26. martā 75. dzimšanas dienu atzīmē Ventspilī dzimušais lībiešu izcelsmes dzejnieks un dramaturgs, skolēnu teātru režisors, zobgalis un smējējs Uldis Krasts. Kādu mēnesi pirms jubilejas gribējās uzzināt, ar kādām darba uzvarām Uldis sagaida kārtējās mūža desmitgades vidusdaļu. Atbilde nebija ilgi jāgaida.
“Man jautāja, ko es daru. Labāk atbildēšu – ko nedaru. Pēdējos desmit gadus neko nerakstu. Gandrīz neko. Kādēļ?
Pirmkārt, ar gadiem cilvēka enerģētika samazinās vai pat izzūd. Otrkārt, nospiež nelabvēlīgā vide: gadu desmitus valdošais haoss, primitīvisms, ārišķīgums, totālā pūļkultūra… Tas viss nebūt neveicina dzīvotgribu un radītprieku. Reizēm esmu gribējis kļūt par mietpilsoni, kam par tādām lietām sirds nesāp. Bet nesanāk.
Man arīdzan jautāja, kad iznāks mana grāmata (“Par ventiņiem un citu tautību cilvēkiem”). Acīmredzot – nekad. Pats neesmu apmierināts, radies brāķis. Ir atsevišķi jēdzīgi gabaliņi, bet grāmatas nav. Un par to vairs nevēlos runāt. Drīzāk varētu būt runa par trim četrām citām grāmatām (dzejoļi, humoreskas, ludziņas bērniem un jauniešiem, atdzejojumi). Bet lai nu paliek, man nekad nav bijusi diža interese izdot grāmatas. Kur nu vēl tagad, kad autoru ir gandrīz tikpat daudz cik lasītāju.
Nesen gluži nejauši uzrakstījās viens dzejolis (iepriekšējais 2012. gadā).
Zvirbuļi
Man aiz loga sidraba zvirbuļi.
Laikam manu gaumi zina.
“Mēs arī vēl pasaulē esam,”
viņi atgādina.
Ar mani runājas dzīvi
savā dzimtajā čivritā.
Galveles groza.
Graciozi.
Kā pārmetums vanagiem,
kā pārmetums ērgļiem un lijām,
kā pārmetums valstij,
kas arī maza,
bet bieži lēta un lielīga bija, –
pastāv neatkarīga
(ar vēstniekiem arī Rīgā)
ZVIRBULIJA.