Līdzdalība projektā “Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšanā kā tūrisma galamērķis” ir devusi labu iespēju apciemot Kihnu salu Igaunijā, satikt tur darbīgus cilvēkus, kuri jau 15 gadu īsteno UNESCO nemateriālās kultūras saglabāšanas pasākumus savas kopienas kultūrtelpā.

Kihnu salā ciemojās divdesmit divi lībieši.
Ievas Ernštreites foto

26. un 27. maijā Līvu savienības pārstāvji un lībiešu vasaras skoliņas “Mierlinkizt” jaunieši viesojās Kihnu salā, iepazinās ar tās ikdienas dzīves ritmu, dabas objektiem, kultūras vietām un, pats galvenais, ar Kihnu ļaudīm. Patiešām cita pasaule! Sala, uz kuras dzīvo ap 600 cilvēku, kur ir skola 36 skolēniem, baznīca ar īpašu vēsturi un senas lauku sētas, kurās turpina dzīvot unikālas kultūras tradīcijas un seni amati – aušana, rokdarbi, dziedāšana, muzicēšana. Visu šo bagātību uzturēšana ir Kihnu kultūrtelpas fonda ziņā, kuru jau kopš 2004. gada vada izcila tradicionālās kultūras eksperte Mare Meta. Vispirms mūs pārsteidza Mares rosība. Ciemiņi no Lībiešu krasta bija ļoti gaidīti. Vienā mirklī abu dienu programma bija skaidra – ko mācīsimies, ko apskatīsim, kā pavadīsim laiku kopā.

Pavisam nesen izveidotajā Metsamā centrā bija manāma gatavošanās šīs vasaras galvenajiem pasākumiem – Kihnu kultūras mantojuma skolai, Adīšanas festivālam, Kihnu jūras un folkloras festivālam. Un vēl – arī šovasar tiks rīkota vasaras mūzikas nometne, mākslas nometne un vasaras teātris.

Eksotiskajā kravas auto ietilpām gandrīz visi un ļoti zinošās igauņu–latviešu gides Evi Lepas vadībā izbraukājām Kihnu salu krustu šķērsu. Ko sapratām? To, ka visa pamatā ir neatlaidīgs un nesavtīgs darbs. 2008. gadā Kihnu salas tradicionālā kultūra tika iekļauta UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma pasaules sarakstā, jo tā ir unikāla kopienas dzīve, kuras tradīcijas un amati tiek saglabāti un tālāk nodoti arī šodien.

Mare Meta uzsvēra, ka Kihnu salā viss ir citādi nekā uz sauszemes. Lielas pārmaiņas notika 1990. gadā, kā jau visur citur pēc padomju perioda. Tomēr jau tad bija skaidrs, ka galvenais, kas bija un ir jāsaglabā, ir kihniešu valoda.

Kihnu salas ļaudis lepni rāda savu unikalitāti un to saglabā – tāds bija ceļš uz UNESCO nemateriālās kultūras sarakstu un tādā kvalitātē viņi dzīvo arī šodien, turot godā slaveno kāzu tradīciju, stiprinot salas ekonomisko pamatu un attīstot kultūras tūrismu. 2015. gadā tika izveidots Kihnu kultūras institūts, tiek īstenoti kopēji projekti, lai gan reizēm nākas sastapties ar institūciju atšķirīgu izpratni par veicamo.

Sapratām arī to, ka mūsdienu attīstības tendences pasaulē, valstī vai vietējā kopienā nereti veicina seno tradīciju iešanu mazumā. Tādēļ vēl jo svarīgāk ir apzināties, cik svarīgi ir kopienai – savas tradīciju kultūrtelpas cilvēkiem – strādāt, lai tās saglabātu un sargātu, lai senās tradīcijas un valodu uzturētu un nodotu tālāk. Pateicoties Marei, sapratām arī to, ka nekas nav vērtīgāks par vienkāršību un cilvēcisku izpausmi it visā – gatavojot mums gardas tradicionālās maltītes, stāstot par veiksmīgo sadarbību ar vietējo pašvaldību, pieminot cīņas ar teju legāliem Kihnu salas dabas postītājiem un par vīriem, kuri brauc tālās jūrās.

Vai Kihnu salā valda Eiropas pēdējais matriarhāts? Varbūt. Tomēr tas nekādi nemazina mūsu cieņu pret to, kas šeit jau paveikts, un to, kas iecerēts, sargājot un dzīvojot savās tradīcijās.