Par to, kāds bija ceļš līdz “Līvlist”, savās 1984. gadā rakstītajās piezīmēs (pirmpublicējums 1997. gada “Lībiešu gadagrāmatā”) lībiešu patriote Emma Erenštreite raksta: “ [..] man kļuva skaidrs, ka lībiešu kolektīvs jāorganizē mierīgi, klusi un ātri. Šim nolūkam pārskatīju visus Rīgas kultūras namus un savus pazīstamos, kam būtu kādi sakari. Sarunās noskaidrojās, ka daudzus kultūras namu direktorus labi pazīst mans znots Sveilis, kas strādāja televīzijā par režisoru. Izvēlējāmies kultūras namu “Oktobris”, kas atrodas pilsētas centrā, visiem viegli pieejams, un tā direktors I. Paškevicks bija enerģisks un vērienīgs darbinieks. Lūdzu Sveili parunāt ar direktoru par iespējamo lībiešu kora organizēšanu un vai viņš varētu mūs pieņemt noteiktā dienā un stundā, lai nebūtu otrreiz nekas jānosaka.
Es vispār gribēju, lai šajās pirmajās sarunās, ko uzskatīju par kora dibināšanu, būtu klāt arī aktīvākie lībieši Dambergs, Stalts un Kļaviņa. Bet iznāca citādi — lieta bija jāorganizē bez garām telefona sarunām, jāiet visur kājām, bez tam nebija nekādas iepriekšējas informācijas. Tā kā Dambergs dzīvoja Ādažos (bez telefona), aizbraukt un informēt viņu par visu nebija laika. Pie O. Stalta es aizgāju un norunāju, ka viņam noteiktā stundā un dienā ir jābūt mājas, lai tad, kad es zvanīšu, viņš tūlīt varētu nākt. Es vēl nezināju, vai manis noteiktā laikā direktors mūs pieņems. Tāpēc ari iznāca tā, ka noteiktā laikā kultūras namā varēja ierasties tikai es un P. Kļaviņa. Kad zvanījām O. Staltam, viņa nebija mājās. Tā nu abas ar Paulīni Kļaviņu sēdējām, caurskatījām visu lībiešu sarakstu un meklējām cilvēkus, kam vēl steidzīgi varētu piezvanīt. Atlikt sarunu ar direktoru nevarējām un gribējām, lai, kā toreiz domājām, dibinātājos būtu vismaz trīs cilvēki. No saraksta izvēlējāmies Tamāru Vilsoni. Piezvanījām viņai. Tamāra tūlīt bez vārda runas atnāca, un mēs visas trīs gājām pie direktora. Tikām sagaidītas labvēlīgi un norunājām, ka lībiešu ansamblis tūlīt sāks darbību kultūras nama telpās — ar apmaksātu diriģentu.
Pēc sarunām ar direktoru mēs visas trīs steidzāmies uz Konservatoriju pie Dzintara Kļaviņa, ar kuru es jau iepriekš biju runājusi. Pastāstījām viņam, ka nodibināts lībiešu ansamblis, ka mēs zinām, ka viņš ir vācis lībiešu dziesmas, un lūdzām viņu uzņemties kora vadību. Kļaviņš mums teicās visādi palīdzēt, bet sakarā ar lielo darba un sabiedrisko slodzi pats kori nevarēs vadīt un tamdēļ lūgs Dzidru Kļaviņu, lai viņa uzņemas kora vadību. Tad arī norunājām satikties k/n “Oktobris” 1972. gada 8. janvārī [..].
Šajā pirmajā sanāksmē piedalījās 17 lībiešu. Pēc Dzintara Kļaviņa uzrunas, siltiem apsveikuma vārdiem un norādi par mūsu darba svarīgumu un nepieciešamību, lai katrs no mums savāktu vēl to, kas ir pārpalicis no lībiešu kultūras, notika ari nodarbība. Mēs tikām sadalīti pa balsīm un sākām mācīties dziesmu.” Vairāk šeit.
Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist“ galvenais uzdevums visa pusgadsimta laikā bijusi lībiešu kultūras mantojuma apzināšana, saglabāšana un iedzīvināšana Latvijas kultūrtelpā. Ansambļa repertuārā ir lībiešu tautasdziesmas, rotaļdziesmas, oriģināldziesmas, kā arī vairāki muzikāli uzvedumi. “Līvlist” piedalījies koncertos Latvijas novados un Rīgā, gandrīz visos Dziesmu svētkos, folkloras festivālos „Baltica”, koncertējis Somijā, Igaunijā, Komi un Mordvijā. “Līvlist” darbības gados tajā dziedājuši un spēlējuši aptuveni 250 dalībnieku.
Ansambļa darbībai veltītas daudzas publikācijas mēnešrakstā “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmatās”. “Līvlist” darbības nozīmīgums ietverts Zanes Ernštreites sarunā ar ilggadējo ansambļa vecāko Zoju Sīli “Es tad ņemšos ar tiem lībiešiem”, un portāls tuvākajā laikā publicēs Zanes sarunas ar ilggadējiem ansambļa dalībniekiem Dagmāru Ziemeli un Jēkabu Raipuli.