Portālā la.lv 10. maijā publicēta žurnālistes Ilzes Pētersones intervija ar Helmī un Julgī Staltēm “Jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini”.

“Vai viss Košrags runā, ka Staltu sievas paņēmušas mājās kazu un vistas! Viņas tik pasmejas – kur pieniņš un oliņas, tur arī mieriņš, jo krīzes situācijā vajag stabilitāti un drošības sajūtu,” raksta žurnāliste. Slavenās skandinieces Helmī ar meitu Julgī un viņas meitām Lelū un Annu Kī tagad dzīvo kopā un pārcēlušās uz Košragu, savu vasaras māju, agrāk nekā citus gadus. Turklāt paņēmušas audzināšanā kazu un vistas (jautro saimi varēja redzēt tie, kas skatījās “Lībiešu valodas” otro nodarbību).

24. aprīļa stundas filmēšana Košragā: Julgī Stalte un kazlēns.
Mildas Dailidenaites foto

Julgī: Pārceļoties uz Košragu, gribējās būt pašpietiekamām. Sapirkāmies pārtiku ilgākam laikam, ja vēl ir oliņas un pieniņš, bez veikala var novilkt ilgāk, un klāt nāk arī dabas veltes – mazās nātrītes, gārsa, skābenītes, zaķkāpostiņi, lakši. Kad izdomāju, ka jāņem kaza un vistas, aizrakstīju Laucienes saimniekam, vai varu uz vasaru tās izīrēt, un – sasmīdināju viņu. Tomēr piekrita, ka kazu ar kazlēnu un četras vistas ar gaili varot iedot. Nu katru dienu mums ir svaigas oliņas, pienu gan vēl nedabūjam, jo mazā Tiko visu izēd.

Uz žurnālistes jautājumu, vai tad, ja varētu, viņa Košragā vien dzīvotu, Julgī atbild: “Man šeit patīk sajūta, ka nedari pāri zemeslodei un viņa tevi saudzē. Esmu astmatiķe un Rīgā diezgan smagi slimoju, bet, atbraucot šeit, jau pirmajā dienā pārstāju klepot, iestājās miers un sākās garīga un fiziska dziedināšanās. Vari nostaigāt garus gabalus tikai tāpēc, ka tev gribas, nevis jānoiet noteikts kilometru skaits, dziedu nevis kad kādam vajag, bet kad pati vēlos – ar ūdeni, uguni, mežu, smiltīm. Apgulies sūnās, aizver acis un jūti, kā tevī raisās dziesma, kā skani, rodas pasaules kosmiskā sajūta, kad dabā dzīvība uztur dzīvību, nevis iznīcina savu vidi, kas ir cilvēku kā patērētāju lielākais mīnuss. Gausa māti mēs reti kurš mākam pielūgt un turēt godā, kam vajadzētu būt cilvēces pamatam – nebūt negausim un apmierināties ar mazumiņu.”

– Kas tev, Helmī, šķiet pats vērtīgākais, lai sanāk laba kopā dzīvošana?

– Jūtu, ka ar gadiem atsijājas viss liekais, sīkās nebūšanas un ķildas un paliek tikai pamatvērtības, kas attiecināmas arī uz citām lietām dzīvē. Mums ar Daini ģimeni vienmēr palīdzējusi kopā saturēt prasme mīlēt vienam otru, bērnus, savas mājas un Latviju, kā arī godīgums un patiesums. Nav visu laiku jāsmaida kā saulītei, vari būt pat nešpetns un adatains, ja – patiess, tikai jācenšas ar to nenodarīt pāri citiem. Ļoti svarīgi, kā jūs garīgā nozīmē izjūtat pasauli un savu nacionālo piederību, cik tā svarīga un vai esat gatavi par to cīnīties. Pamatvērtības satur kopā tautas un cilvēkus, kur nu vēl ģimeni!(..)

Līviem vispār raksturīga atturība, kas šajā pandēmijas laikā īpaši der. Arī draudzība ir jānopelna, ja atnāc uz šo pusi dzīvot, uzreiz jau nepieņems.

Julgī: Un, ja saka, ka līvi ir kašķīgi, tas nav pamatoti. Spēcīgiem cilvēkiem piemīt spēcīgi raksturi, viņi iestājas par savu domu, ko no malas varētu uzskatīt par konfliktu, bet tā ir stingra stāja. (..)

Kad saruna aizvirzās līdz “Skandiniekiem” un dziesmām, Julgī atzīst: – Viena un tā pati dziesma citā brīdī var būt ar pilnīgi atšķirīgu raksturu, un tas nav ne pierakstāms, ne noformulējams vai iegrožojams tulkojumā. Kad sāc apjaust, cik daudz ceļu var būt līdz dziesmai un cik tas ir sazarots…

Helmī: Uz šiem jautājumiem nav gatavu atbilžu, un katram līdz dziesmai jānoiet savs ceļš, var teikt – mūža garumā.

Julgī: Un, jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini.

Helmī: Tas atkarīgs arī no dzīves pieredzes, vecuma, cik tavs prāts ir darbināts, slēdzot vaļā durvis pēc durvīm uz tautas dziesmu. Katrai var būt daudz atslēdziņu, taču tā īsti dziesma atveras, kad pienācis īstais laiks un vieta. Vienas no mīļākajām mums ir bēru goda dziesmas, jo tās tik tiešām dod spēku, neļauj grūtsirdībā noliekt galvu, bet sapurina un liek uzņemties atbildības daļu uz saviem pleciem un to nest godprātīgi tālāk. Katrā tādā bēru goda reizē pēkšņi viena dziesma rezonē ar tavām jūtām, pārdzīvojumiem, ka tu saproti, ka tā ir šī cilvēka dziesma. Pasaulē tās sauc par personīgām dziesmām. Man prātā tēva bēru godi, kad dziedājām “Dedziet man skalu,/ Ņem sveču galu./Te guļ viens zvejnieks,/ Viens mīlīgs cilvēks…”

– Brīdī, kad zaudē tuvu un mīļu cilvēku, vai maz var padziedāt?

Julgī: Ja tu domā – cik tas ir šausmīgi un sāc sevi žēlot, tad nevari padziedāt. Ja apzinies, ka tēvs teiktu – saņemies, tev tā lieta ir jāizdara, un zini, ar kādu stāju viņš šādā brīdī stāvētu, tad iztaisno savu muguru un dziedi. Nākamais mirklis ir sapratne, ko sev visu laiku atgādini – tā ir pāreja pie savējiem, savas dzimtas, tautas, pie dzīvības puses, jo šeit mēs esam tikai ciemiņi.

– Pie līviem, kur viņu ir pulkiem?

Helmī: Katru pavasari, kad senāk līviem un latviešiem sākās gads, ar putniem atgriežas arī mūsu mīļie. Viena no līvu dziesmām “Čičorlinki” stāsta par mazajiem dvēseļu putniem, kas Lielajā dienā tiek modināti kāpas galā – tie ir līvi un tik daudz, cik kādreiz bijis, un mēs visi atkal esam kopā. Tā nav svētulīga ticība, bet dziļi izjusts, pārbaudīts priekšstats caur dziesmu, tradīcijām un zināšanām, kas kopā veido brīnišķīgo sajūtu, ka tavs gars mostas, senču gara spēku piepildīts un papildināts, ka aiz muguras stāv visa tava tauta, lai cik retas rindas tagad būtu.

– Kāda jums izskatās līvu nākotne?

Julgī: No kura gadsimta jau runā, ka līvi ir izmiruši?

Pilnu intervijas tekstu lasīt šeit.