Deviņdesmitajos gados Mazirbes lībiešu sabiedriskā rosīšanās lielā mērā saistījās ar Talsu ceļu remonta un būvniecības pārvaldes darbu vadītāju Egilu Kiršpilu. Kaut kā tā bija saveidojies, ka jaundibinātā Līvu savienības Mazirbes grupa nebija varējusi atrast labāku vadītāju par latvieti Egilu.

Mazirbes grupas vadītājs Egils Kiršpils talko ciema vecajos kapos. 1997. gada pavasaris.
Foto no “Līvli” arhīva

Pirms gadiem pieciem Talsu avīzes korespondentei, atceroties šo laiku, viņš teica: “Zināt, vajadzēja kādu, kas viņus drusku piebremzē. Domāju: labi, palīdzēšu lībiešiem tikt uz augšu.”

Būdams gana diplomātisks, viņš grupu vadīja gandrīz veselu desmitgadi, līdz likvidēja Valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts” un viņam, kā pats teica, vairs negribējās pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Kā Mazirbes lībiešu grupas divdesmitgadē portālā livones.net rakstīja Baiba Šuvcāne, grupas “darbība no 1993. gada līdz 2003. gadam veidojās ciešā sadarbībā ar Valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd Rānda” direkciju, kuras mājvieta 1990. gados bija Lībiešu tautas namā. Kopā tika veikti dažādi darbi un projekti. “Līvõd Rānda” direktors Edgars Sīlis:

“Ja nebūtu šīs nodaļas, “Lībiešu krasta” darbinieki (uz vietas tādu bija pieci) neko daudz ne ikmēneša kultūras pasākumiem, atpūtas vakariem, nometnei, ne Lībiešu svētkiem, ne kapiem, baznīcai, ne mācītājmuižai, ne Mazirbes palīgskolai nespētu palīdzēt, jo likumi mums tolaik nedeva atļauju piesaistīt līdzekļus ārpus valsts budžeta.”

Egils Kiršpils deva plašāku pārskatu par veikumu grupas pirmajā desmitgadē: “Galvenie mūsu pienākumi bija rūpēties ar Lībiešu svētku organizēšanu un lībiešu bērnu un jauniešu nometni. Sadarbojāmies ar Mazirbes internātskolas audzēkņiem. Regulāri rīkojām talkas Mazirbes vecajos kapos, sakopām Mazirbes ilggadējā skolotāja Heinriha Jakobsona pieminekli. Savācām nolauztos krustus, iecementējām. Piedalījāmies mācītājmuižas teritorijas labiekārtošanā vides projekta “Mazirbe” ietvaros. Rūpējāmies par Lībiešu tautas namu, gādājām, lai tur varētu notikt dažādi pasākumi. Mums toreiz daudz palīdzēja mūsu novadnieki Gunārs Liepājnieks un Ilmārs Geige, kas tolaik bija Saeimas deputāts. Gan ar naudu, gan mūsu iniciatīvu atbalstīšanu. Mūsu bijušie novadnieki no Zviedrijas palīdzēja nokrāsot tautas nama jumtu. Kopā gadā sanācām kādas reizes trīs, ne vairāk.”

Nācis no Aizputes un Rendas, Egils tomēr iesakņojās Mazirbē uz gandrīz pusgadsimtu. Te ziedēja viņa sievas Māras košais puķu dārzs, te daudzi lībieši un viņu draugi veldzējās Egila pirtī, te ir palikusi liecība par Egila profesionālo darbību: ceļu no Mazirbes uz Dundagu vīri būvēja viņa vadībā. Arī ceļus no Dundagas uz Pāci, Vīdali, Kaļķiem un vēl citus.

Lielajam smējējam un vienam no tiem retajiem cilvēkiem, kas vienmēr zina, kur pieliekama roka, lai palīdzētu, bet neklaigā par to kā olu izdējusi vista, mūža pēdējie gadi bija paskarbi. Egila Kiršpila (01.03.1935.–24.02.2022.) acis pēdējoreiz uz pasauli lūkojās caur pansionāta logiem. Mūža mājas atradis Rendas kapos.