Faktus vai gadskaitļus par lībiešu kultūras vēsturi var atrast visai ātri. Sarežģītāk ir ar pārdomām. Ironiski, ka šobrīd mums ir dota iespēja dziļāk un nesteidzīgāk pārdomāt ne vienu vien notikumu arī Līvu savienības darbībā vairāk nekā deviņās desmitgadēs.

Mēs šobrīd piedzīvojam klusuma, attālināšanās un pārdomu laiku. Patiesībā paldies par to! Ne reizi vien attopos, ka atkal esmu pie sava grāmatu plaukta. Protams, visbiežāk tad, kad par lībiešu lietām jādomā (tas notiek bieži), kad jāatrod kāds ar lībiešiem saistīts kultūras fakts vai vēsturisks notikums, kāds lībiešu dzimtas dzīves stāsts. Zinu, ka interese par to visu ir ne tikai man. Tāpēc priecājos, ka arvien biežāk par lībiešu tēmu interesējas mani audzēkņi Rīgas Doma kora skolā, kolēģi, kādreizējie klasesbiedri un reizēm pat kaimiņi. To noteikti vairo ļoti bagātais ar lībiešu kultūrvēsturi un valodu saistītais izdevumu klāsts teju katra lībieša mājās, bibliotēkas vai tīmekļa dzīlēs.

Zaļi-balti-zilais Mazirbes jūrmalā (2019. gada vasara).
Ievas Ernštreites foto

Sapnis un sākums. “(..) Līvu savienības šūpuļa licēji ir mūsu radinieki – igauņi un somi. Kopš 1920. gada somu profesors Ketunens un igaunis Dr .O. Loritss (tad students), staigāja pa lībiešu jūrmalu, vācot lībiešu garamantas. Tas iededza arī lībiešos jūtas, kas līdz tam bija snaudušas.” Tā avīzē “Līvli” 1933. gadā rakstīja izcilais lībiešu valodas skolotājs un kultūras darbinieks Pēteris Dambergs. Bet nopietns darbs pie Līvu savienības veidošanas sākas 1922. gada vasarā. Oskara Loritsa mudināti, lībiešu vīri – K. Stalte T. Dembergs, P. Stefenbergs, K. Stefenbergs (Mazirbe), D. Volganskis (Košrags), P. Dišlers (Pitrags), P. Polmans (Sīkrags) – apņēmīgi un neatlaidīgi atrisina visus statūtu grūtības. Juridiskā procedūra notiek 1923. gada 17. februārī, un 1923. gada 2. aprīlī Irbes mācītājmuižā 53 lībieši dibina savu organizāciju. Par tās priekšsēdētāju ievēl Kārli Stalti, kurš neatlaidīgi un radoši īstenoja lībiešiem veltītas idejas un darbus gan amatpersonas statusā , gan arī vienkārši kā izcils lībiešu sabiedriskais darbinieks.

Atbalsts un sadarbība.  Līvu savienības darbība aptvēra visu Ziemeļkurzemes jūrmalu no Melnsila līdz Ventspilij. Pirmie desmit darbības gadi – lībiešu kultūras uzplaukuma laiks. Latvijas Izglītības ministrijas atbalsts lībiešu valodas mācīšanai skolās. Radu tautas – somi un igauņi – sniedz finansiālu atbalstu. “(..) lietas gāja uz priekšu labi, un savienība varēja parādīt, ka tā ir tīri kulturāla organizācija.” (P. Dambergs, 1933) Dzimst doma par Līvu savienības karogu. Pirmais lībiešu karogs tiek izgatavots Tērbatā (Tartu). Lībiešiem to pasniedz Igaunijas Dzimtās valodas biedrības pārstāvji. Jūrmalas ciemu lībieši sarosās saimnieciskai un kultūras dzīvei.

(Ne) Sapratne. Tomēr nākas piedzīvot kļūdas un maldīšanos. Reizēm lietas neiet uz priekšu, izjūk pasākumi, zūd Latvijas valdības un vietējās pašvaldības atbalsts idejai par Mazirbes (Jūrmalas) pagasta izveidi, Kultūras fonds neatbalsta apmaksātas lībiešu valodas stundas, bibliotēkas un mācību grāmatu izdošanu lībiešu valodā. Personību cīņas. Latviešu sabiedrības noraidošā attieksme. Lībiešu valodas lietošana visai strauji izzūd jauktajās ģimenēs.

Kopdarbs un spīts. Lībiešiem dzimst ideja par savu namu. “Jau deviņus gadus Līvu savienība ir strādājusi, lai saglabātu savas tautas pēdējās atliekas uz visiem laikiem par lībiešiem, t. i., par lībiešu valodu protošiem Latvijas pilsoņiem, un šajā darbā tā ir saņēmusi kā morālu, tā materiālu atbalstu no mūsu lielajiem radiniekiem somiem, igauņiem un ungāriem. Es neuzdrīkstētos šķērdēt kongresa dārgo laiku, izskaidrojot sīkāk mūsu biedrības darbu, bet uzdrošinos tikai iezīmēt, ka darba kārtības lielais jautājums mums joprojām ir Līvu savienības nama uzbūvēšana. Namam jau ir nopirkts zemes gabals, ķieģeļi un citi celtniecības materiāli, ir, protams, arī projekts, bet daudz kā vēl trūkst.” (D. Volganskis 1931. gadā Somugru kongresā Helsinkos)

Lībiešu tautas nama pamatakmens Mazirbē ielikts 1938. gadā, bet namu svinīgi atklāj 1939. gada 6. augustā. Tas ir nozīmīgākais Līvu savienības paveiktais darbs, spilgta zīme lībiešu kultūras toreizējam uzplaukumam, liecība par somugru tautu vienotību.

