Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja etnogrāfe Irisa Priedīte, pārlūkodama senus preses izdevumus, palaikam atrod ko interesantu par Ziemeļkurzemes jūrmalu. Šoreiz viņa mums piedāvā 1935. gada 30. augustā nedēļas laikrakstā “Jaunais Ventspils Apskats” publicētās žurnālista V. Smilgas ceļojuma piezīmes.

Tā tiešām ir milzīga kapsēta, šis Kolkas rags un turpmākais ceļš līdz pat Vaides zvejnieku ciemam. Vajaga tikai paklausīties, kad vecie zvejnieki runā par avārijām un drausmīgām vētrām. Man, piemēram, nebija vētras dēļ iespējams aizbraukt līdz jaunajai Kolkas bākai. Rāmā un saulainā laikā gaiši zaļajā ūdenī varot saskatīt sēklī gulošus burenieku vrakus. Viļņu izlauzītas sienas kā melnas ribas sniedzoties no dziļuma pretim. Īsta kuģu kapsēta sniedzoties še visgarām. Dažus ar laiku vētra pa gabalam izsviež krastā, bet citi esot tā iesērējuši, ka nekāda vētra tos nevarot veikt.

Kolkasrags. Attēls: Baiba Šuvcāne.

Un krasti? Nevienas ēkas vai zvejnieku laivas. Septiņu kilometru tālumā, līdz pirmajam zvejnieku ciemam Vaidei, krasti ir kā izmiruši. Trīs kilometru gara josla “noskalpēta” no mežiem. Tur ir toties jauna priežu meža dzimtene. Krasti ir mežonīgi savā nekārtībā, jo nav jau še kūrorts, kad priežu zarus, vecos stumbrus un jūras izmestos sārņus kāds piespiedīsies novākt.

Pusceļā starp Vaidi uzdūros divām vientuļām priedēm, kuras ir pirmās pie apdēstīto kailo kāpu robežas. Tās dīvaini čīkst, krustodamas stāvus un vējā berzēdamās viena gar otru. Pieeju tuvāk un pārliecinos, ka še ir veca un pamesta vācu karavīru kapsēta ar mūrētu akmeņa pieminekli. Apkārt reiz atradies žogs, bet tagad no tā vairs maz kas redzams. Akmenī veidots arī vācu dzelzs krusts, turpat nokritusi koka plāksne ar uzrakstu vācu valodā: “Še varoņu nāvē mira 22. nov. 1915 – 1. K. L. J. B. Bartenštein: apakšvirsn. 4. Kose; jefreitors J. Lüdicke; landšturmists A. Gräbers” un t. t. To ir 17 skaitā.

Desmit minūtes vēlāk dabūju dzirdēt, ka še vairs neesot neviena šķirsta apakšā. Tie izrakti un tagad guļot Mazirbes kapos vienkopus. Šādi kapi bijuši gar visu jūras krastu. Cilvēks, no kura es to dzirdēju, nebija vecs, meiča ap 23 gadiem ar divām kuplām bizēm, kuras bija saspraustas resnā kamolā uz kakla. Satiku viņu aiz kāpām uz ceļa pēc izraktās kapsētas apskates.

Viņa iet steidzīgi, basām kājām un reizēm ar roku noglauzdama tumšos matus. Sākumā nodomāju, vai tikai še nav pievakares spoki, jo ko te dzīvs cilvēks tik bezrūpīgi var soļot. Bet, kad padodu labvakaru, tad “spoks” gan nobaidās no manis, brīdi paliek gluži mēms un pat paiet divus soļus nost no ceļa.

– Uz ceļa jau četriem ir vietas un tad vēl viens autobuss var parikšot garām! –  smejos par viņas samulsumu. Bet es esmu šoreiz pārrēķinājies. Viņa sāk tīri draudzīgi un bezbailīgi:

– Kur tad šitāds cilvēks, tik acīgi pie tam!?

– Šitāds cilvēks!? Labi, ka šeit vēl ir tāds cilvēks.

– Un kas tad jūs, par provi, tāds būtu?

– Pirmās šķiras kājnieks! Bet kas jūs, par provi, esat?

– Es gan būšu otrās šķiras! – Viņa, man blakus iedama, iesmejas. Dodu viņai labu padomu – atsēsties še aizvējā un atpūtināt kājas, jo gājiens jau tā kā tā ir pa ceļam.

