15. decembrī 98 gadu vecumā mirusi lībiete Hilda Helde (dzimusi 1921. gadā). Visu garo mūžu nodzīvojusi Košragā, viņa zināja stāstīt gan par ciemu, gan par tā iedzīvotājiem un viņu nodarbēm. Hildu uzklausījuši Latviešu folkloras krātuves pētnieki, viņas stāstījumu izmantoja Valda Marija Šuvcāne, veidojot grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav”, atmiņas iekļautas arī apcerējumā par Dundagas novadu “Diždundaga”.

Hildas Heldes portrets no Agnijas Heldes Facebook konta.

Dzīvesstāstu pētniece Māra Zirnīte vairākkārt apciemojusi Hildu Heldi viņas pēdējos mūža gados Dundagas pansionātā un piedāvāja fragmentus no sarunas, ko 2014. gadā ierakstījusi Elīna Kursīte:

– Mamma bija no laukiem, no Nogales pagasta. Es tur esmu piedzimusi Ķirpu mājās. Kad man bija trīs gadi, tad atnācu uz šejieni. Ceļmalā, kur ir tās lielās egles, tur bija māja, un tur mēs dzīvojām. Tētim bija divi brāļi, visi tai vienā mājiņā mēs dzīvojām. Paps strādāja koka darbus, taisīja ratus, ragavas, brālis bija kalējs, tas apkala visu. Tēvs bija īsts lībietis, vecāki abi bija lībieši. Viņu sauca Gustavs Anzenovs. Mamma bija Gerda Anzenova. Savā starpā viņi runāja tikai lībiski.

Tēvs bija zvejnieks, gāja jūrā, brauca ar mazu airu laiviņu. Bija butes. Veda ar zirgu mājās, tad tīrīja, kūpināja, tad veda uz tirgu pārdot, sapakoja kastēs tā smuki. No bērnības tā jūra ir tā pierasta, ka tagad aizved uz jūrmalu, tad asaras acīs. Vakaros tikai gājām uz jūrmalu, nākot no pļavas mājās. Tā bija vieta, kur visi sagāja. Tad jau bija vairāki bērni, nav jau kā tagad, pa visu jūrmalu divi trīs bērni.

Visi jau te bija zvejnieki, no zvejniecības viņi tikai arī pārtika. Tad vēlāk, 30. gados, uzcēla tādu kūru no dēļiem jūrmalā, tad pieņēma brētliņas un taisīja ķilavas, lika bundžās. Kuģi nāca no Rīgas, tie atveda tās bundžas, sāls bija maisos, cukurs, garšvielas, to visu atveda. Tās labās brētliņas bija oktobrī. Laiva nāk malā, pilna ar tīkliem, tad pie laivas noklāj lielu drēbi katrā pusē, tad purina zivis ārā uz tām drēbēm. Nakti viņas apstrādā, saliek bundžās. Apmēram 32 brētliņas vajadzēja būt tai bundžā. Višām bija jābūt ar vēderiem uz augšu. Galā jau bija galva un asti, tad iespieda vienu brētliņu iekšā, vienu brētliņu uzlika pa virsu. No rīta bija jāiet presēt ciet, bija preses mašīna. No sākuma nebija, tad cilvēki grieza lielo riteni, to presmašīnu. Vēlāk paps nopirka motoru, tad ar motoru viņu darbināja. Uz svara jau nebija tā. Citai bundžai, kura bija pilnāka, tai bija jāņem kāda brētliņa nost, lai var vāku aiztaisīt, bet, ja varēja aiztaisīt, tad jau nemaz nebija jābrāķē. Lauru lapa virsū, tad nomazgā, noslauka, kastē iekšā. Katra bundža maksāja santīmus, lats bija par kasti.

Latviešu folkloras krātuves ekspedīcija pie Hildas Heldes 2000. gadā. Alda Pūteļa foto.

