Nedēļas žurnāla “Sestdiena” 2020. gada 12. – 18. jūnija numurā publicēta Jolantas Plaukas intervija ar lībiešu valodnieku un dzejnieku Valtu Ernštreitu par to, kas ir lībieši, kāpēc lībiešu kultūrtelpai vajadzīga iekļaušana UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kādu attieksmi lībieši sagaida no Latvijas valsts un citiem jautājumiem. Intervija papildināta ar Mazirbes zvejnieku fotogrāfijām (reportāža “Met par jaunu!”), kuras tapušas 1993. gadā, kad toreizējā laikraksta “Labrīt” žurnāliste Gundega Blumberga un fotogrāfs Aivars Liepiņš, kurš tagad pārstāv laikrakstu “Diena”, brauca jūrā plekstes ķert.

Lūk, fragments no intervijas.

“Šodien Latvijā ir ļoti grūti atrast cilvēku, kurš nezinātu, ka lībieši pastāv. Cits jautājums, cik daudz par lībiešiem viņš zina. Šī apziņa rodas ļoti lēni. Būtu nepieciešams, lai sabiedrībā, īpaši valsts institūcijās, vēl jo vairāk augšgalā, saprastu, ka lībieši ir vērtība un Latvijas kultūras daļa, nevis 250 cilvēku intereses. Tā ir svarīga lieta visai Latvijai, lai varētu adekvāti runāt par to, kas mēs esam. Palīdzība šādai kultūrai nevienu neapdraud. To var ik pa laikam sajust – iedosim lībiešiem naudu, viņi taisīs separātistu gājienus. Ir cilvēki, kas šādā tiešā tekstā mums ir to teikuši. Tas ir pēdējais idiotisms.

Jā, jums jau ir savs karogs.

Pēc diviem gadiem karogam būs 100 gadu. Lībieši nav Latvijas apdraudējums. Tā ir sevis bagātināšana. Lībieši visos laikos pret Latviju ir attiekušies ar ļoti lielu cieņu, bet šo cieņu no otras puses diemžēl neredz. Latvijai savā valstiskumā līdz tam vēl ir jāizaug.

Tātad jūsu vēršanās pie UNESCO ir starptautisks lūgums Latvijai izrādīt cieņu pret saviem pirmiedzīvotājiem?

Nē. Lībiešiem ir vieta ENESCO nemateriālo lietu sarakstā, jo viņi ir vērtība visā Ziemeļeiropas reģionā un līdz ar to arī pasaulē. Mūsu vērtība ir ne tikai Dziesmu svētki un suiti, bet arī lībieši.

Jums ir pārliecība, ka šobrīd lībiešu kultūra, valoda un tradīcijas ir drošās rokās un būs dzīvas arī pēc simt gadiem?

Viss atkarīgs no cilvēkiem. No vienas puses, ir slikti, ka tika iznīcināts lībiešu areāls, bet, no otras puses, – tas nodrošināja rezistenci, jo lībieši ir iemācījušies pastāvēt bez teritorijas. Lībiešu kopiena ir virtualizējusies vēl pirms interneta laikmeta. Tieši šo pašsaglabāšanās pieredzi lībieši var nodot citām mazajām tautām, un tā var būt arī vēl viena dāvana, ko lībieši var nodot tālāk mantojumā latviešiem.”