Irmgardei Cerbahai šūpulis kārts Sīkraga ciema Vecklāvos lībieša Edvarta un Kristīnes Cerbahu ģimenē. Irmgardes tēvs bija zvejnieks ar stūrmaņa izglītību, māte — latviete Kristīne Frīdentāle no Mazirbes ciema. Sīkraga Vecklāvu sēta lībiešu kultūrai devusi folkloras teicēju Edi Cerbahu, Līvu savienības aktīvistu Oskaru Cerbahu, Ventspils lībiešu ansambļa “Kāndla” dibinātāju un diriģenti Hildu Cerbahu-Grīvu un lībiešu valodas labu zinātāju Elfrīdu Žagari. Cerbahi bija arī aktīvi pirmā lībiešu jauktā kora dziedātāji. Korī 1920. gados dziedāja gan Irmgardes tēvs Edvarts, gan vecmāmiņa Ede Cerbaha ar pārējiem diviem dēliem.

Irmgarde Cerbaha 20. gs. 50. gados. No Dzintara Ērgļa kolekcijas

Ikdienā dzīvojot lībiskā vidē un dzirdot dzimto valodu, Irmgarde lībiešu valodā varēja sazināties vēl sirmā vecumā. Viņa saglabāja lībisko pašapziņu visu mūžu. Bija Līvu savienības biedre kopš 1989. gada februāra, ilgus gadus dziedāja Ventspils lībiešu ansamblī “Kāndla”, kura vadītāja bija Irmgardes māsīca Hilda Cerbaha-Grīva.  Lībiskuma apzināšanos veicināja arī saskarsme bērnībā ar vecmāmiņu Edi Cerbahu, kura bija laba folkloras teicēja somu valodniekam Lauri Ketunenam un visu mūžu turējās pie lībiešu valodas.

Kaut Irmgardes ģimenē lībiešu valoda nebija ikdienas saziņas valoda, tomēr kopumā lībiešu valoda bija dominējošā Vecklāvos, jo tajā runāja Irmgardes tēva brāļa Oskara ģimenē, lībiski ar bērniem sazinājās Ede Cerbaha. Vecklāvos nereti viesojās lībiešu pētnieki Lauri Ketunens, Oskars Loritss, Veine Kirele.

Irmgarde pamatizglītību ieguva Sīkraga skolā pie skolotājas Paulas Vembris-Akmentiņas un Mazirbes pamatskolā, kuru pabeidza 1937. gadā. 1939. gada vasarā viņa strādāja par kalponi netālu no Dundagas, Bētmeju ciema Plintiņu mājās. 1940. gadā Irmgarde sāka mācīties Ventspils ģimnāzijā, kurā pabeidza vienu klasi. Sākoties karam, mācības Ventspils ģimnāzijā pārtrūka. Vācu okupācijas laikā Irmgarde strādāja dažādos darbos Dundagā.

Irmgarde piederēja kara paaudzei, kas dzīvoja laikā, kad tika izšķirtas ģimenes, zaudētas mājas un dzimtene. Šāds liktenis piemeklēja arī viņas ģimeni, jo brālis Armands kopā ar daudziem citiem jauniešiem 1944. gada rudenī devās pāri jūrai uz Zviedriju. Visu mūžu Irmgardei saglabājās tuvas un mīļas attiecības ar brāli. Vislabākā dāvana viņas 80 gadu jubilejā bija brāļa negaidītā ierašanās Latvijā. Armands Cerbahs joprojām dzīvo Zviedrijā un skumst, ka veselības stāvokļa dēļ nevar atbraukt atvadīties no māsas.

Pēc kara Irmgarde sāka dzīvot Ventspilī. Viņa strādāja par grāmatvedi kādā no Ventspils skolām, pēc tam Ventspils Tautas izglītības nodaļā. Irmgardes pēdējā darbavieta bija Ventspils 1. pamatskola.

Ar sirsnību savu Irmiš atceras Līvu savienības Ventspils grupa: “Irma vienmēr bija sabiedriska, viesmīlīga. Nekur citur kā pie viņas tik bieži neciemojās bijušie skolas biedri un draugi. Desmit gadus viņa darbojās kā Līvu savienības Ventspils grupas kasiere, 28 gadus dziedāja lībiešu ansamblī “Kāndla”. Irmas sabiedriskās aktivitātes pārtrauca ar veselību saistītas problēmas, ko viņa gan prata pārdzīvot ar apbrīnojamu pacietību un optimismu. Irmas dzīvē bija neizprotami likteņa pagriezieni, bet, dzīvi izvērtējot, virsroku viņā vienmēr ņēma labas atmiņas par cilvēkiem, kuri bija krustojuši viņas ceļu.”

Mūža pēdējos mēnešus Irmgarde pavadīja Rīgā, pie māsīcas Elfrīdas Žagares meitas Maijas Norenbergas. Viņa atcerējās: “Irma bija cilvēks ar ļoti labu un skaistu balsi, dziedājusi vairākos koros. Par viņu domājot, vispirms nāk prātā viņas optimisms, dzīvesprieks, dziesmuprieks, saticība, viņas gaišie, aizrautīgie smiekli un nostalģija pēc dzimtā lībiešu krasta. Pēdējos 35 gadus viņai bija iespēja pavadīt vasaras dzimtā Sīkraga ciema Jaunsmiltiņos. Atceros, ka viņa kopā ar manu mammu vakaros daudzreiz kopā dziedāja latviešu un lībiešu dziesmas. Irmai bija ļoti gaišs prāts un patiesi unikāla atmiņa, pat 98 gadu vecumā tā bija apbrīnojama. Runājot ar viņu, vienmēr bija iespaids, ka sazinos ar domājošu, spriest un analizēt spējīgu laikabiedru, kas orientējas gan politiskajos, gan sabiedrībai aktuālajos jautājumos.”

Irmgarde tēlaini un izsmeļoši prata aprakstīt pagātnes notikumus no dzimtā Sīkraga ciema un tā tuvākās apkārtnes, kā arī zināja interesanti stāstīt par savas plašās radu saimes vēsturi. Irmgardes atmiņas ir publicētas vēsturnieku un novadpētnieku darbos.