Man nebija brāļu un māsu, bet mans papus ļoti mīlēja bērnus. Mamma nē. Viņš paņēma no patversmes Rīgā audzināt puišeli. Trīs gadi bija viņam. Viņš vēl nemaz nerunāja. Viņš tik te iemācījās runāt, no sētas ārā negāja, nedomā pa vārtiem ārā dabūt. Pēc kāda laika paņēma meitenīti gadu un septiņi mēneši vecu. Tad bija Ventspils apriņķis. Tad nāca pārbaudīt. Tur bija noteikts, cik palagu vajag būt. Vienu vakaru sēž visi pie galda, tēvam meitene klēpī, puišelis uzkāpis uz muguras, un pārbaude nāk iekšā. Te mums nav, ko skatīties. Vairāki jau bija paņemti no patversmes, Sīkragā, Pitragā. Man tagad brālis dzīvo Rīgā. Viņš izmācījies par elektriķi. Visu mūžu viņš strādāja par elektriķi vienā darbavietā. Meitene Dundagā bija, tad aizgāja uz Roju, uz kolhozu “Banga”. Tur viņa strādāja kadru daļā. Viņai arī nav bērnu, dzīvo tikai ar vīru. Brālim gan ir dēls. (..)

Kad tagad iedomājas par veclaiku ēdieniem, tad tā gribas tos. Tad jau tādus smalkus ēdienus netaisīja, kā tagad, nebija laika. Lopiņi bija, un visiem bija siens jāpļauj, jāiet septiņi kilometri prom pļavās. Cūku turēja gadu vecu. Tur bija biezs speķis, vajadzēja siena laikā, jāņem bija palīgi, visu nevarēja pats. Tad gaļas zupu, kartupeļus, tad ar klimpām daudz vārīja, miežu klimpas, putraimu zupu. Par tām zivīm aizbrauca uz laukiem, izmainīja zivis pret labību, pilnu vezumu gadam. Rēķināja trīs pūrus uz katru cilvēku. Dundagā dzirnavās samala, miltus, putraimus, mannu, visu sataisīja gatavu, tad nebija nekur uz veikalu jāiet. Tādu bukstiņu biezputru vārīja, kartupeļus un vēl klimpas ielaiž klāt pie kartupeļiem. Kāpostu zupu bieži vārīja. Skābēja 100 litru mucu pilnu. Visu ziemu bija, ko ēst. Un kāpostiem lika to treknāko gaļu klāt, tā kā tauki virsū. Vecos laikos teica, ka kāpostu zupai jābūt piecu collu taukiem virsū.

Kad iedalīja jaunsaimniecības, varēja zāģēt pašu baļķus mežā, atveda mājās, tad gan gāja talkā, cits citam palīgā vest mājās. Tad veda gateri, kas sazāģēja. Tā tās talkas taisīja, kad mājas būvēja. Šī māja ir 32. gadā taisīta, kūti taisīja pirmo, 31. gadā. Tai laikā ciemā bija tikai četri saimnieki. Pārējiem bija viņiem jāstrādā, jākalpo.

Valda Šuvcāne un Hilda Helde 1999. gadā Košraga Vāldamo. Baibas Šuvcānes foto.

Esmu visvecākā iedzīvotāja ciemā. Neesmu bijusi no ciema ārā 90 gadu. Kad bija kara laiks un vācieši dzina no mājām ārā, bija jādzīvo mežā. Mēs bijām tādā Unžavā, pļavās, projām, viņpus šosejas. Tur bija daudz to cilvēku ar visiem lopiem. Uztaisīja zaru būdu, tur dzīvoja. Nezinu, cik ilgi pēc tam, bet tad vācieši nāca un dzina atkal visus ārā no meža. Tad mēs aizgājām uz ostu.

Vecos laikos jau bija labi. Jāstrādā jau gan bija briesmīgi. (..) Pa šo laiku jūra atkāpusies par kādu puskilometru. Kur agrāk bija jūra, tagad aug koki un sēnes. Kur mums bija lauki, tur bija tikai viena kāpa un jūra bija. No katras saimniecības gāja grāvis ārā uz jūrmalu. No dēļiem sasita tādu rori četrkantainu, to lika iekšā tai kāpā, lai viņš neaizputina ciet to ūdeni. Tas gāja iekšā jūrā. Tagad tur ir liels mežs, un tur aug daudz sēņu. Tur aug rudmieses, villenes un krimeles. Un šausmīgi daudz mahaviki, var pļaut.

Vecāmamma stāstīja, kad viņa bija jaunāka, tad ciemā ir dzīvojuši 150 cilvēku. Tagad dzīvo kādi septiņi laikam. Mūsu mājas sauc Valdamo, no lībiešu valodas “balta zeme”. Vecaimammai bija Izamo, tas nozīmē “tēvu zeme”. Te gandrīz visiem lielākajai daļai ir lībiešu māju vārdi.