29. maijā noslēdzās lībiešu valodas nodarbības projektā “Tava klase”. To pavisam bija septiņas (29. maijā TV raidīja pat divas: Valts ar Mildu mācīja skaitļa vārdus un stāstīja par Lībiešu tautas namu Mazirbē, bet Valts ar Guntu, iepazīstinot ar lībiskajiem vietvārdiem, izstaigāja lībiešu Aizkraukli, Lielvārdi un Rīgu). Skaistu punktu uzlika Marijas Bērziņas un Ģirta Gailīša dziedātā “Pūgõ, tūļ”, latviski vispazīstamākā lībiešu dziesma ar nosaukumu “Pūt, vējiņi”.
Jāatgādina, ka TV nodarbības veidoja Lībiešu institūta pētnieki, bet operatora pienākumi un montāžas darbi bija LTV žurnālista Dāvida Ernštreita ziņā. Turklāt nav lieki vēlreiz izteikt pateicību par sirdsdarbu, kas bija krietni dziļāks, saistošāks un bagātāks, nekā to piedāvāja ministrijas piešķirtais rāmis.
Tie, kas nodarbības nav skatījušies vai gribētu tikšanos ar lībiešu valodu atkārtot, to varēs darīt LU Lībiešu institūta Youtube kanālā, turklāt pilnās un titrētās versijas. Ar laiku – arī angliski tulkotas.
Neliegšos, ka uz mani visdziļāko iespaidu atstāja pēdējā nodarbībā Valta Ernštreita nolasītais Vitauta Ļūdēna astoņdesmitajos gados rakstītais dzejolis, kas nozīmīgs bija šķitis arī lībiešu kultūras darbiniekam Pēterim Dambergam, jo viņš to glabāja savos dokumentos. Patiesi, latvieši ir gatavi atzīt savos senčos sēļus, zemgaļus, latgaļus un ko tik vēl ne, bet lībieši – ai, viņi jau sen izmiruši!
Dziļi lībiešu pilsētas
smilšu krastā
ir kā kuģi, kuriem virs viļņiem
pat nav redzami masti.
Dziļi lībiešu vārdi
latvju vārdos grimuši,
vien daži
nenogrimuši.
Deva,
atdeva visu,
tāds bija laika gājums,
pašiem sev neko
neatstājot.
Var smaidīt,
skumt,
bet nedrīkst aizmirst
tos, kas nebija brāļi,
bet kļuva par mums.
Bronzas spirāle
savīta vijā –
ne vien zemgaļos, latgaļos, kuršos,
arī lībiešos
mēs bijām.