Apstāšanās. Piespiedu pārmaiņas. Līvu savienība tiek oficiāli slēgta 1940. gada 6. decembrī. Emigrācijas un deportāciju rezultātā strauji samazinās piekrastes ciemu iedzīvotāju skaits, PSRS robežzonas noteikumi rada visnelabvēlīgākos apstākļus ģimenēm – zvejniecības iespējas ciemos ir likvidētas. Lībiešu valoda ir apklususi.

Miglas gadi. Klusums. Laiks starp atmodām. Sabiedrībā nav jūtama lībiešu kultūras vai tradīciju klātbūtne. Lībiešu tautas nams kļūst par mājvietu valsts un pašvaldības iestādēm. Klubā vietējā sabiedrība rīko atpūtas un filmu vakarus. Lībiešu valoda vēl joprojām nav pamodusies.

Cerība. Atmoda. 1970. gados pamazām atjaunojas lībiešu kultūras un sabiedriskā dzīve. Lībiešu etnogrāfiskie ansambļi “Līvlist” (Rīga), “Kāndla” (Ventspils) rada lībiešos vēlmi vienoties sadarbībai, lai saglabātu savu valodu, kultūras un muzikālo mantojumu. Turpmākajās desmitgadēs aug interese par lībiešu valodas mācīšanos. Lībiešu valodas skolotāji K. Boiko, T. Karma un V. Šuvcāne aicina uz nodarbībām, lībiešu valoda atdzimst svētdienas skolās, kursos un dziedāšanas nodarbībās.

1988. gada 26. novembrī tiek atjaunota Līvu savienība – Lībiešu kultūras savienība (Līvõd kultūr īt), tās agrāko nosaukumu biedrība atgūst 1993. gada 20. februārī. Kopš 1991. gada iznāk Lībiešu kalendārs, kas 1996. gadā pārtop gadagrāmatā. Top lībiešu mūzikas ieraksti, tiek izdotas kultūrvēsturiska satura brošūras un lībiešu valodas mācību līdzekļi, atjaunota mēnešraksta “Līvli” izdošana. 2000. gadā gandrīz pēc 60 gadu pārtraukuma Līvu savienība var likumīgi saimniekot Lībiešu tautas namā Mazirbē. Kopš 1989. gada 6. augusta Mazirbē katru gadu notiek Lībiešu svētki. Kopš 1992. gada Mazirbē notiek lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometnes.

Plaisas. “(..)būtu jāatmet mūsu pašu neiecietība, aizdomīgums, tā vietā liekot izpratni, sadarbību un pārliecību par savu ideju – līvu tautas atdzimšanu. Vairāk palīdzēsim paši sev, tad citu palīdzība neizpaliks.” (Ieva Ernštreite, 1994)

Vērtības. Kā tālāk? Ir jautājumi, jābūt atbildēm. Apjēgt patieso situāciju Līvu savienības nodaļās, saglabāt ideju, ka arī neliels pulks godprātīgu darītāju lībiešu lietās ir liela vērtība. Īpaši, ja viņu pienesums ir nozīmīgs kopdarbības partneriem Lībiešu kultūrtelpas iniciatīvās un mērķos. “(..)Lībiešu kultūrtelpa sākusi ceļu uz iekļaušanu nacionālajā un tālākā nākotnē – arī UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Lībiešu institūta izveide nozīmē stiprāku Lībiešu kultūrtelpu, atbalstu un jaunas iespējas sāktajā ceļā. Taču tas iezīmē arī citu kvalitātes latiņu gan lībiešu kopienai, gan visām ar lībiešu kultūrtelpu saistītajām pusēm. Tikai kopīgi un kvalitatīvi darbojoties, ir iespējams pārliecinoši sasniegt iecerēto.” (V. Ernštreits, 21.09.2018.) Veiksmīgi sāktā sadarbība ar LU Lībiešu institūtu un iesaiste Lībiešu kultūras centra pasākumos, aicinot pulkā ikvienu čaklu un patiesas vēlmes mudinātu lībiešu kopu, ir vērtības. Ejot uz Līvu savienības simtgadi, lībiešu saimei Kolkā, Mazirbē, Rīgā un Ventspilī piestāv jautājums: Kas nāks pēc mūsu laika? Kis tulbõd pierrõ mäd aigõ? (Tenu Karma, 1994).

P. S. 28. martā Mazirbē bija jānotiek Līvu savienības kopsapulcei. Lai izvērtētu paveikto un domātu, lemtu par turpmāk darāmo. Tā pārcelta uz citu laiku, kad būs atcelts ārkārtas stāvoklis mūsu valstī.

Izmantotie avoti: V. M. Šuvcāne “Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002); V. M. Šuvcāne “Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006); Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra. (Sast. Renāte Blumberga, Tapio Mekeleinens, Karls Pajusalu) (2013); B. Šuvcāne “Lībiešu krasts” (2017); ”Lībiešu gadagrāmata” (1994,1998, 2008, 2018)