Latvijas Jaunā teātra institūts un Kanuti Gildi SAAL februārī rīdziniekiem piedāvāja trīs izrādes.Izrādes “Pirmie, kas aiziet” autori ir komponists Toms Auniņš, scenogrāfes Austra Hauks un Epa Kubu, horeogrāfes Joanna Kalma un Karolīna Poska, vizuālā un video māksliniece Kristīna Normana, dramaturgs, režisors un aktieris Kārlis Krūmiņš un režisors Valters Sīlis.
Interneta vietnē theatre.lv māksliniece Kristīne Normana par iestudējumu teica: “Es domāju, ka izrāde nebūs tik daudz par lībiešiem, cik par atšķirīgiem skatījumiem uz lībiešu tēmu. Laikā, kad Latvija un Igaunija bija tikko dibinātas valstis, tām bija dažādi ideoloģiskie pamati. Latvijai svarīgākais bija apvienot nāciju un dažādās Latvijas teritorijā runātās valodas. Lībiešus ceļā uz valodas un nācijas apvienošanu uzskatīja par marginālu grupu. Igauņiem bija svarīgi veidot piederību plašākai somugru kultūras grupai un lībieši bija daļa no tās, tādēļ Igaunijā lībiešu asimilāciju uztvēra kā traģēdiju. Kultūras darbinieki un politiķi iesaistījās cīņā par lībiešu glābšanu no izzušanas, kas nepatika Latvijas valstij. Izcēlās konflikts ap izcilāko lībiešu folkloras pētnieku Oskaru Loritsu. Loritss vāca un pierakstīja lībiešu tautasdziesmas un apkopoja tās krājumā “Volkslieder der Liven”. Tiek uzskatīts, ka tas satur visas lībiešiem zināmās dziesmas. Viena, un tā ir vissenākā lībiešu dziesma, “Tšītšōrlinkizt” skanēs arī izrādē.”
Režisors Valters Sīlis: “Viena no izrādes tēmām ir par to, kā vairākums cenšas izspiest un padarīt neeksistējošu mazākumu. Problēmu, kas attiecas uz ļoti mazu cilvēku skaitu, var nerisināt, jo tā taču skar tikai 0,5% iedzīvotāju. Aleksandrs Grīns raksta par lībiešu nerentabilitāti, par to, cik finansiāli nepamatota ir šo cilvēku eksistences atbalstīšana. Bet latvieši pasaules kontekstā arī neatmaksājas, kaut vai salīdzinot ar to, cik var nopelnīt, rakstot grāmatu krievu valodā. Argumentu par nerentabilitāti, ko varētu lietot milzīga nācija, lietoja latvieši pret lībiešiem.”
Epa Kubu.„Stāsts nav tikai par lībiešiem. Mēs gribam pievērst uzmanību visam, kas izmirst. Kāds mans draugs, kas dzīvo uz mazas salas Austrālijā, feisbukā ielika ziņu par piecām putnu sugām, kas ir pazudušas no šīs saliņas. Tagad tur visur saviesušās žurkas. Es domāju, ka viss mainās – kāds nomirst, kāds cits stājas vietā. Tas ir dabisks process, dabas cikls.”
Vairāk šeit.