Edroma Melita Velde 25. februārī draugu un radu pulkā nosvinēja 90. dzimšanas dienu. Sveicējiem no visas sirds pievienojas arī Lībiešu kultūras centrs, jo Edrumiņa vienmēr bijusi kopā ar mums, kad vien vajadzējis uzdziedāt – vai nu kopā ar ansambli “Līvlist”, vai arī kopā ar Dagmāru Ziemeli Parīzē, Somijas institūtā, vai Igaunijā, kuplinot Starptautiskā lībiešu gada pasākumus.
Edroma apgalvo, ka nevienam Latvijā neesot dzirdējusi tādu vārdu kā viņai. To esot devis tēvs Alfrēds Dembergs un latviski tas nozīmējot “zieds”. Tāda viņa mums ir – gaiša, viegla un smējīga, lai kādi kukuržņi ceļā gadījušies. Kādā intervijā viņa teikusi, ka smiekli ļauj ietaupīt naudu – no smiešanās C vitamīns pats ienākot vēderā. Patiesi, katrs, kas bijis kopā ar Edrumiņu, zina, ka viņas klātbūtnē jautrība ir lipīgāka par gripu.
Savā garajā mūžā Edroma pieredzējusi daudz. Kad viņu mājās Mazirbē pārnakšņoja folkloras vācējs Oskars Loritss, viņš ar bērniem dancojis pa istabu. No Kārļa Ulmaņa viesošanās Mazirbē viņa atceras to, Tomu tante nopļāvusi purnaglu jaunajām kurpēm, ko viņa bija atstājusi zem ķiršiem, kamēr pati magones plūkusi. Viņa atceras Lībiešu tautas nama atklāšanu, kur lielākais notikums bijis saldējums – daudz un vairākās vietās, kārums, kas zvejniekbērnam ikdienā nebija pieejams. Kopš pirmās dienas viņa dziedājusi ansamblī “Līvlist”. “Tas tiešām skaists laiks bija. Tas man ir palīdzējis tikt pāri tām nedienām un grūtībām, kas dzīvē rodas. Visu vieglāk panest un būt tam, kas esmu.” Būdama grāmatvede pēc specialitātes, ilgus gadus viņa nostrādāja Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur saimniekoja Kurzemes kapteiņa mājā Juglas ezera krastā.
Edroma vienmēr ir bijusi kustīga kā ūdenszāle. Maz ticams, vai kādi Lībiešu svētki ir notikuši bez viņas klātbūtnes. Vienīgi nav piepildījusies vēlme pēc lībiešu pieaugušo cilvēku nometnes: “Ja mums būtu tāda iespēja visiem kopā padzīvot pāris dienas – tāpat kā nometnē tie bērni. Tas būtu tik vienreizēji!”
Priecīgu dzīvošanu, Edromiņ!