratu – ardievu, saldā brīvība, tev, Anda, ir jāņem tā lieta savās rokās. Ņēmu arī, lai gan neesmu tāds cilvēks, kas kārs uz vadītāja amatu, bet bija jādara.”
Andai ir gandarījums par “Kāndlas” trīsdesmitajai jubilejai sagatavoto koncertprogrammu. Viņasprāt, lībiešu dziesmas ir ļoti skaistas un melodiskas, vien vēlams, lai kāds paskaidro, par ko tās stāsta, tad vieglāk uztvert vēstījumu. Starp citu, “Kāndla” nereti uzstājās kopā ar ansambļa “Līvlist” dziedātājiem, un tad skanējums bija vēl krāšņāks. Jo vairāk cilvēks iedziļinās tautasdziesmas būtībā, uzver Anda, jo vairāk pērlīšu atklājas. Viņa atgādina, ka “Kāndla” ir piedalījusies Dziesmu svētkos un folkloras festivālos “Baltica”, uzstājusies daudzviet Igaunijā. Organizatoriskos jautājumus risināt palīdzēja ansambļa vecākās – Pārsla Rasa un Ērika Bērziņa.
Daudzus gadus “Kāndlā” klātesoša ir igauniete Helgi Daubare:
“Ar “Kāndlas” pirmo vadītāju Hildu Grīvu iepazinos, kad strādāju Ventspils Izglītības nodaļā un viņa nāca ciemos pie Irmas Cerbahas. Hilda prata igauņu valodu, mums patika aprunāties, un viņa mani aicināja dziedāt. Vairākas reizes ģimenes apstākļu dēļ atteicu, līdz kādā vasarā “Kāndla” mani aicināja uz folkloras festivālu “Baltica”, jo vajadzēja tulku. Pusnaktī izbraucām, naktī dziedājām, un galapunktā es jau pratu visas dziesmas. Es savā sirdī atkal atradu savas mammas dziedātās melodijas. Dziedāšana attīra dvēseli. Tā es kopš 1988. gada esmu “Kāndlā”. Te dziedājusi arī meita Ulrika un vairāki mazbērni, tagad – dēls Olavi un mazdēls Roberts. Mēs esam populāri, mūs bieži aicina uzstāties Igaunijā, arī Lietuvā.”
Helgi ir tā, kura citiem dziedātājiem pamāca, kā izrunājams viens vai otrs lībiešu vārds, bet daudzas lībiskās melodijas viņai jau bija zināmas, jo tās vēsturiski aizgūtas no igauņiem. Dziesma viņas sirdij ir tik tuva, ka tad, kad Tārgalē notika XX starptautiskais masku festivāls, Helgi uz pasākumu ieradās ar diviem kruķiem, jo “man bija lauzta kāja, bet ar galvu un muti viss bija kārtībā”.
Kā jau minēju, 2004. gadā “Kāndlu” un “Piški kāndlu” sāka vadīt Ilga Porniece. Viņa atceras tālo 1981. gadu, kad strādājusi Tārgalē par kultūras darba organizatori, bet kasiere pagastā bijusi Andra Rudbaha, kas bieži teikusi: “Vai tad jūs nezināt, ka mans vīrs ir lībietis?” Tā Ilga uzzinājusi par Latvijas otro pamattautību, saprotot, ka lībieši stingri pieturas pie principa “Vīrs un vārds”. Ja reiz pateikts, ka būs tā, tad tā arī notiks – bez atkāpēm. Kad folkloras kustības aktīviste Ināra Salava uzrunājusi Ilgu, sakot, ka ilggadējais lībiešu kolektīvs “Kāndla” palicis bez vadītājas, Ilga padomājusi un nolēmusi – kāpēc gan ne.
“Visu mūžu esmu dziedājusi koros, turklāt repertuārā bija iekļautas dziesmas arī franču un norvēģu valodā. Biju pieradusi locīt valodu, kā vajag, turklāt pie izrunas vienmēr var piestrādāt. Atceros, ka tad, kad Ināra mani veda iepazīstināt ar kāndliešiem, viņi mani uzņēma draudzīgi, sapratāmies. Mēs ne tikai dziedam lībiski, bet arī ejam rotaļās, mācāmies ticējumus un mīklas, ieklausāmies un stāstām pasakas un teikas. Es pati esmu latviete, bet, ja reiz šeit, Ventspils pusē, izsenis dzīvojuši lībieši, mēs esam gatavi izdziedāt viņu atstātās dziesmas. Nezinu, kā mums tas izdodas, bet cenšamies no sirds. Viena pati es jau neko. Tikai visi kopā mēs esam spēks.”
Ilga ir pateicīga ikvienam folkloras kopas dalībniekam, kurš velta savu laiku tautas garamantu spodrināšanai. Lai tas izdotos vēl labāk, talkā tiek ņemta vijole, velna bungas, akordeons, flauta, un bungas. “Kad sāku strādāt ar “Kāndlu”, repertuāra ziņā man daudz palīdzēja Helmī un Julgī Staltes, savukārt Līvu savienības Ventspils grupas vadītāja Ausma Ernestovska padalījās ar Oskara Loritsa atstāto mantojumu – lībiešu tautasdziesmām. Varam uzdziedāt arī latviski, tomēr parasti uzstājamies lībiešu valodā. Tā ir mūsu identitāte,” lepojas Ilga.