– Nezinu vis, vai tā akurāt būs! – viņa šaubīdamās koķeti izmet, bet tad sēzdamās braši paskatās manī:

– Nekas, tīri glīts zēns…

Nu būs joki, man jāsāk sirdīties. Bet es viņu pārtaisu par amizantu bērnu un ar to ir starpība izlīdzināta. Viņa vārdu man nesaka, bet šķelmīgi sarauc degunu. Tāpat viņa nesaka, no kurienes nākdama un kurp iedama.

– Nezināma, ar to apmierinājaties!

– Nu labi, tad jūs esat – nezināmā. Pieņemsim, lībiete pie tam!

– Netrāpījāt. Man māte latviete! Tēvs gan, bet viņš ir sen jau miris.

– Jūrā? – es saudzīgāk jautāju.

– Nu, jūrā! Kur tad citur zvejnieks paliek! Mums jau vecu cilvēku nemaz nav.

– Bet jūs, nezināmā, arī kādreiz būsat nezināma vecuma? Ievedīs jomā un atstās, lai redz, kā saule lec! – Tā mēs runājam ilgāku laiku, līdz pār visādām zemūdens klintīm nonākam pie Kolkas raga senatnes. Viņa stāsta, ka tēvs kādreiz stāstījis, ka Kolkā lībieši sakāvuši vikingus, sagūstījuši un ienesuši būdās, kur pie stabiem piesējuši. Bet, kamēr paši lībji dzīrojuši, viens izcēlis stabu un atsvabinājis arī pārējos un tā piedzērušos lībjus visus apkāvuši. Es kaut kur to esmu dzirdējis, bet nevaru vairs atcerēties.

– Vai tas nebija lielais skalds Egils Skalagrimsons?

– Skalds? Kas tas tāds?

– Eh, kā lai pasaka: tas ir dziesminieks, bruņinieks… Tas pats senajiem normāņiem, kas vakareiropai trubadūri, – es viņai skaidroju, kaut pats neesmu pārāk stipri pārliecināts. Un, cik atceros, tad Skalagrimsons nezin vai Kolkā krita gūstā. Bet arhīvu tuvumā nav un Rīga ir tālu, tā kā labāk par Egilu nerunāt.

– Vai jūs kaut ko nezināt par kazaku kuģiem? – es tagad jautāju viņai, jo trūcīgas ziņas dzirdēju viņpus Kolkai, ka še esot kādreiz nogrimuši kuģi ar kazakiem. Bet viņa arī tikai “pa ausu galiem” to dzirdējusi.

– Tik daudz zinu, ka še kaut kur tie esot apbedīti kāpās. Bet, vai tas tiesa, to akurāt nemāku teikt. Jūs jau ejat uz Vaidi, tad jau tie labāk zinās.

Viņa man diezgan ir melojusi, tamdēļ arī es šoreiz Vaidi noslēpju aiz Saunaga ciema “radiem” un t. t., kaut Saunagu savu mūžu neesmu redzējis. Bet tad arī jānoraida daudzie ģimeņu vārdi un māju vārdi, kurus nu viņa ātri vien izkontrolē. Beidzot viņa mani pie viena vārda “noķer”, bet es pārgudri klusēju, jo nav nekāda prieka no svešām māsīcām un tantēm un ko velns zina, varbūt viņa pati ir kāda sveša māsīca. Te jau radu raksti ievelkas diezgan tālu un dažreiz pusciems iznāk kādā radniecībā, un tā drīz varu sakrāt kvēlojošas ogles uz galvas.

Ir jau paliela krēsla, kad mēs šķiramies: viņa aizgriežas no ceļa pa kreisi, bet es uz jūras krastu, kur ir vējš, viļņi un arī vēsāks. Satumstošā jūrā redzu viļņos dejojam kādu “motoru” ar slaidu mastu. Par grimšanu tas nedomā. Bet kilometru tālāk dejo atkal viens. Laikam mierīgā laikā atstāts uz enkura un tagad vairs netiek laivām klāt. Bet var jau būt, ka šāda vētra zvejniekiem neko nenozīmē, kaut gan braukt zvejā nav iespējams. Krasta sēkļos viļņi ir gan lieli un plīstoši, bet pie apvāršņa tie ir pieauguši desmitkārtīgi un slīd kā krietnas kāpas.

Jā, jūrā ar zveju vairāk kā nedēļu miers. Un arī zivīm visu šo pavasari lieljūrā bijis klusums, kā to vēlāk dabūju dzirdēt. Lieljūras zvejnieki pat bija cerējuši, ka “tiem tur mazjūrā” vēl kas veicoties, bet, kad dzirdēja, ka arī tur zivju bads, tad viņi palika mierīgi un par zivīm vairs nerunāja.